«Oficiālais priekšvēlēšanu aģitācijas periods pirms 15. Saeimas vēlēšanām, kas ilgs līdz vēlēšanu dienai – 3. oktobrim, sākās 6. jūnijā. Šajā periodā aģitācijas veicējiem, plašsaziņas līdzekļiem un citām iesaistītajām pusēm jāievēro priekšvēlēšanu aģitācijas veikšanas noteiktā kārtība, kā arī ierobežojumi un aizliegumi, kas noteikti Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā. Lai izlasītu šo garo, brīžam izplūdušo likumu, vajadzīga pacietība un uzmanīga iedziļināšanās tekstos, kas, šķiet, neizslēdz arī likuma interpretācijas iespējas. Piemēram, ja politiķi paslavējam par labu, objektīvu darbu, kādam var likties, ka tā ir politiskā aģitācija, vai arī otrādi, ja sanācis kādu nopelt, nu, re, tu noniecini savus politiskos konkurentus… Kas tad ir politiskā aģitācija? «Politiskās partijas, politisko partiju apvienības vai deputāta kandidāta reklamēšana plašsaziņas līdzekļos vai citādā veidā, ja tā satur tiešu vai netiešu aicinājumu balsot par vai pret kādu politisko partiju, politisko partiju apvienību vai deputāta kandidātu.» Vārdkopa «netiešs aicinājums balsot» itin parocīga, lai piesietu «lielo lāci» teju jebkuram…
Vārdu sakot, sācies interesants laiks, kas maz ko grozīs tajā (ne) slavā, ko par sevi jau salolojuši politiķi un ko ilustrē arī augstākās valsts amatpersonas. Tas iezīmējās arī Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča uzrunā Saeimas pavasara sesijas noslēgumā. Nezinu, vai prezidentam piemīt tāda kompetence vai dīda izdabāšanas indeve, bet viņa teiktais kā «melns uz balta» itin savāds: «Esmu pilnīgi pārliecināts, ka jūs katrs pirms teju četriem gadiem šajā namā ienācāt ar apņēmību padarīt Latviju labāku. Priekšvēlēšanu laiks šoreiz ir sācies ļoti agri. Mēs gan nezinām, kādi būs šī gada vēlēšanu rezultāti. Bet mēs labi zinām, par ko cilvēki balsoja pirms četriem gadiem. Par jums. Jums bija iespēja sevi parādīt un pierādīt. Domāju, ka katram no jums bija gandarījums un bija arī vilšanās brīži. Bet vēl jau ir jāstrādā. Jo vēl arī šai Saeimai ir daudz darāmā.» Labi, liksim mieru frāžainajai liekvārdībai «(..) Bet vēl jau ir jāstrādā. Jo vēl arī šai Saeimai ir daudz darāmā…».
Tas, ka Edgars Rinkēvičs «pilnīgi pārliecināts», ka katrs (katrs?! – A. U.) šajā namā ienācis ar «apņēmību padarīt Latviju labāku», skan kaut kā sirdi tricinoši un ar sava veida zaimošanas nokrāsu. Tā, it kā nebūtu krietnā pulciņa pāļu dzinēju Daugavā, tilta «uz nekurieni» būvnieku, lidināšanās slavenību, VIP zāļu gardumu «smeķētāju»… It kā nebūtu rupjā žesta un drauda «mūs ir vairāk!» pašā Augstā nama tribīnē. Turpretī pretvalstisko vārdu valkātājam vēlīgi ļāva aizmukt un no mūslaiku «dzelzs aizkara» viņas puses draudēt ar varas un iekārtas maiņu Latvijā. Bet teikuma «Šķiet, nevienam nav jautājumu par to, ka mūsu valsts drošība ir nemainīga prioritāte» pārliecība un drosme, šķiet, paslēpusies aiz vārdiņa – «šķiet». Prezidents: «Jau tagad ir skaidrs, ka ir problēma, kuru nevar un nedrīkst ignorēt ne tikai demokrātijas, ne tikai lietderīguma, arī valsts drošības vārdā. Tā ir korupcija. Saeimai ir jāpieliek punkts arī šaubām par to, vai aizliegtas vienošanās iepirkumos ir vai nav krimināli sodāmas.» Visu cieņu, bet korupcijai ir amati, vārdi un uzvārdi. Kas tas ir? Piesardzība vai žēlošana? Bet, ja žēloti tiek visi, tad vainīgie arī.
It kā taisnīgi un skarbi tiek politisko konkurentu saziņas kultūrai, bet bez konkrētiem piemēriem tā ir nonivelēšana līdz – visi vienādi! Rinkēvičs: «Šajos mēnešos pirms vēlēšanām ikviens kandidāts cenšas parādīt savu intelektu, savu drosmi, savu labo sirdi. Bet es aicinu to darīt, nenoniecinot oponentus, nedēvējot tos par muļķiem, zagļiem vai nodevējiem. Kaut arī jums šķiet dažreiz, ka konkurējat ar viņiem, ka jūs mērķējat konkurenta mugurā, jūs trāpāt paši sev. Mēģinot pagrūst viens otru, kā domino kauliņu komplekts sāk gāzties visa valsts varas reputācija. Un tas ir ļoti bīstami. Apātija un neticība savai valstij ir ļoti auglīga augsne arī naidniekam. Es jūs aicinu cīnīties par vēlētāju balsīm, bet dariet to cieņpilni un godīgi! Nāciet ar idejām, nevis ar naidu un ķengām.» Loģika apmet kūleņus: pietiek labi izskatīties, un viss kārtībā? Tā ir seku kaunināšana, nevis godīga cēloņu atsegšana. Noslēgumā par «runas vīriem, kam spēks rokā» sanācis literārs misēklis, jo par tādiem brāļi Kaudzītes ironizēja, izsmejot pakalpīgos roku cilātājus, kam nav savas nostājas. Bet te sanācis pretējais, kas it kā ved mūs gaišā nākotnē.
