Arī šie Jāņa Petera vārdi runā par to pašu, par sāpēm: “Tie, kuri visvairāk tic, visdziļāk arī viļas. Gan reliģijās, gan politiskajās idejās. Man tik bezgala žēl Vizmas (Belševicas, – A.U.), viņa bija tik nelaimīga. Ja nebūtu traģiskā notikuma ar viņas dēlu Klāvu Elsbergu, tad mēs varbūt varētu te pazviegt…”
Gan Jānim Peteram, gan Raimondam Paulam allaž kāda sīkmanības indeve gribējusi iekost, piekabināt, iekabināt, ko tik vēlas, bet šīm pūlēm nekādi nav sekmējies atstāt iespaidu uz personību nesatricināmo lielumu. Kad Paulam reiz pajautāja, ko viņš dara Saeimā, viņš atbildēja īsi: “Neko.”
Jānis Peters savā grāmatā “Raimonds Pauls” komponista būtību liek atklāt Allai Pugačovai: “Dažreiz man liekas, ka šis ārēji noslēgtais, klusais cilvēks tikai mūzikai uztic dārgāko, neizteikto, vārāko.” Abi dižgari viens par otru izsakās tik kodolīgi, īsti, ka LTV raidījumā “Dziesmas ceļš. Jānim Peteram 85” pieaicinātās literatūras un teātra personības, šķiet, mulst un kautrējas no saviem vārdiem, kuros nemanot iezogas trafaretas, neko neizsakošas frāzes.
Toties lieliskais tandēms brīžam paceļas līdz karaliskā nerra augstumiem. Piemēram, Pauls par Peteru: “Peters, no mūzikas nesaprazdams neko, par mūziku spējis izteikties visgudrāk…” Bet Andra Keiša izpildījumā Jānis Peters pats sevi atklāj satriecoši dziļi, vienkārši: “Ja es varētu kā gleznotājs ar otu, ja es varētu kā komponists ar notīm… To es nevaru, es mēģinu ar vārdu. Tikai vārdam cilvēki notic vismazāk. Tikai vārdi aizvējo garām. Jo ar vārdu ir tik daudz jau melots, ka var vilki mierīgi iet aitās un var graudi aiztecēt ar pelavām. Tomēr mākoņi tik balti, tomēr gleznotājs kā uguns, tomēr mūzika tik dziļa. Un tik tīri tavi krekli – rītdien valkājamie, dēls!”
Tā Dzejnieks rakstījis jau 1976. gadā, laikā, kad Atmoda nevienam pat sapņos nerādījās. Bet Petera pirmais dzejoļu krājums “Dzirnakmens” iznāca vēl agrāk – 1968. gadā.
Sadarbība abiem sākusies itin uzjautrinoši. Jānis Peters, būdams jauna ceļa gājējs dzejā, ierunājies, ka komponists mīcās uz vietas dziesmu vārdu izvēlē. Kā parasti, Pauls tikai paņirdzis, bet pēc trim dienām klauvējis pie Petera durvīm un bez aplinkiem teicis: “Nu, ja tu esi tik gudrs, raksti pats!”
Un tapa pirmās Maestro dziesmas ar Jāņa Petera vārdiem “Ances dziesma” un “Zilā”. Tolaik jaunākās Paula dziesmas drukāja žurnāls “Liesma” gan ar vārdiem, gan notīm. Tālab dziesmas ātri un plaši iekļāvās dažādu ansambļu repertuārā, tās dziedāja gan profesionāļi, gan pašdarbnieki, gan visu veidu publika – dziedāja no galvas. Un tā vairāk nekā 400 Raimonda Paula dziesmām vārdus uzrakstījis Jānis Peters.
Dažkārt patiesību nākas ierakstīt starp rindām, tāpēc centīgākie vārdu ideoloģiskie tulkotāji dziesmu “Manai dzimtenei” te vēlīgi ļāva dziedāt, te nikni rāva laukā no Dziesmu svētku repertuāra. Padomju laikā šī dziesma kļuva par simbolisku himnu, jo īstā bija aizliegta. Arī mūsdienās, piemēram, 2013. gadā, mākslinieciskie censoņi ar politiskās konjunktūras štimmgābeli uzdeva toni saviem vasaļiem: “Jābeidz draudēt ar piekto gadu un asins lietu!” Nu ko tur var darīt, ja cilvēki neredz tālāk par savu degungalu un nezina vēsturi?
Bet sāpēja abiem: Dzejniekam un Maestro. Labi, dziesma, ovāciju pavadīta, atgriezās 2018. gada Dziesmu svētkos, bet kāpēc tādas špāses bija vajadzīgas? Tagad Jāņa Petera devumu jūsmīgas balsis apdzied gluži kā uz sacensībām. Tālab īsi: Jānis Peters dzejā, valstī, nācijā bija īstajā laikā un vietā – Dzejnieks, Valstsvīrs – diplomāts, Cilvēks. Daudz baltu dieniņu, un, kā pats jubilārs saka, “tu esi tālāks par prieku, brīvāks par brīvību”.
