Ja viss līdz mielēm, jāglābjas humorā un jāķeras pie klasikas. Lielais joku plēsējs Arkādijs Raikins, atveidodams kādu tipisku papus tēlu no klases vecāku sapulces, ar aizgrābtību ģīmī un izvalbītām acīm vārdus skaldīja gudri, iebildumus nepieņemdams: «Varbūt, varbūt, varbūt, man tā liekas – tagad citi laiki, tā man liekas, bet vai agrāk nepēra? Pēra, tā man liekas! Bet vai tāpēc veselas paaudzes neizauga? Izauga! Tā man liekas! Bērni jāaudzina, tā man liekas, taisnība – pašam gan bērnu man nav, tā man liekas…»
Tieši tādu pļāpāšanas stilu nesen piedāvāja LTV «Panorāma» kā ieskatu no «plašas starpinstitūciju sanāksmes» ar 21 cilvēku no 12 dažādām iestādēm Jelgavā, kur skatīts «valsts mēroga» jautājums par to, vai nevaldāmā Ozolnieku vidusskolas skolnieka vecāki pilda savus pienākumus, lai nodrošinātu savam bērnam «labāko, un vai domā par sava bērna labākajām interesēm». Sanāksme bijusi slēgta, ilgusi teju divas stundas, lai beigās visi noplātītu rokas: tā nu viņš ir, un tur nekā nevar darīt… Interviju skolas direktore atteikusi. Par problēmu zinot daudzi, bet publiski runāt nav gatavs teju neviens.
Amatpersonas pačalo izvairīgi, bet smuki, frāžaini: droši vien, lai nevarētu tik lēti uzminēt, kas ar to ierēdniecisko žvadzoņu domāts. Daži citātiņi vārds vārdā. Bērnu tiesību aizsardzības speciāliste: «Skola dara visu, bet vai vecāki dara visu? Skola piedāvājusi psihologa, speciālā pedagoga atbalstu, nodarbības. Un atkal mēs atduramies pie tā, vai vecāki ir sadarbībspējīgi (kas par vārdu! – A. U.) un vai viņi vēlas sadarboties ar izglītības iestādi, nodrošinot savam bērnam labāko…» Cerēju, ka žvadzoņa beigsies, bet, ak…! Bāriņtiesas pārstāve savu kolēģi šajā ziņā sit pušu: «Vecāki nav tie, kas nedara neko. Bet tas ir diskutējams jautājums. Vecākiem sava saprašana, sava izpratne, un tāpēc mēs esam, lai tā kā palīdzētu varbūt šo izpratni paplašināt, ieraudzīt lietas no cita rakursa, no citiem aspektiem, lai varbūt viņi neredz to, ko varētu ieraudzīt...» Tā teikt, domādams neizdomāsi. Ahā, senais paziņa arī klāt – Ako Kārlis Cekulis, Bērnu aizsardzības centra Bērnu labbūtības veicināšanas departamenta direktors (amata nosaukums garāks nekā tā jēga). Maigā balsī novītero vienu no tām pašām še pieminētām frāzītēm.
Pikantumu birokrātiskajai mērcei klāt piešauj vaimanas, ka situācija esot ļoti sarežģīta, jo palaidnis mācās novada skolā, bet deklarēts citā pašvaldībā. Kādā ziņā tik sarežģīti? Atbildības novelšanā? Tad kā tur ir ar to laišanos dibenā, lai nesaldētu nagus? Sajūsminos par amatpersonu vienādo, gluži no galvas iekalto žargonu: runājām, pārrunājām, aprunājām (to nu gan nevajadzēja…)… Arī kā no lugas «Ar būdu uz baznīcu» – vērojam, sekojam, apsekojam, raugāmies…
Kā ar bērna labākajām interesēm bijis pirms pāris gadu simteņiem? Ne nu sliktāk kā tagad! Andrejs Upīts «Zaļajā zemē» nav varējis tikt garām notikumam ar skolotāju Saulīti, par ko, vēderu turēdams, smējies viss pagasts. Saulītis pēc amata bijis kurpnieks, par skolotāju palicis pēc tam, kad neviens saimnieks vairs nedeva darbu: stulmus diedzis vai nu par platiem, vai šauriem. Neviens nav brīnījies, ka skolotājs klasē nācis krietnā dūšā, bet «(..) todien istaba pagadījās sevišķi silta, un viņš aizsnaudās, pie galda sēdēdams. Lielais palaidnis, stacijas Kuģenieka Edvards, klusiņām iebāza viņam kabatā krītaino tāpeles slaukāmo lupatu. Un kā nu šis, pamodies un siltumā un paģirās nosvīdis, ķēra mutautiņu noslaucīties, tā notraipījās balts kā melderis, pēc gatavā nelabā. Tie divpadsmit nelieši rēca, vai no soliem zemē veldamies, un Saulītis, nevarēdams ar viņiem neko iesākt, skrēja pagalmam pāri uz pagastmāju sūdzēties skrīveram. Bet tur kaut kāda sapulce – var iedomāties to jautrību un smieklus, kad skolotājs ieskrēja izmālējies, kā ziemassvētku čigānos iedams. Aiz šī gadījuma un arī aiz citiem iemesliem mācītājs drīz pēc tam atlaida Saulīti no amata».
Varētu likties, ka slavenajai «plašajai starpinstitūciju sanāksmei Jelgavā» un notikumam ar kurpnieku – skolotāju gadu simteņi ieviesuši kādu atšķirību? Nu nē, ja neskaita, ka neviens no amata nav atcelts. Kopumā iznākums tas pats, vienīgi ar to izņēmumu, ka pirms gadu simteņiem neviens neskandināja, ka rīkojas bērna labākajās interesēs, viņa labbūtības veicināšanas nolūkos. «Ē, tā man liekas,» piebilstu Raikina komiskais tēls…
