Nekā slikta neredzu ne 11. jūlija Raimonda Paula godināšanas koncertā «Manai dzimtenei» Mežaparkā, ne Lejasciema alternatīvajos dziedāšanas svētkos. Taču iz tautas mutēm izskan dažādi viedokļi, arī diametrāli pretēji. Uzskatu daudz, un nemaz nav jābaidās palikt mazākumā. Arī šis raksts ietilpst rubrikā – «Viedokļi», tālab nepretendēju ne uz vairākumu, ne mazākumu… Jāmēģina izsvērt mierīgi, loģiski un bez bažām, kurā pusē esmu. No jūtām aizbēgt nedz varam, nedz vajag. Varbūt tāpēc īpaši vērā ņemama Marka Tvena sentence: «Kad pamanāt, ka esat vairākuma pusē, ir laiks pārskatīt savu nostāju…»
Koncerta atslēgas vārdi
Koncertiem nebija jābūt diviem. Bija jābūt vienam un vienotam: ar atslēgas vārdiem – Raimonds Pauls, viņa 90 gadu jubileja un viņa muzikālā mūža ģenialitāte. Centrā maestro, kuram līdzīga nav un nebūs! Ja to ievērotu no paša sākuma, būtu viens unikāls, dvēselisks, agrāk nepiedzīvots muzikāls notikums. Visiem! Ar nešķobīgu nosacījumu, ka tā vēlas, tā grib Raimonds Pauls!
Sociālajos tīklos daži ieminas, ka mūsu maestro nav vairs jauns, pēdējā laikā daudz cietis, pārdzīvojis. Vai nebija jāsāk ar to? Kāda eksaltēta prominenta dāma atcirta: «No kā tad viņš tā cietis? Kā viņam trūcis jel kad?» Dāma negribēja zināt ne par maestro sieviņas, ne māsas zaudējumu, ne paša sirds operāciju, ne dzīves smagumu, kas pēkšņi sagūlis 90 gadu plecos. Vairāki komentētāji skumji iebilst, vai nebija jāsāk ar to, ka maestro ir ļoti, ļoti cienījama vecuma cilvēks – kaut arī ar enerģiju: joprojām jaunas muzicēšanas, jauni dziedātāji, kompozīcijas, koncerti un klavieres, pie kurām turas kā pie dzīves.
Vienalga – jebkuram koncerta organizētājam, diriģentam, mūziķim, komentētājam bija un ir pienākums izturēties ar augstāko takta izjūtu un smalkāko saudzīgumu. Jebkurai kustībai, darbībai apakšā jāsajūt cieņa pret vecu cilvēku, mūsu maestro – ģēniju. Pārējais nespēj labot neko! Piemēram, kā var gluži debesu augstumos pacelties jūsma, ka viss bijis tik labi, ja Paulam nebija labi, citādi viņš būtu kopā ar savu publiku. Cik nervu nav prasījis un neprasīs? Netēloju! Ļoti žēl mūsu maestro! Kā var dažam labam būt tādas rozā brilles uz acīm, kad cilvēks redz to, kā nav, un neredz to, kas ir?
Kā dziesmā, tā arī dzīvē
Kā senajā Raimonda Paula dziesmā (Rača vārdi) – «Sadalīta pasaulīte klusē, kā lai zina, kurš ir kura pusē». Tā arī dzīvē. Tā arī maestro 90 gadu goda jubilejā. Vēl nesen Raimonds Pauls atkārtoja, ka norobežojas no 11. jūlija koncerta «Manai dzimtenei». Savukārt mediji atgādina, ka turpinās kriminālprocess par maestro vārda izmantošanu, ko apstiprināja arī zvērinātais advokāts Raivo Klotiņš. It kā nekas nebūtu noticis, – «Sidraba birzī» lieli svētki, godinot jubilāru bez paša jubilāra… Romāns Vanags tā arī pavēstīja, ka nepiedalīsies koncertā, kur nebūs paša maestro. Ar Raimondu Paulu solidarizējās vairāki dziesmu svētku virsdiriģenti, solisti, mūziķi, kori.
Tā saucamie alternatīvie dziedāšanas svētki rosījās īsteni latviskajā Lejasciemā. Sirsnīgā koncerta iniciators un mākslinieciskā līmeņa turētājs virsdiriģents Uldis Kokars. Visu cieņu! Arī es ar sirdi biju Lejasciemā. Jā, taisnība – LTV ieskatu no Lejasciema parādīja vairāk un jūtīgāk. Iespējams, tas ir attieksmes jautājums. Nevaru piekrist patētiskajai domai: «Ja koncerts patika, tad nav nozīmes, kurš ar kuru saplēsās naudas vai citu iemeslu dēļ. Labas dziesmas stāv pāri naudai un ķildām.» Nu nav tik vienkārši. It kā sirdij nebūtu brīžu, kad nelāga jušana atņem vēlmi dziedāt. Domāt tikai savas labsajūtas kategorijās ir ērti, bet ne vienmēr ētiski: nevaru gavilēt, cik labi, ja maestro nav labi. Ar skandināto vienotību līdzīgi: nevaram būt absolūti vienādi, ja domājam dažādi un kritiski. Nav jāsaspringst, lai saprastu, ka jūsmīgajā «kopā būšanā» šoreiz bija gana pretišķību un arī diezgan netaisnības. Ne viss ir zelts, kas spīd. Nevienam nav pienākuma morāliski apskauties, piemēram, ar maestro vārda izmantotājiem, liekuļiem. Gribas, lai būtu laba mācība, kas ir cieņa pret Raimondu Paulu un kā tā izskatās.
