Dižgaru nav daudz, bet katrs no viņiem nonāk reiz viņsaules pievārtē un kļūst viegli ievainojams. Saules mūža un stipras veselības vēlējumi kļūst par pašapmānu, ja līdzcilvēkos neredzam to, kas draud mums visiem. Un tas ir vecums. Jāuzmanās katram vārdam, kuru vajadzēja pateikt un kam vajadzēja paklusēt, kamēr dižgars vēl dzīvs.
Protams, ar sērīgām skumjām esam pieņēmuši ziņu, ka 89 gadu vecumā mūžībā devies izcilais latviešu kinorežisors, aktieris, rakstnieks, gleznotājs, publicists un sabiedriskais darbinieks Jānis Streičs (26.09.1936.–05.03.2026.). Jānis Streičs dzimis Preiļu pagasta «Anspokos», sava tēva Jāņa Streiča un mātes Olgas Streičas (Žihares) ģimenē. Pēc pamatizglītības iegūšanas Gailīšu pamatskolā (1943–1951) režisors devās uz Rēzeknes pedagoģisko skolu (1951–1955), kur aizrāvies ar glezniecību, teātra mākslu un darbošanos stīgu orķestrī. Bērnības un jaunības gadu mākslinieciskā ievirze Jāni Streiču pavadīja arī trīs gadus ilgajā obligātajā karadienestā, kur armijas klubā viņš uzstājās kā aktieris, iestudēja izrādes, gatavoja tām dekorācijas, dziedāja korī un spēlēja dombru kluba stīgu orķestrī. Pēc dienesta devies uz Rīgu un 1959. gada rudenī uzņemts Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes Režijas nodaļā.
Jānis Streičs apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, saņēmis Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekļa titulu, bijis Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs un Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs. Viņa mūža darbs ir vairāk nekā 20 spēlfilmu, gandrīz pusē no tām viņš bijis arī scenārija autors. Viņa darbi – īpaši filma «Cilvēka bērns», kas uzņemta pēc Jāņa Klīdzēja romāna motīviem un stāsta par 20. gadsimta 20. gadiem Latgalē, – ir kļuvuši par nozīmīgu Latgales kultūras un identitātes daļu, ļaujot plašākai sabiedrībai iepazīt latgaliešu garīgumu, kultūras mantojumu, humoru un cilvēcību. 1981. gada spēlfilma «Limuzīns Jāņu nakts krāsā» iekļauta Latvijas Kultūras kanonā. Par filmu «Cilvēka bērns» Streičs saņēmis galveno balvu Sanremo Starptautiskajā autorfilmu festivālā un Vatikāna prēmiju «Beato Angelico Eiropa». Viņš bija pirmais no Latvijas, kam piešķirts šāds pagodinājums. Trīs reizes saņēmis balvu «Lielais Kristaps» par labāko gada filmu, kā arī saņēmis šo balvu par mūža ieguldījumu. Pašmācības ceļā apguvis arī glezniecību, mācoties no lielmeistariem, piemēram, Jāzepa Pīgožņa. Pēdējos gadus Streičs dzīvoja Lietuvā, Veisieju pilsētā, kur turpināja gleznot un veicināja latviešu un lietuviešu mākslinieku sadarbību. Ar savu talantu un sirds gudrību viņš spēja dzīves stāstus pārvērst universālās vērtībās, kas uzrunā skatītājus Latvijā un pasaulē. Jānis Streičs paliks Latvijas kultūras vēsturē kā izcils mākslinieks un Latgales gara nesējs.
Diezgan formāls tāds talanta uzskaitījums. Nedrīkstam paiet garām laikiem, laikmetiem, domājot, kādos apstākļos radās Streiča izcilākās filmas, kas mākslā iekodēja daudz no latviskā gara. Piemēram, «Mans draugs – nenopietns cilvēks», konfrontējot godīgo, jūtīgo Arvīda tēlu ar padomju laikam raksturīgo rausēju, haltūristu Ciekuru, kam privātmājā viena morāle, darbā pavisam pretēja. Filma tapusi tālajā okupācijas laika 1975. gadā, bet tajā vienalga neuzkrītoši ieskicēti pārkrievošanas vaibsti un tā saucamās sociālistiskās sacensības komisms. Ar sīkmanīgajiem iedzīvošanās asniem, meliem mietpilsonisku centienu pavadā, pret ko protestē pagrabā dzīvojošā tēlnieka (Valdis Valters) brīvdomātāja gars.
Izcils kino veikums ir Streiča filma «Teātris» (1978.). Viņš arī izdomājis, ka Džūlijas Lambertes dabu filmā atklās viņš pats kā teicējs. Tāpat kā scenārijus citām savām filmām – arī «Teātrim» Jānis Streičs rakstījis pats. Kinorežisors un aktieris lieliski atklājis mietpilsoniskās sabiedrības dubulto morāli. Viens ir, ko Džūlija (Vija Artmane) dara, pavisam cits – ko domā. Finālā viņa ironiski pasmejas, ka sabiedrības izlikšanās ir teātris, bet dzīve ir te, norādot uz vietu krūtīs, kur pukst viņas sirds. Filmā izcils aktieru ansamblis, un nekā tur neatrast lieka…
Skarbi, romantiski un dramatiski notikumi Latvijas «deviņdesmitajos» filmā «Likteņdzirnas». Trijos vārdos – augsts kino līmenis. Par īstu latviskās dzīves klasiku kļuvusi Jāņa Streiča spēlfilma «Limuzīns Jāņu nakts krāsā» (1981.). Arī padomju laika ražojums, kas paņirdz par okupācijas sekām, kur latvietis latvietim prasa «kuda vam?» (uz kurieni jums?), bet, lai pierādītu tiepšam, kur taisnība, Ēriks (Uldis Dumpis) pilnā rīklē brēc: «Kak jeģeš, ģerevņa?» (kā brauc, pāķi?). Milzums komisku situāciju, kuras latvietis citē no galvas: «(..) interesanti man kā vēsturniecei; jā, kretīnam manā vecumā; Jāzeps?, bija tāds bļauris krusttēva bērēs; Dagnija, mūs taču nekas garīgs vairs nesaista: ne tu interesējies par hokeju, ne rokasbumbu. Smalkā skolotāja: tu padomā, kas par aknām – bērnam tēvu atņemt!»
Mākslas dižgars Jānis Sreičs nu debesu bezgalībā, bet no turienes par mums pasmīn Mirttantes acīm: «Cik tad ilgi dzīvosiet?»
