Jā, es arī esmu organizējis Jāņu vakara uzvedumus brīvdabā, esmu gatavojis dziesmu repertuāru Jāņu vakara gājienam, kur bildē saskaitāmi kādi 130 līgotāji. Bet to, ka tas man būtu bijis kāds sirds piepildījums, dvēseles pacēlums, neesmu teicis, citādi sanāktu samelot. Esmu dabiski turējies pie atziņas, ka Jāņi ir tautas brīvas gribas, improvizētas izdomas un Jāņu bērnu lielā tautas luga. Nemaz neskumstu, nežēlojos, ka tas vairs nedarbojas. Saviem draugiem, kultūras tuviniekiem, esmu atklāti to pateicis, ka mākslīgi Jāņi pie sirds vairs neiet. Esmu pateicīgs viņiem par sapratni, bet tas nenozīmē, ka Jāņu vairs nebūs. 

Būs! Un jau 13. jūnijā bija – Taurupes brīvdabas estrādē ar Blaumaņa «Skroderdienām Silmačos», kur Jānis Kaijaks ar savu Ogres teātri sirdī iedēstīja tieši tik, cik manai Jāņu dvēselei vajag. Bet vēl būs meiju, jāņuzāļu gādāšana, mājas, istabu, pagalma pušķošana! Dārzā būs galds, ugunskurs, un gan jau kāds arī atnāks: akordeons būs pa rokai un kāda Jāņu dziesma arī. Būs neīstais alus (bezalkoholiskais) un īstais, īstais siers, gardi plāceņi, pīrāgi… Un atmiņas, kuras vieno arī tagadnes siltums. Nemoralizēju, gluži otrādi, visus, kas var un prot, mudinu pacelt pa alus kausam – kā senākajos, tā sauktajos īstajos Jāņos! Priekā! Nesaku, ka tagad nav īstu Jāņu, gluži otrādi, varbūt tie kļuvuši īstāki – ar augstāku mākslinieciskā izpildījuma līmeni. Bet manai sirdij gribas Jāņus īstus, dabiskus, neiestudētus. 

Kas tas ir?

Kas ir – Jāņu gars, tā jušana un gadu simteņos saglabāta dvēseles noturība. Varbūt tā vienkārši ir iedzimtība, savdabīgs tā saucamais DNS, kura uzdevums ir saglabāt ģenētisko informāciju. Bērnības atmiņas savu spilgtumu nezaudē, un tajās joprojām kā toreiz Jāņu gars vēl īsts un dzīvs. Piezvanīju senam draugam, un raujam viens otram vārdus no mutes laukā. Tas ir viss, kas var notikt un atkārtoties tikai Jāņos. Tu vari nedarīt neko, vienalga mēs apstājamies un ļaujamies Jāņu garam. Tajā garā dvēsele lido, un mūsu maņas kairina – gaiss, kas Jāņu smaržu gluži vai biezs: jasmīni, kuriem ne vienmēr ietrāpās uzziedēt tieši Jāņos, bet smarža ir un paliek. Un garša arī! Jā, un mīļās pīpenes, kas manās bērnu dienu mājās nebija margrietiņas. Kad atjaunojās mūsu Latvija, kāda dzejniece no klaida latviešiem (diaspora skan labāk?), kad bija atgriezusies dzimtenē, uzrakstījusi vārdus, kurus atminos ļoti tuvu tekstam: «Pakalnos gar ceļa malām pīpenes zied, Pretī nāk ļaudis un prasa, kā man tagad klājas? Atbildu klusi, gandrīz čukstus – es esmu mājās, esmu mājās…»

Tas ir laiks, kad tik «smeķīgi» smaržo un garšo tikko iejauta pīrāgu mīkla, rudzu maizes klaips pirms laišanas pašā speltē! Kas tā spelte tāda? Kvēlojoša maizes krāns mute – tā spelte! Kas vainas Ķeipenes piparkūkām arī Jāņos? Kas vainas, ja lietus Jāņos līst kā pa Jāņiem? Kāda radniecīga dzejas dvēsele reiz rakstījusi: «Līst atkal Jāņi un saliedē zemi saulgriežu asarām… Līst un saliedē vasara skopā Jāņu bērnus, mazbērnus atkal kopā… Līst un saliedē tik, cik dziedam, tik, cik varam, gribam – kopā…»

Lai tiek pa svētku gabalam visiem!

Lai tiek visiem Jāņiem, Jāņu bērniem! Lai tiek visiem, un tālab apzināti izvairos no uzvārdiem. Jo varu kādu piemirst, bet, ja saucam vārdā, diez vai ar vienu avīzes numuru tiktu cauri. Sevišķi pacilāts sveiciens visiem Jāņu tēviem: «Sagriezās` i rudzi, mieži līgo, līgo, Lielajā`i tīrumā` i līgo! Tā sagrieza Jāņu bērni līgo, līgo, Jāņu tēva pagalmā`i līgo!» Turot svētu veco tradīciju, līgotājiem vīriem vieglā solī izdancināma Jāņu māte, kurai netrūka ne siera rituļu, «ne govju laidarā` i līgo!». Gribas cerēt vien uz tik prātīgiem Jāņu bērniem, lai kādam auto stūre nav aiz deviņām atslēgām jānozūmē. Lai nevienam pašam Jāņu bērnam nedraudētu Jāņu klaušas ar «izglāb draugu!». 

Tāds tas svētku svētais rituāls – ar līksmu gatavošanos un prieku uztraukt pašā kalna galiņā, līgani nolaisties lejiņā. Jau 24. jūnijā – Jāņu dienā – dieniņa par veselu minūti atkal īsāka par naksniņu. Bet neskumsim, mīļie Jāņu bērni, visa vasara vēl priekšā. Turklāt dažai labai atvasarai vēl gana vasaras īpašību iegadās. Lai bez skumjām izskan tālu – «Brauc, Jānīti, nu ar Dievu, ar to puķu vezumiņ!».