Tas, ka ir kritika un paškritika, ir ļoti labi un ieteicami. Nepatīkami, ka cilvēku noraksta tad, kad viņš nevienu soli vēl nav spēris – ne pareizu, ne nepareizu. Šī sabiedriskās domas liga uz savas ādas nu jāizjūt Andrim Kulbergam no “Apvienotā saraksta”. Manuprāt, Valsts prezidenta izvēle šoreiz bijusi izsvērta, nevis – a ja nu sanāk… Nebūs lieki atgādināt, ka gudrais par visu šaubās, muļķim viss skaidrs. Kad Edgars Rinkēvičs oficiāli nominēja Kulbergu kā premjera kandidātu, kam jāizvēlas viss Ministru kabinets, neapgāžami spriedumi gāzās cits pēc cita. Komentāros brīnumaini daudz visziņu, augstprāšu, kas visur bijuši klāt, katru aprunājamo eksaminējuši un bez jel kādas piekāpšanās atzinuši par nesekmīgu jau pirms eksāmena. Jā, eksāmens būs. Jau ir sācies, un tikai 3. oktobra vēlēšanu iznākumi visiem jaunās koalīcijas censoņiem noteiks aptuvenu viņu spēju, varēšanu.
Ko dos ministru nomaiņa?
Saprotams, vēlēšanu tuvums ietekmēs varas valstisko jaudu. Ne velti politikas eksperti jauno valdību nodēvējuši par pirmsvēlēšanu valdību. Nu bet normāli! Sliktāk būtu, ja visi MK locekļi aizmirstu savus vēlētājus un izliktos par svešiniekiem. Bijušais prezidents Valdis Zatlers “Rīta Panorāmā” tā arī vēstīja: viss ir normāli, un arī Andris Kulbergs iesācis labi. Jo šajā situācijā svētīgs un gudrs kompromiss ir labāks par “skaistas” stiprās rokas ilūziju. Posteņu ziņā Nacionālajai apvienībai (NA) pierakstītais “lielākais ieguvums” ir šķietams un pārspīlēts. Viņiem tāpat kā citiem būs jāapliecina, uz ko ir spējīgi. Un katram politiskajam spēkam bez citām atbildībām iedalīta arī ļoti problemātisku nozaru politiskā vadība. Grūti iedomāties, ko varētu labot vai uzlabot, piemēram, Ilze Indriksone izglītības ministres amatā.
Tur ir vesela ierēdņu armija, kurai sava nozīmīguma pierādīšanai vajag kaut ko nemitīgi mainīt, ieviest, atmest un atkal ieviest. Guntis Bojārs “Aizliegtajā paņēmienā” maigi, korekti atmaskoja matemātikas mācīšanās biedu bērnu jūtīgajās dvēselēs. Secinājumi nepārsteidz. It kā visus var saprast. Kāda meitene stāsta, ka viņai bail no matemātikas, jo jau 4. klasē iekritusi dziļā bedrē, stāvoklī, kad tu neko nesaproti. Pamazām izsijājas problēmu gūzma. Skolotājam būtu jāzina, kas un kā viņam jāmāca. Bet tā nav. Skolēnam jāzina, kas viņam jāzina un ka eksāmenos nesaskarsies ar lietām, kas nekad nav mācītas. Bet tā nav. Skolotāja atzīst, ka mācību saturs ir pārslānīts, pārsātināts ar masu, kas nav apgūstama, un daudz ko nevajag arī apgūt. LU profesors Mārcis Auziņš paironizē, pavaicājot raidījuma dalībniekiem, skatītājiem, kas ir Termo dinamiskais likums? Protams, neviens nezina. Ar piebildi, ka tas nav arī jāzina un tas nav arī jāmāca!
Matemātikā un arī citos priekšmetos daudz kas vienkārši jāiemācās, jāmāca vienkārši, saprotami.
Bet tā saucamā “kompetenču” pieeja postulēja: nekādas faktu iegaumēšanas, iekalšanas, to visu var panākt ar atrakcijām un rotaļām! Ko varēs izdarīt ministres nomaiņa? Neko! Tāpēc jānoturas līdz rudenim, bet tad jau būs citas ierēdņu kaldinātas vadlīnijas. Arī citās nozarēs. Piemēram, ko izdarīs JV, ja viņiem iekritusi Satiksmes ministrija ar Rihardu Kozlovski galvgalī? Tā taču Briškena un Švinkas saimniecība no PRO – ar tiltu uz nekurieni un zelta pāli Daugavā… Tad atkal – “nāks rudentiņis”… Bet līdz tam – katram savs krupis rijams.
Kā lai ieslavē, lai neliktos, ka slavē?
Lai nu es rūgti alotos par to, ka atlikušais laiks līdz vēlēšanām paies sevis celšanai, konkurentu pelšanai un makšķerāķu ticamiem vilinājumiem. Siliņa aiziet, bet nepadodas: lepni cildina sevis paveikto. Daudz kas labs esot izdarīts. Esot izveidots Krīzes vadības centrs, Bērnu aizsardzības centrs. Labi centri, bet kā tie darbojas? Mazs citātiņš: “Krīzes vadības centrs sadarbojas ar ministrijām un pašvaldībām, palīdzot iestādēm uzlabot savus krīzes pārvaldības procesus, kā arī dažādu institūciju sadarbības spējas.” Līdzīgas birokrātiskas “dzejas” netrūkst, bet realitātē – katra diena nes jaunus apdraudējumus: skolās brīžam paralizēts mācību darbs klātienē, nedienas ar centralizēto eksāmenu norisi… Bērnu aizsardzības centrs savas spējas nodemonstrēja Ozolnieku vidusskolā, kur kāds palaidnis ilgstoši turēja spriedzē skolu, skolēnus, vecākus… Nodemonstrēja savu spēju ar pilnīgu nespēju. Diez vai ar tādām pašu sacerētām jūsmām vajadzētu spodrināt vēlēšanu izredzes.
Andra Kulberga aicinājums nolikt visus strīdus malā ir atzīstams, bet grūti īstenojams uzdevums. Simpatizē koalīcijas partneru līgumā solītā stingrā disciplīna, ka nedrīkst piesegt pārkāpumus pat koalīcijas stabilitātes vārdā. Cik tas ticami, rādīs laiks. Vēlēšanas nāk neizbēgami, un arī strīdi neizbēgami. Valdis Zatlers arī par to izsakās sev raksturīgi: arī tas ir normāli, arī politika ir normāla lieta…
