It kā neviens nešaubās un neapšauba, ka karš Ukrainā klauvē pie pašām mūsu namdurvīm, tomēr teju vai visas nozares kā lēņu muižas cenšas viltīgi palīst zem galvenās prioritātes – drošības. Kāpēc gan ne? Piemēram, veselības nozares rupori deklarē: nevesels karavīrs nav karotājs, bet, ja sāktos karadarbība še, bez medicīniskās apkalpes tā nav iedomājama. Un viņiem ir taisnība. Tāpat kā taisnība lauksaimniekiem: bez pārtikas neizdzīvos ne militārais, ne civilais. Bez izglītības karavīrs var būt tikai par ērtu mērķi ienaidniekam. Bez ekonomikas, resursiem nedarbojas nekas… Ar šādu pieeju vajadzību «balansēšanā» stabi un zeme skrien, vilciens stāv. Bet tā nav vienīgā nelaime. Nelaime slēpjas zem jautājuma – kam tiek valsts budžets?
Apakšas savelk jostas, augšas aptaukojas
Armands Puče tēlaini ass: «Kļūst skaidrs, ka taukainie pirkstu nospiedumi uz valsts pārvaldes burtnīcām ir nevis kaut kāda nejaušība vai izmisums, bet gan rafinēts plāns. Patiesā labuma guvējs no tā ir partija vai grupa, kas kontrolē Finanšu ministriju, jo viņi ļoti vienkāršā un saprotamā veidā ir nopirkuši savu vēlētāju, kas nemoralizē par retoriku – es nezinu nevienu, kas par tiem zagļiem balsoja… Demokrātiskā ceļā šis var mainīties tikai tādā gadījumā, ja tiek rokā paņemts iesmaržināts miets un šī pašapmierinātā varza iztrenkāta. Kārtības vārdā.» Labi, Puče. Bet ko Latvijas sabiedriskie mediji? To atklājumi satriec: «Vairāk nekā 146 tūkstoši eiro gadā – tādu atlīdzību pērn saņēmis labāk atalgotais ministrijas valsts sekretāra vietnieks, summējot algu un cita veida atlīdzības, kā arī algu ostu vai valsts uzņēmumu valdēs vai padomēs. Kopumā sešiem valsts sekretāru vietniekiem pērn atlīdzība bijusi lielāka nekā Ministru prezidentei, tostarp ievērojama samaksas daļa bija dažādas piemaksas, naudas balvas, prēmijas un samaksa par virsstundām. Valdība 2026. gada budžeta veidošanā arvien nav pieņēmusi lēmumus par izmaiņām dažādu papildatlīdzību izmaksas nosacījumos valsts pārvaldē.»
Kamēr valdības vadītāja Evika Siliņa pērn saņēma nepilnus 127 tūkstošus eiro, reprezentācijas izdevumus un veselības apdrošināšanu ieskaitot, krietni vairāk ir Finanšu ministrijas (FM) otrā līmeņa vadībai. Atbilstoši Valsts ieņēmumu dienesta publiskotajām amatpersonu deklarācijām lielāko atlīdzību no visiem valsts sekretāru vietniekiem pērn saņēma Finanšu ministrijas VSV finanšu politikas jautājumos Līga Kļaviņa – 146 269,23 eiro, tostarp 113,3 tūkstošus ministrijā un 32,9 tūkstošus Attīstības finanšu institūcijā «Altum»…
Pat ne paralēlās pasaulēs
Protams, ka lielākā daļa sabiedrības «prastā» gala teiks, ka viņi rūpīgi pēta cenas veikalos, apgroza katru eiro, smagi apkalpo savus kredītus un dvēseli velk tik trūcīgi, ka nav saprotams, kā cilvēki dzīvo. Savukārt tie paši – valsts patrioti – nesaprot, kā tas var būt, ka vienā un tajā pašā valstī uzticība valstij tiek atalgota tik kliedzoši netaisnīgi. Ja lielai daļai pensionāru pensija ap 450 mēnesī, bet lielākā pensija Latvijā ir 44 000 eiro mēnesī, tad atkal – nu kā tas var būt, ka stabi skrien un vilciens stāv? Kā tas var būt, ka skolotājam ir arī jūtami izdevumi, ārpus skolas pienākumus veicot, piedevām vēl tāli braucieni no vienas skolas (ja darbs vairākās skolās) uz otru, bet kompensācijās nulle?
Pie birokrātijas mazināšanas tabulām neviens vairs nesēž: darba devēji un tie citu sociālo partneru «tirdzniecības, rūpniecības kameru» līderi varas uzskatā ir cērpami auni: paklaigāja, ka valsts savās izmaksās atradīs liekus 850 miljonus, ko varētu izdarīt arī jebkurš dzejas dienu mīļotājs, taču nekas tālāk par pļurkstēšanu nenotika.
Finanšu ministrs pastāstīja, ka ministrijām ir kaut kas uzdots, bet iznākumā 850 miljoni pārvērtās par 171 miljonu, un ar to šīs izrādes priekškars krita. Uzņēmējiem parādīja, viņi var tīties tuvāk saviem ratiem un pavaktēt, lai kāds neaptaisa ilksis. Publiskotās valsts sekretāru vietnieku algas nevienu vairs neuztrauc, jo ko tas līdz? Atalgojumi, kas pārspējuši bezgaumīgu nekaunību, rāda, ka mēs dzīvojam divās dažādās pasaulēs un pat ne paralēlās. Valsts vara, pārvalde un tās šoferu dēli vienā valstī, bet visiem pārējiem vieta pie tiem pašiem ratiem un ilksīm. Ja pedagogiem būtu trīs reizes mazākas algas nekā valsts sekretāru vietniekiem, ar to pilnīgi pietiktu, bet… Vilciens stāv, un stabi skrien.
