Laukus pasākuši dēvēt par reģioniem. Man, lauku puikam, apzīmējuma ziņā tuvāks šķiet – apvidus. No Latvijas malu malām (apvidiem) pienāk ziņas, ka ilgais sals līdzējis teju ikvienam lauku ceļam līdzināties starppilsētu šosejai – gluds kā dēlis un neslīd arī (ja prātīgi brauc). Tīrumos, dārzos visādi mošķi un sērgas nosalstot nost. Veselības kopēji slēpo un nūjo.
Kā tev klājas, lauku cilvēk?
Lielo ziemāju platību apsaimniekotāji uz šīs ziemas apstākļiem vairāk raugās ar optimismu: sniega sega ne par biezu, kad sējumi varētu sākt sust, ne par plānu, kad varētu šur tur pa pleķim izsalt. Līdz šo rindu nonākšanai dienas gaismā, protams, klimatiskie apstākļi var mainīties, bet cerība, ka līdz pavasara paliem būtisku satricinājumu nebūs, liekas, arī gudrā un kompetentā paša Toma Briča drošināta un apliecināta. Sals kniebj vaigā neparasti ilgi. Gribas saprast, ko šajā laikā dara laucinieks. Ja godīgi, man viņa ļoti žēl. Ļoti. Labi zināms, ka lauksaimniekam ražas laiks iekrīt vien rudenī un arī naudiņa makā arī rudenī. Bet kāds bija pērnais rudens? Aukstā un slapjā vasara appludināja lielas platības, raža daudziem bija niecīga vai izslīka pavisam. Ja apcirkņi tukši, arī makā vēji svilpo. Bet visi maksājumi (kredīti, līzingi) sit kā ar āmuru pie durvīm. No kaut kā arī jādzīvo, jāizdzīvo! Līdz varēs novākt un pārdot nākamo ražu, nebeidzot galvas lauzīšanu par ieguldījumiem sējai: sēkla, mēslojums, degviela, tehnika, remonti, pesticīdi, fungicīdi un tā tālāk, un tā tālāk. Arī jāēd un bērni jālaiž skolā…
Kam ir mežs, tas mēģina kādu grasi dabūt no turienes. Aprunājos ar vienu no saimniekiem (sauksim viņu par Jāni). Jau kādu nedēļu Jānis kopā ar dēlu vedot no meža malku nākamajai ziemai: par siltumu neviens cits negādās. Bet par to esot vismazākā bēda, ja galva uz pleciem un rokas no vārdā nesaucamas vietas neaugot. Protams, ka savu darbu laukos neviens nerēķina. Jāsāk rēķināt tad, ja jāpieņem kāds palīgs, bet tādam bieži vien vajadzīgs kāds avanss uz priekšu. Bet, kad naudiņa notērēta, tad viņam sāk likties, ka par velti jāstrādā…
Ieminos par iespēju nopelnīt ar lietaskokiem no sava meža. Jānis atbild negribīgi. Kaut kas jau būšot jālūko, ciršanas biļete arī dzen. Lai nolīgtu kādu profesionālu brigādi ar modernu tehniku, puse no kārotās peļņas jānorēķina tai. Jālūko pašam. Nesen jau iebraukājis iesaldējamās sliedes. Vakar izmēģinājuma kārtā dažus kokus no kājas jau nolaidis. Nevar vairs kā agrāk: jāmēģina pārdot visu, tālab lietaskoks atsevišķi, arī zari jānoklāj lietpratīgi, lai var vieglāk aizlaist šķeldā.
Kad bieži vien internetā izpeld dažādas bezseguma prezentācijiņas, reklāmas ar lektoru spriedelējumiem “blā, blā” stilā, tā gribētos līdzīgiem galdiņa urbējiem ieteikt, lai pamēģina mežā pakraut zarus par 50 eiro dienā, lai uzzinātu, ka rupjais vārds, kas labi rīmējas ar “malku cirst”, ir taisnīgs un skarbu vīru valodai piedienīgs. Kad atkal Jurēvics no JV moralizēs, ka nekad tik labi neesam dzīvojuši, labsirdīgi ieteiktu uzmanīties no meža vīriem, kas par izdzīvošanu cīnās un jokus neprot.
Kā klājas meža dzīvniekiem?
Līdzīgi kā cilvēkam lauku un mežu apvidos. Ar siltumu sirdī atminos savu kaimiņu Gunāru, kas jau labi pasen kā devies debesu laukos. Ar siltumu sirdī tālab, ka viņš bija īsts dabas draugs. Savā zemē ik apstrādāšanai nederīgu stūrīti, pļavas līcīti apstādīja ar kokiem, labi apzinoties, ka paša gadu gājumam ar koka mūžu nesacensties. Mazbērni tādi paši: rūpīgi kopj bērzu birztalu, kas Gunāra mežiņam piestādīta klāt. Aizkustinoši. Taisnība Bricim! Līdzīgi barga bija 2010. gada ziema. Tieši tad Gunārs jūtīgi kā cilvēks un lietpratīgi kā profesionāls mežinieks stāstīja, ka visas ūdenstilpes nu ir ciet. Visvairāk ciešot stirniņas, jo nav, kur padzerties, un sniegu tās neēdot. Gunārs bija gudrs un labi zināja piliena nozīmi jūrā. Pa paša iebristām pēdām ik dienas viņš nesa uz mežu kādu ābolu grozu, sarkano biešu maisiņu, burkānu kastīti – lai kaut kas no sulīgā cienasta tiek stirnu izslāpušajiem vēderiem. Arī es šad tad gāju viņa pēdās, bet retāk. Arī šajā spelgonī šo to aiznesu līdz meža malai. Bet kaimiņa nesiens bija ne vien sulīgāks, bet arī dzelžaini konsekvents un nepārtraukts.
