Garam jābūt visur klāt esošam. Tas nav nekāds sakāmvārds, ne paruna, bet tā ir un tā tam jābūt, ka ir likuma burts un likuma gars. Piemēram. Šoferis, lai zibenīgi novērtētu mazāko kaitējumu, nespēdams nobremzēt savu spēkratu, uztriecas virsū ielas malā novietotai dārgai automašīnai, lai pasargātu māmiņu ar ratiņos guļošu bērniņu. Štrunts par dzelžiem! Briesmās bija dzīvības! Droši vien dažs labs šikā mersedesa īpašnieks būtu gatavs auto vadītāju ietupināt uz mūžu, tā sakot, plānprātiņ, tu neredzi, kur brauc? 

Ir vēl viens spēcīgs un dziļš vārds – sirdsapziņa, kurā iemiesojas gan spēks, gan gars, gan drosme. Katram no mums savā laikā nācies liecināt sirdsapziņas tiesā, kur jāatbild godīgi sev: to otru vēl varētu piemānīt, sevi ne. Jāatbild godīgi: kurš cits, ja ne es, ja viņi riskē, kāpēc gan es varētu būt izņēmums, ja visi sadodamies elkoņos pret, piemēram, tankiem, kur gan manai sirdsapziņai slēpties? Vienkārši un gudri teikts: gara klātesamība – «stūrmanis, kas glābj mūs no bojāejas. Jebkuras dzīves vētras laikā tas nekad neatstāj stūres ratu un nepamet savu kuģi viļņu varā». Arī mīlestība nav banāla, ja to nevazā, bet mīl. «Mīlestībā tiek atrasts spēks, un tas, kurš daudz mīl, daudz dara un daudz sasniedz, jo tas rada mīlestību!» (Vinsents van Gogs).

Mēs dzīvojam savādā un bīstamā laikā, kas ne vien mūsu pēcpuses sutina mīkstos dīvānos, bet iemidzina arī sirdsapziņu. Pirms šo rindu tapšanas nogāju kādus 3 kilometrus. Ārā 13 grādu zem nulles. Ja pūš vēl stiprs vējš, sinoptiķi skaidro, ka sajūtas novērtēšanai grādu skaitu var droši dubultot. Kā skolas «šefs» atceros, ka skaidroju gan bērniem un skolotājiem, ka, mēģinot noreglamentēt visu, bruģējam taisnāko ceļu uz elli. Aicināju neuzticēties MK noteikumiem, kur teikts, ka uz skolu var neiet, ja gaisa temperatūra ir, piemēram, mīnus 20 grādu. Bet, ja pūtīs stiprs vējš, 10 grādos nosalsi vairāk nekā 20 grādu spelgoņā. 

Ejot pa gurkstošo sniegu, iedomājos un atcerējos no obligātās krievu armijas un mūsu pašu Zemessardzes laikiem, kā tagad jūtas karavīrs, kuram sardzes postenī jāstāv tik un tā un mežā jāpārnakšņo tik un tā. Visu cieņu un mīlestību karavīram! Saprotu, saprotu, nu cik var un vajag par tām barikādēm? Var un vajag! 

Kā ar to garu un spēku dažkārt misējas? Šodien uzdūros ļoti talantīgās tulkotājas Silvijas Brices ierakstam viņas f/b kontā: «Saprotu, saprotu, esmu dzimusi 13 gadus pēc WWII, un karš man bērnībā likās noticis dinozauru laikā. Barikādēm ir 35. gadadiena. Cik redzu tiešraidē, tur Doma laukumā ir nosalis Zemessardzes koris, ugunskurs kvēpināmā traukā un kādi 150 cilvēki. Vellos, vai jūs, rīdzinieki, nevarat atvilkties vismaz goda pēc uz turieni? ...tur sava priedulāja pakrēslāāā... Kā sliktās bērēs, žēl un vainas apziņa, un radinieku šausmīgi maz…» Šo nebiju vēl pārdzīvojis, kad pēkšņi uzradās jauns ieraksts:

«Ir tik daudz jautājumu un tik maz atbilžu. Kāpēc jārīko barikāžu piemiņas pasākums tiem, kuri neatnāks? Kāpēc jābūvē dzelzceļš, pa kuru neviens nekad nebrauks? Kāpēc nodevēji aizlaikus jāapdrošina pret nodevību? Kāpēc tik bailīgiem jābūt tiem, kuri grib vadīt? (Ā, atcerējos, nauda.)

Kāpēc man šajā situācijā ir jābaidās par saviem mazbērniem, ja mums ir valsts ar it kā tās vadītājiem, kuri it kā kaut ko saprot no valsts vadīšanas? Vai varbūt nesaprot? Vai varbūt tas ir aizliegts jautājums? Es pat nesākšu par iekļaušanu, nedzīvoju Rīgā, kur melns ir balts un bolts ir melns; bet manai mazmeitai viņas klasē viens iekļaujamais traucē visiem normālajiem bērniem mācīties un rimsies tikai tad, kad salauzīs kādam roku vai pārsitīs galvu. Slimajiem ir jāārstējas slimnīcā, nevis jābūt brīviem terorizēt veselos. It sevišķi, ja runa ir par augšminēto galvu. Un es to pat nemaz vēl nesaku par atsevišķu valstu vadītājiem, bet, iespējams, viņi ir izauguši no tamlīdzīgiem bērniem. Vai mums vēl ir valsts vai jau tikai teritorija?»

Teiksiet, ak, ko nu, emocijas, kam gan nepasprūk? Tā jau ir, ka emocijas kļuvušas par teju nepiedienīgu vārdu. Bet latviešu valodā tās ir jūtas, kuras saprotu. Arī publicistikas sāpēs, ironijā esmu kopā ar Silviju Brici. Redzēju to TV sižetiņu, kur valsts himnas dziedāšanas laikā žurnālists intervēja dārgo retumu – Valsts prezidentu. Vai nebija jauki iekārtots?