Patiesībā šis laiks ir piepildīts ar dvēseles atkopšanās, atkaļķošanās iespējām. Nē, nē, tās ir ne tikai iespējas, varbūt vairāk gan spējas, kas dotas kopš dzimšanas un visu mūžu attīstāmas. Tās ir spējas ieklausīties sevī, otrā un pasaulē, spēja uztvert patiesību, klusumu un atraidīt vilinošus maldus. No paseniem laikiem iznirst rindas: atnāks tavs vakars, bērniņ, Svētvakars kā mirdzošs zvaigžņu jums, kā mūžīgs laika starojums no turienes, kur labi… Nebaidies tumsas, bērniņ, tā ir gaisma, ja tu redzi, sirdi un klusumu dzirdi! Jo klusums ir mūzika: ja klusumu pastiprinot miljardiem reižu, tas pārvēršoties burvīgā mūzikā. Kas ir šīs Ziemassvētku sonātes, elēģijas komponists un atskaņotājs, nav grūti uzminēt, bet tava, mana sirds arī tur piedalās.
Varbūt visjūtīgākā melodija tiešām nāk no klusuma. Šīs melodijas vārds ir labdarība. “Dod, Dieviņ`i, otram dot, ne no otra mīļi lūgt” tautas dziesmas rindas arī nāk no turienes – no labdarības ar smalkām niansēm. Zinām, ka jāprot palūgt, bet vēl vairāk jāmāk ir iedot. Ja sirds ir atvērusies, tā nekad mums neļauj pat domās paprasīt – jā, kas man par to būs. Bet dāvinājuma (ziedojuma) saņēmējs arī grib kaut kā atdarīt otra sirdij. Nav tik vienkārši. Nesaku, ka tas noder visiem, bet dažkārt izlīdzos ar vienkāršo, sacīdams: “Redzu, ka tev nav ērti un jūties it kā pateicību parādā, bet nebēdā, mīļā sirds, jo tu man jau atlīdzināji! Ar ko? Ar to, ka, pateicoties tev, tagad jūtos ļoti labi, ka varēju tev palīdzēt, bet, kad būsim mainītās lomās, tu priecāsies, ka esi varējis palīdzēt man. Tici man: tā notiek, un tā ir pareizi, un tā ir ļoti labi!”
Labdarība vairās no trokšņa, no sensācijām un necieš sevis izrādīšanos. Jau citu gadu esmu atzinies, ka man nepatīk banālais “Dod pieci!”, kas apliecina zināmo: ja ziedošanas kantoris netiecas pēc tā, lai nebūtu vairs vajadzīgs, tad tas vāc ziedojumus sava veikala pastāvēšanai. Troksni taisa lielu: ik brīdi arī sabiedriskā medija televīzijas kameras klāt, dienu, nakti mudina, lai tā “būda rūc”, bet neviens nesaka, cik no tā “piecīša” aiziet pašai stikla mājai, tās rūcinātājiem, dīdžejiem un visam “viņu ļaužu pulkam”. Varbūt manī nevajag daudz klausīties: esmu ne vien vecs, bet arī vecmodīgs, jo uzskatu, ka ziedojumu došana, vākšana neiet kopā ar šovu, kas nozīmē: iestudētu inscenējumu, uzvedumu ar pasūtītām dziesmām un reklāmām. Saprotams, ka no īstuma tādā šovā visai maz, bet neīstuma, gaisos lēkšanas līdz pat asarām tā kā par daudz.
Īsti nesaprotama arī pamatideja un tās izpildījums, tā sakot – dod pieci, un es tev nospēlēšu tevis paša izvēlētu dziesmu. Ja, piemēram, dodu no sirds, bet man par to sola kāds uzspēlēt, labi neizskatās. Bet kā gribētos? Man nav žēl, un es no sirds dodu tai ziedojumu vākšanas mērķa grupai, tiem dzīves pabērniem! Bet vajadzētu tā, lai ikvienam no viņiem atrastos vieta zem valsts garantēta aprūpes drošā spārna, nevis jācer, ka kāds labi atstrādās šovu. Un tālāk?
Gribas ziedot pilnīgi anonīmi, klusu un pretī neko neprasot, neko nesaņemot. Tā arī daru. Bet tā nesanāk: katru vakaru fanfaru pavadā TV kameras rāda to spožumu, to naudas guvuma summu uz planšetes, kurā katra ziedotāja daļa. Bet ne visi vēlas, ka ar to dižojas. Tā saucamā maratona beigās viss būs izcili un labi, bet vai nevar labāk? Nav arī viegli pieņemt it kā labi domātos video sižetus, kuros teksti, konteksti, zemteksti kalpo vienam – iežēlināšanai un maka vaļā vēršanas dāsnumam. Jāatkārtojas atkal: dvēseles barometrs ir smalks instruments, viņam svarīgi, ka lēmumu esmu pieņēmis es pats un bez priekšā teikšanas.
Dvēseliska labdarība vēlas palikt nezināma un vēlas pati sameklēt, kam palīdzēt – bez mazākās ažiotāžas. Piemēram, kā to dara ogrēniete Liene Vaskāne, kura sadarbībā ar Ogres novada Sociālo dienestu aicina iedzīvotājus kļūt par slepenajiem Ziemassvētku rūķiem, piedaloties labdarības akcijā “Shoe Box 2025”. Tās mērķis ir sagādāt dāvanas Ogres novada jauniešiem, vientuļajiem senioriem un pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem. Dzīves pabērniem jādod, bet tā, lai viņi nemanītu, ka kāds dod tik aizgrābti, ka sāk ar to lielīties.
