Jā, vēlēšanas «Apvienotajam sarakstam» (AS) ar 41 mandātu deva plašas manevru iespējas premjera amata kandidātam Andrim Kulbergam. Jāakcentē, ka Kulbergs un viņa veidotā valdība par pilntiesīgiem kļuva negaidīti ātri: tieši pašā svētku priekšvakarā valdība apstiprināta Saeimas sēdē.
Līdz svētkiem, kā solīts
Koalīcijai Saeimā ir pavisam neliels vairākums – 51 balss. Pirms balsojuma topošās opozīcijas Saeimas deputāti aktīvi izmantoja iespēju uzstāties, un debates ilga vairāk nekā septiņas stundas. Kulberga valdību atbalstīja 50 koalīcijas deputāti no «Apvienotā saraksta» un Nacionālās apvienības, kā arī septiņi «Latvija pirmajā vietā» deputāti. Par Kulberga valdību nobalsoja 40 «Apvienotā saraksta» deputāti un 10 Nacionālās apvienības deputāti. Kulberga valdību atbalstīja arī partijas «Latvija pirmajā vietā» deputāti Aivars Kraps, Regīna Ločmele, Ramona Petraviča, Dana Šlesere, Ainārs Šlesers, Edmunds Zivtiņš un Eduards Zivtiņš. Viens «Apvienotā saraksta» deputāts – Pēteris Dimants – nenobalsoja. AS Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis Latvijas Televīzijai skaidroja, ka Dimants nav nobalsojis, jo deputātam neesot strādājusi balsošanas pults.
Jaunā Ministru kabineta amati, krēsli nu ir aizpildīti. Sastāvā vairākas nepazīstamas, pat agrāk nemanītas personas. Saeimas pēkšņajā sēdē izskanēja vairāki pārmetumi no opozīcijas, ka Kulbergs valdībā sapulcinājis daļu savu skolas biedru, draugu. LTV ekrānā jau pirms tam pavīdēja premjera skolas biedrs, ārlietu ministrs Ģirts Jaunzems. Sevi viņš pozicionē kā diplomātu, kas pastāvīgi kaut kur rotējot, un nu parotēšot ārlietu postenī. Nekā personīga, bet man šāda retorika nepatīk.
Lai atceramies izcilo diplomātu Zigfrīdu Annu Meierovicu, kas laikā, kad vēl mums nebija savas valsts un starptautiskajā apritē nebijām pazīstami, tieši bija tas, kas apņēmīgi vairākkārt brauca uz Londonu, līdz dedzīgo latvieti pieņēma Apvienotās Karalistes ārlietu ministrs grāfs Artūrs Džeimss Balfūrs. Saruna ilga vien 20 minūšu, bet tās kļuva par svarīgākajām minūtēm mūsu valsts tapšanā. Mūsdienu meierovici, kas būtu tā rāvušies pēc sadarbības ar saviem ārzemju kolēģiem, nav īsti manīti.
Koalīciju atbalstīt nav grēks
Neesmu Šlesera atbalstītājs, bet ienaidnieks arī ne. Jā, tieši Šlesers jau agrāk izteicis atbalstu Kulberga koalīcijai. It īpaši brīžos, kad apstākļu dēļ var samisēties ar kvoruma nodrošināšanu vai izšķirīgu, arī sāpīgu lēmumu pieņemšanā. Šo faktu opozīcijas partijas acīgi izmanto savām mantrām. Piemēram, Inese Lībiņa-Egnere atkal savu JV augstprātīgi slavē kā valstisku un uz eiropiskām vērtībām vērstu pareizo partiju. Sevišķi sarkastisks sēdē rādījās Šuvajevs no PRO, kas šo koalīciju nodēvēja par Šlesera koalīciju.
Tāds savāds sīkums. JV un PRO arī žvadzina vienā gabalā, ka neatbalstīs Kulberga valdību. Bet, ja ideja laba, kāpēc neatbalstīt? Ja, piemēram, valdība lems par kādiem soļiem, lai valsts nepiedzīvotu finansiālu krahu, tad vienalga jābūt «pret», jo, redz, Šlesers tā nedomā? Labi, politikā līdzīgi kašķi bijuši vienmēr. Taču viena lieta liekas absolūti ačgārna un nesaprotama. «Suverēnā vara/Apvienība Jaunlatvieši» joprojām konsekventi nespēj atzīt, ka Krievija ir agresors. Tēlo, ka nesaprot, kas ir savas valsts aizsardzība, kas ir okupācija! Stepaņenko kvēli brīnās, kāpēc Saeimas namā ir arī Ukrainas karogs un kāpēc mums jāpalīdz Ukrainai? Labi, ir demokrātija un domāt nevienam nav aizliegts. Bet kāpēc mums, Latvijas patriotiem, jāfinansē viens Latvijai naidīgs politisks spēks? Tāds patiesībā nebūtu aizliedzams, ja neatzīst mūsu valsti un tās politikas reizrēķinu? Jaunajai koalīcijai, Ministru kabinetam priekšā grūti un sarežģīti darbi. Kritizēsim, netiesāsim.