Var saprast prezidenta nominēto jaunās valdības sastādītāja Andra Kulberga no “Apvienotā saraksta” aicinājumu, ka strīdi jānoliek malā: situācija valsts iekšienē un ārienē to nepieciešami prasa. Tātad – nomierināties, paciest vienam otru un nestrīdēties par “naža un dakšiņas” jautājumiem, bet visus savus prātus, apziņu un sirdsapziņu veltīt valsts lietām – par lietu un nesavtīgi? To jau izsenis sauc par utopiju, ko ilustrē paša Kulberga sacītais martā sakarā ar viņa nostāju parlamentārās izmeklēšanas lietās: “Ir jābūt agresīvam, citu variantu nav. Jūs vēl neesat redzējuši manu vadīšanas stilu. Man ir liela pieredze uzņēmējdarbībā, esmu vadījis daudzas kompānijas – gan lielas, gan mazākas.” Droši vien sakarīgas valdības izveidošana nebalstās tikai uz uzņēmējdarbības likumiem, kā to savulaik postulēja no apolitiskas vides izraudzītais premjers Andris Šķēle.
Demokrātija skaidro, ka jāgūst atbalsts sabiedrībā, tautā. Bet kā? Visu potenciālo valdošo partiju līderi ierasti dūdo par uzticības atjaunošanu. Ja par uzticības atjaunošanu, tad daudzi rausta plecus, kad tā ir bijusi? Dažām labām valdībām laimējas ar to, ka iepriekšējās bijušas vēl sliktākas. Ļaužu naivums arī neizmērojams. Pirms gadiem satiku vietējo intelektuāli, kas teju visu bibliotēku izlasījis. Cauri uzacu biezokņiem smaidīja divas, gudras acis: “Tīri laba tā “piekariņa” valdība: man pie pensijas klāt pielika 20 eiro…” Cik varētu pielikt, ja valstī saimniekotu, nevis izsaimniekotu, viņu neinteresē: jaunas zināšanas traucē jebkuram, kas tik daudz lasa, ka no izlasītā iedarbojas tik maz… Pēkšņi lielā pūļa elks Aldis Gobzems, kam tagad pavisam citas cilts “ārieša” uzvārds, paziņojis, ka atgriežas Latvijā un politikā, protams, – jo nekāda krietna amata prasmju viņam nav… Kas varētu balstīt Kulbergu. Varētu sociālie mediji, bet tie neglābs, jo tie nav ungāru sociālie mediji. Orbāna dzelžaini kontrolētie valsts mediji bija bezspēcīgi sociālo tīklu priekšā, lai novērstu Maģāra lielisko uzvaru vēlēšanās. Tāpēc, ka tie bija vienoti!
Par šo visu domājot, ak, Dievs, kā esam sašķēlušies – drumstalās, drupatās, saberzušies miltos…. Nu tāds tas “letiņš” ir. Pēdējā laikā viņš īpaši pieprot trīs lietas. Bērnu audzināšanu – svešu, ne savējo. Atkal hokejs, un teju visi zina labāk, kurai maiņai jānesas laukumā un kā tā ripa triecama vārtu augšējā stūrī. Trešo vietu dala divas talantu sugas. Daudzi, kam laimējies iemācīties lasīt un rakstīt, kļūst par rakstniekiem dzejniekiem tik izteikti, ka bez piepūles manāms, ka dzejnieku bieži vien vairāk nekā dzejas. Tikpat daudz, ja ne vairāk, censoņu apguvuši dažādo “logu” prasmes un kļūst par psihologiem, politologiem, teologiem, astrologiem, kuriem arī jurisprudence ir nieka lieta. Par teoloģiju nopietni: arī Evika Siliņa savas misijas nolemtību dzirdējusi Dieva balsī paša Tā Kunga dievnama ložā, starp parastiem Dieva bērniem sēdēdama. Apnicis kā rūgta nāve
Tieši tā – apnicis nopietni klausīties pa jokam ņemamo. Jaunā iespējamā valdošā koalīcija top pēc vecām naftalīna mērauklām, kur runā to, ko nedomā, domā to, ko nerunā. Visi kā viens: mēs par valdības figūrām nē, nē, mēs tikai par darāmiem darbiem! Tik ticami, ka neērti atkārtot nodeldētās prioritātes un to secību. No sirds un nepieciešami vēlētos piepildīt aktuāli degošo! Nevis ierobežot, samazināt, bet izskaust birokrātiju un likvidēt visus nevajadzīgos, papīrus rakstošos kantorus ar visiem departamentiem, ekspertiem, jaunākiem un vecākiem referentiem. Jo tie dakterim neļauj uzklausīt, izklausīt pacientu, bet karavīram, virsniekam liedz vērot debesis, nemitīgi domājot, kā varēs atskaitīties, atrakstīties.
Šodien atkal izsludināts liela mēroga “iespējamais gaisa telpas apdraudējums”, lai pievakarē vārgi atzītos treknā virsrakstā: “NBS: Tomēr nav apstiprinājuma, ka otrdien dienas vidū Latvijā būtu ielidojis drons.” Kā bijušais skolas direktors, savu mazbērnu vectēvs esmu dusmīgs: kas notiek? Bērniem bija jāpārtrauc centralizētais eksāmens, kuru visžēlīgi ļaus pārlikt? Kurš ir tas žēlīgais? Valsts!? Vai man ir konkrēts priekšlikums? Ir! Šādos “ģeopolitiskos” apstākļos (valstij, IZM) jāatceļ visi eksāmeni un nav jāeksperimentē ar bērnu stresa, baiļu līmeņiem un jāriskē ar viņu mentālo veselību. Ja kāda eksaltēta būtne izmisīgi sauks: kā tad lai izliekam atzīmes? Tad tas ir vienkārši! Ja kādam skolotājam nav saprotams, ka gala vērtējumu var izlikt pēc mācību gada laikā uzrādītajiem zināšanu rezultātiem, tad viņš neorientējas savā darbā.
