Teju gluži lieki, bet dziļi jautājumi: vai mēs negribam karu, gribam mieru, gribam dzīvot drošībā? Vai mums vajadzīga sava valsts, tās suverenitāte? Vai vajadzīga demokrātija, tiesiskums? Vai mums vajadzīga uzticēšanās valstij un valsts uzticēšanās mums, kas mums ļautu justies kā savējiem savā valstī un izjust reālu labklājību, nevis kaut ko pa vidu? Turklāt šodien un tagad, nevis tāltālā nezināmā nākotnē. Piedevām bez salīdzināšanas, ka tajos un tajos laikos pat nebija izgudrota uguns, bet tagad cepam gaļu un katram kabatā viedais tālrunis…
No šiem un citiem jautājumiem izriet citi – ne mazāk lieli un ne mazāk eksistenciāli. Piemēram, vai esmu gatavs aizstāvēt savu tēvzemi, “uz ežiņas galvu likt”? Vai ir, par ko cīnīties, mirt? Valsts nav nekas abstrakts, nekonkrēts, tas ir vienīgais līdzeklis labai un drošai dzīvošanai savā tēvu zemītē. Skaļi vārdi? Nē, pašsaprotami, lai nemaldītos jēgas tulkojumos.
Diemžēl vieglāk ir uzskaitīt, ko negribētu piedzīvot, nekā to, ko gribētu, jo kritiskā masa ir liela… Bēdīgi slavenais “labsirdīgo dronu” speciālists Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālis Leonīds Kalniņš vietnē “Jauns.lv” atkal centies vēlamo uzdot par esošu: “Krievija šobrīd cieš diezgan milzīgus zaudējumus Ukrainā, tomēr agresorvalstij joprojām ir spējas izmantot diversijas vai ļoti lokālas mazas operācijas. Ja skatāmies daudz lielākā mērā, piemēram, totālu uzbrukumu visā valsts mērogā Latvijai, Baltijas valstīm, tad tas, protams, ir pilnīgi izslēdzams.”
NBS komandieris atgādinājis, ka “pat pie mazas lokālas agresijas pret kādu apdzīvotu vietu Baltijā momentā sekos pretreakcija no NATO sabiedrotajiem atbilstoši NATO līguma 5. pantam, es ar milzīgu pārliecību varu teikt, ka 5. pants darbojas, neviens nav to atcēlis”. Acīs krīt NBS komandiera savādie formulējumi: “diezgan milzīgi zaudējumi”, “ar milzīgu pārliecību”, “pilnīgi izslēgts”, “ļoti lokālas mazas operācijas”… Bet Dievs ar tiem, Kalniņa pilnvaras janvārī beidzas – varbūt Kaspars Pudāns būs izglītots un gudrs komandieris.
Saprotams, ka sanāk tik daudz slikta, nepievilcīga, un dažkārt neviļus piezogas ierastais, sak, vai nu tā vajadzēja pašā gadu mijā, bet, khm, žurnālistika pati šokus nerada. Izglītības un zinātnes ministrija šogad 28 ierēdņiem naudas balvās izmaksājusi kopumā 72 551,75 eiro. Balvas izmaksātas par darbu un sasniegumiem (???) projektu komandās, “īsā laika periodā īstenojot sistemātiskas reformas un sarežģītus projektus”.
Zinot, kā ar tām nemitīgajām, dažkārt bezjēdzīgajām reformām šai ministrijai klājies gadiem, kā mēdz sacīt, komentāri lieki. Nodomāju: ja tos 72 tūkstošus izmaksātu 72 Latvijas labākajiem pedagogiem (tādu nav?), diez vai tas nebūtu taisnīgāk, lietderīgāk! Bet pieredze atgādina, ka apbalvo dažkārt nevis labākos, bet savējos… Blati, pazīšanās – kā aizgājušā laikmeta pazīme tā ir tik, cik tā dzīva ir šodien, citādi par to jau sen būtu aizmirsuši…
Ko gribētos? Lai nāktu jauni, gudri līderi. Esošie un bijušie tādi vairs nav un nevar vairs būt. Ja pat kāds gribētu kaut ko mainīt, viņš to nespētu, jo tāds nav sistēmai, varai pietuvināts. Bet nav pietuvināts tieši tāpēc, ka tāds grib mainīt sistēmu, bet tas apdraud pašu sistēmu. Formālajā loģikā to sauc par apli definīcijā. Un ko tad ir teicis tas pats Rainis? “Tas jaunais laiks, kas šalkās trīs, tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs…”
