Akcentus mainīt nenozīmē tiem nekritiski noticēt. Evolūciju pietiek, bet velti no krieviem gaidīt pretkara revolūciju. Propagandas lakstīgalas Solovjova vadītos meldiņus maina pēc gaumes un diktatūras pieprasījuma. Piemēram, 2022. gada februāris: Ukrainas ieņemšana 3 dienās, “īsa operācija, lai glābtu Ukrainu”, 2022. gada rudens: no “operācijas” uz “eksistenciālu karu”… Mobilizācija un militārās neveiksmes radīja problēmu: ja tā ir tikai “speciālā operācija”, kāpēc nepieciešams iesaistīt arvien vairāk Krievijas iedzīvotāju? 

Tāpēc stāsts mainījās uz: “Krievija cīnās nevis ar Ukrainu, bet ar visu Rietumu pasauli”. Pēc teritoriju aneksijas propaganda arvien vairāk runāja par Krievijas “jaunajām robežām” un to aizsargāšanu (okupēt un pēc tam aizsargāt!). Tādēļ iebrukums tika pārveidots propagandas loģikā par Krievijas aizsardzību pret Rietumu uzbrukumu. 2023.–2024. gads: karš kļūst par “jauno normalitāti”.

Propagandai vairs nav tik svarīgi katru dienu izskaidrot, kāpēc notiek karš. Tas kļūst par fonu Krievijas dzīvei.

Vēstījums ir tāds: Krievija ir aplenkta cietoksnī, Rietumi vēlas Krievijas sakāvi, Ukraina ir Rietumu instruments, bet Krievijai ir jāiztur ilgstošs konflikts. 2025.–2026. gads: “varam runāt par mieru, bet tikai no spēka pozīcijām”.

Šeit ir paradoksāla pretruna. Krievijas sabiedrībā pieaug vēlme, lai karš beigtos, bet tas automātiski nenozīmē atteikšanos no propagandas pamata uzskatiem. Dominē – mēs esam par kara izbeigšanu, bet tikai pēc uzvaras. Pēc kādas? Varbūt pēc Ukrainas?... 

Kādi ir pašu Krievijas iedzīvotāju uzskati? Krievija nav tikai krievu zeme, tikai Padomju Savienībā tika deklarēts, ka nacionālais jautājums esot atrisināts. Uz papīra, bet īstenībā tas kļuvis vēl komplicētāks nekā agrāk. Ne katrs ingušs, burjats, čečens, tatārs, baškīrs, čukča, kazahs… ir krievs, ne katrs gatavs mesties uz nāves pļāvēja ambrazūras un bezjēdzīgi iet bojā.

Piemēram, neraugoties uz Čečenijas līdera Ramzana Kadirova skaļajiem paziņojumiem, ka viņš pilnībā atbalsta Krievijas diktatora Vladimira Putina nostāju, patiesībā viņš izvairās no plašas čečenu nosūtīšanas karā Ukrainā, vēsta žurnāls “The Economist”.

“Lai kādas arī būtu Maskavas intereses Ukrainā, mēs no tām esam bezgala tālu,” žurnāls citē Čečenijas vadībai tuva avota teikto. Lai gan Kadirovs sevi dēvē par “Putina kājnieku”, viņš “lieliski saprot situāciju un nevēlas upurēt republikas iedzīvotājus “krievu pasaules” vārdā”, piebilda avots.

Sociālajos tīklos kāds “krievu patriots” par rudenī gaidāmo mobilizāciju izsakās nikni: “Iedodiet man automātu, un mobilizācijas vārdā šaušu uz tiem, kas vēlas mani dzīt karā!” Arvien vairāk Krievijas iedzīvotāju saprot, ka Ukrainas armijas tālas darbības triecieni kļūst aizvien bīstamāki un neviens nevar justies absolūtā drošībā. Teikt, ka tas neiespaido arī psiholoģiski, būtu pārspīlēti.

Krievijas sabiedrības noskaņojumu 2026. gadā raksturotu šādi: “atbalsts karam” nav tas pats, kas “vēlme turpināt karu”. Precīzāk: “Krievija nedrīkst zaudēt” ir daudz plašāk izplatīts uzskats nekā “Krievijai noteikti jāturpina karot”.

Tas arī izskaidro, kāpēc Kremļa propaganda var vienlaikus runāt par “uzvaru”, “Rietumu sakāvi” un “gatavību miera sarunām”. Tā pielāgojas sabiedrības nogurumam, nezaudējot galveno rāmi: Krievija ir upuris, Rietumi ir agresors, bet jebkādam mieram jāizskatās pēc Krievijas uzvaras, nevis sakāves.

Diktatūra un tās vadonis Putins nevar pieļaut pret sevi vērstu kritiku. Krievijā vienīgajai reģistrētajai pretkara partijai “Jabloko” Augstākā tiesa liedz dalību Valsts domes vēlēšanās. “Jabloko” paziņoja, ka spriedumu pārsūdzēs.

Ko varam darīt mēs? To, cik nozīmīgs ir Latvijas atbalsts, rāda Ukrainas Veselības ministrijas oficiālie dati – kopš Krievijas pilna mēroga kara sākuma Latvija pēc uzņemto Ukrainas pacientu skaita ārstēšanai un rehabilitācijai ir otrajā vietā aiz Vācijas.

Pats sevi pieķeru, ka esmu sācis “ziedot.lv” ieskaitīt retāk. Noziedoju Ukrainas bērniem. Bet portāls arī labais: nedz aicina, nedz atskaitās par saziedotā izlietojumu…

Karš turpinās. Ar mainīgiem akcentiem. Ar lielo jautājumu Ukrainai un tās sabiedrotajiem: cik ilgi vēl jāasiņo, lai Ukraina atgūtu mieru, brīvību un savas zemes?