Nu, “pēc papīriem” jau viss kārtībā! Piemēram, Valsts prezidenta zvērests Satversmē: “Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus. Pret visiem es izturēšos taisni un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās apziņas.” Tirpas skrien pāri kauliem, cik cēli. Saeimas deputāta solījums nemaz neatpaliek: “Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.”
Vai mums ir kāds valstsvīrs?
Uz žurnālistes Anitas Daukštes jautājumu aktierim Gundaram Āboliņam, vai viņa ieskatā ir kāds valstsvīrs, kas varētu vadīt, iedvesmot valsti, aktieris atbildēja, ar sevi pakoķetēdams: “Ja jāsaka, tad, neskatoties, cik atkritumu spaiņu gāzīsies pār manu galvu, jāsaka, ka nav – neviena!” Mākslinieka sirds, neraizējieties par savu galvu, to pašu pateiks tik daudz ļaužu, ka, tos spaiņus izdalot uz visām galvām, katram tiešas valodas lietotājam tiks – labi, ja pa puteklim. Ja man jautātu, atbildētu, ka talantīgu cilvēku ar milzu autoritāti mums netrūkst, piemēram, Imants Lancmanis, Jānis Streičs, Juris Rubenis… Ja pieskaita neatkarības gados debesīs aizgājušos, tad tādu būtu daudz: Ilmārs Lazovskis, Jānis Peters. Pēteris Laķis, Georgs Andrejevs, Juris Podnieks, Ita Kozakeviča un vēl, vēl…
Mēģināsim tikt skaidrībā ar tiem amatu nēsātājiem, kuriem cēlās īpašības vismaz formāli pieprasa augstais amats. Augstākā valsts amatpersona ir Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Prezidenta zvērests viņam tieši tāds pats kā Satversmē, tāds pats, ko nolasīja, roku uz valsts konstitūcijas vāka turot. Šķiet, ļoti būtiski ir zvēresta vārdi: “(..) Pret visiem es izturēšos taisni…” A ja nu nesanāk? Maldinoši kultivēts ir uzskats, ka prezidents jau neko nevar, viņam tikai tāds valsti pārstāvošs, reprezentējošs – pušķošanas amats. Liekas, ka tā savu misiju arī prezidents uztvēris: braukā ar velosipēdu, taisa pašbildes pie upītēm, tiltiņiem, ceriņiem un par visu smaida. Izrādās, ka vienai daļai svētās mietpilsonības ar to pilnīgi pietiek. Nācies uzmest aci aizgrābtas jūsmas skartiem komentāriem: “Ak, kāds mums prezidents, labākais, patiesākais, Saules mūžu prezidentam!” un tā tālāk, un tik smuki, kā neviens cits nemāk... Bet nevienu no Satversmes dotajiem reālajiem instrumentiem Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs nav izmantojis…
Kā klājas vieniem, otriem?
Kā klājas tautas labklājībai ar valstsvīru zvērēšanu pie saviem taisnajiem mugurkauliem: “Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību.”? Kā klājas tautai, un kā sviežas prezidentam? Tiešas valodas un kairinošas ironijas meistaram Armandam Pučem viedoklis ass: “Apskatieties prezidenta amatpersonas deklarāciju, un jums viss kļūs skaidrs. Uzkrājumi, vērtspapīri, Valsts kases izmaksātas dividendes par ienesīgajām valsts obligācijām… Kur te vieta tautai? Mērogos tas viss grozās simtu tūkstošos, un jums vēl ir naiva ticība, ka šāds cilvēks saprot valsti? Nesaku, ka nav vispār jāmaksā par paveikto darbu, bet – Rinkēviča bilance taču ir nevis nopelnīta, bet gan izgrābta no siles. Ne minūti nebūdams algots darbinieks ārpus valsts struktūrām! Un, ziniet, – mums tādu rinkēviču ir pilna Latvija. Vēl trakāk – šie politiskās sistēmas augļotāji, šie strukturālie korumpanti jau sen kā pazaudējuši interesi par to, no kurienes vispār valstī rodas ieņēmumi. Tāpat kā viņi nezina mēru pie temata – vai mēs to varam atļauties?” Ja attiecinām dziļo valstsvīra jēdzienu uz tādiem valstsvīriem, tā ir šī cēlā vārda zaimošana.
Kā ar citiem valsts vīriem un tantēm? Tas pats Puče: “Nesaku, ka viņi zog. Viņiem ir vienalga, jo to paredz konjunktūra. Viss process ir veidots tā, lai katrā šķirbā iegrūstu kādu savējo, bet katru otro vai trešo spraugu piedāvātu arī tiem citiem.”
