Vēl vairāk negribētos, ka sasteigtā kvēlē pagrābts “ieguvums” spēs kompensēt reālus zaudējumus, piemēram, vai lielā Andreja Upīša pieminekļa monstra sazāģēšana būs taisnīgs “sods” par viņa literāro ģenialitāti?
Nepamet sajūta, ka sekām piešķiram pārmēru lielu spēku iepretī cēloņu spītīgajai dabai, kas nespēj vairs mainīties. Nekritiskai domāšanai pietrūkst gudrības visu salikt taktiskā kopbildē, kas atvieglo saprašanu, neizsauc dusmas un nekurina naidu. Visu laiku it kā cīnāmies bez jelkāda laba iznākuma. Ja netraucētu atmiņa, varbūt būtu vieglāk.
Piemēram, cik daudz neauglīga laika tērējām to sasodīto čekas maisu vaļā vēršanas vai gaisā uzsperšanas strīdos? Atrāvām maisus vaļā, un kāds iznākums? Iznāca lustrācija, attīrīšanās, šķīstīšanās? Atceros vienu pilsoni, kas pats pēc savas gribas bija ieradies TV3, kur atzinās, kā viņu čeka šantažēja, kā nobijās, kā parakstīja to nelāgo kartīti, lai neaizsūtītu karot uz Afganistānu. Visu cieņu! Pazīstu šo vīru un zinu, ka godavīrs!
Jā, vēl to pašu izdarīja Georgs Andrejevs jau 90. gados, dzejnieks Jānis Rokpelnis vēl nesen, Arvīds Ulme tiesājās, un neko viņam nepiešuva, un tas arī rādās viss? Bet attiecīgajā kartīšu portālā varēja redzēt daudzus, ar kuriem joprojām sarokojamies, kuri bez aizspriedumiem gozējas televīzijas kameru priekšā. Vai tas bija to vērts? Godātais vēsturniek Kangera kungs! Jūs teicāt: “Izdarīsim visu, ko varam izdarīt un kas mums ir jāizdara.” Kas ir tas “viss”, ko izdarījāt, un ko tas deva? Bet naudas aizgāja daudz…
Ar jaunu sparu “Publiskās atmiņas centrs”, Didža Šēnberga (JV) iedvesmots, mudina demontēt pieminekļus, kas simbolizē krievu imperiālismu un publiskā izplatījumā vairo šīs politikas nelāgo, vardarbīgo auru. Vai tādu auru izdveš arī meņģelietis Sudraba Edžus, kura dzīve aprāvās 1941. gadā? Ko viņš tādu paspēja sastrādāt, un kā grēkojis Ogres novads, Meņģele, izveidojot Dullā Daukas taku, skatu torni, iekaļot kultūras vēsturi vienkāršos laukakmeņos? Meņģeliete Sarmīte Poikāne pārdzīvo un ironizē: “Skaistas rotaļas kā bērniem smilškastē: uzcēli, nojauci, kaut ko jaunu uzcēli, vecā vietā noliki, gan jau arī nojauks, ja radīsies vajadzība.”
Zāģēs gabalos Andreja Upīša milzu pieminekli? Laipni lūgtum – uz priekšu! Ja lielais Andrejs būtu bijis dzīvs toreiz, kad viņa vārda politiskie izmantotāji grasījās to monstru būvēt, diez vai viņš tam piekristu. Ir dzirdēti spēcīgāki “pēdējo latviešu” epiteti, Upīša virzienā sviesti: nelietis, nodevējs, maita… Varbūt nebūs lasījuši, ka Upīts pats atzina savu vilšanos komunisma ideālos, bet atkrieviskošanas lietā, iespējams, bijis radikālāks par mūsu censoņiem, jo jau 1914. gadā (kad vajadzēja drosmi) vērsās pret atkrieviskošanas cēloni – pārkrievošanu:
“Nav paredzamas Latvijā nekādas sekmes jaunāka tipa pārkrievinātājiem (..). Ar varas un spaidu līdzekļiem pārtautot var tikai barbarus. (..) Civilizētai tautai šie spaidi tikai modina tautisko pašapziņu. Mēs negribam kļūt ne par šaursirdīgiem tautiskiem šovinistiem, ne par kādas tautas kultūras akliem nīdējiem.”
Izcilā publiciste Gundega Repše rezonē nesaudzīgi: “Noskūsim Imanta Ziedoņa matu ērkuli, norausim Ojāram Vācietim beretīti, samalsim lupatās Mirdzas Ķempes sarkano mēteli, Jānim Peteram aizliegsim lasīt tautasdziesmas, nu, vispār to bagāžu, kas maisās pa kājām no okupācijas laika. Tad beidzot mēs, mēs, tagadnes iedomu pīlāri, būsim remdējuši savu talanta iztrūkumu, viduvējību un stulbumu.”
