Trešdiena, 12.02.2025 11:50
Karlīna, Līna
Otrdiena, 21. janvāris, 2025 08:45

Andris Upenieks: Ne sunīša kājām spert, ne guntiņas pagalītes

Andris Upenieks
Andris Upenieks: Ne sunīša kājām spert, ne guntiņas pagalītes
Foto: Publicitātes
Otrdiena, 21. janvāris, 2025 08:45

Andris Upenieks: Ne sunīša kājām spert, ne guntiņas pagalītes

Andris Upenieks

Tā ir ar to "caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" un "ne sunīša kājām spert, ne guntiņas pagalītes". Tā tīrā gaisma nākusi no tālas senču pagātnes, no "tēsmāmiņas", no skolas, draugiem, dzīves… Lai iejustos otra – cilvēka, sunīša, kaķīša, skudriņas – ādā, nepietiek ar tautasdziesmām, pantiņiem. Dažkārt vajadzīga sava dzīves griezta brūce, lai justu to sāli, ko tik dāsni beram uz cita jēlās ādas.

Dažam labam nepieciešams asi griezīgs burvju spogulis deguna priekšā, lai, kaut ko nodarot otram, tajā redzētu sevi pašu tieši ar tām pašām sāpēm un ciešanām. Kas to nezina? Zina, bet... No interneta dzīlēm iznirusi šaušalīga bilde: mežā pie koka piesiets saimnieka pamests sunītis. Nav iespējams uz to skatīties vienaldzīgi, bezjūtīgi! Redzams, ka sunītis pūlējies kaut kā no saites atsvabināties, bet aptinies ap koku un palicis īsā, īsā pavadā. Bezgala bēdīgām, žēli lūdzošām acīm raugās cilvēkā... Diemžēl bildes autors savu noknipsēto stāstu atstājis aprautu, neturpinātu, bezcerīgu. Varbūt lieki raizēties – sunītis no cietsirdības valgiem jau sen atsvabināts un dus uz siltām nāriņām? Bet to mēs nezinām. Atstāto komentāru saturs gan skaidrs un teju vienāds: pašu to sējēju pie koka, lai nosalst, sapūst! Jā, arī man cauri žēlumam, bezspēcībai izlauzās dusmas: "Nezvēr, ko tu esi izdarījis, ko?!" Bet niknumu apvaldīju tā, lai tas neaptumšotu saprātu. Veselais saprāts gribētu pajautāt agresīvajiem linčotājiem: ja mēs rīkotos tieši tā, kā patvarīgo tiesu (kaut arī tikai ar vārdiem) esat sprieduši jūs, vai mēs būtu labāki par to sunīša šausminošā likteņa lēmēju? Skaidrs, ka ne par mata tiesu labāki! Iespējams, vēl sliktāki, mežonīgāki.

Gribas domāt, ka empātija bērniem gluži vai iedzimta. Vasarās pie vectēva un omes bieži ciemojās Rīgas mazmeitas. Abas jūtīgas, vērīgas, bet jaunākā reizēm pārsteidza līdz dziļam aizkustinājumam. Pie brīdinājumiem, lai neuzkāpjam kādai skudriņai, bijām pieraduši. Bet pirms gadiem pieciem piedzīvoto atminos vēl šodien. Atnāk pie manis meitiņa – tāda nopietni bēdīga, bet arī drusku svinīga. Rāda uz abās delnās dusošu palielu raibu un skaistu taureni. Vairāk mierina nekā žēlojas: esot jau nolūkojusi izdzisušajam taurenim apglabāšanas un piemiņas vietu. Manus iebildumus, ka, pļaujot mauriņu, varu piemirst un nepamanīt, noraida mierīgi un taktiski, jo par visu esot padomāts. Vieta patiešām izvēlēta ar izdomu – starp eglītēm, jau palielajiem bērziem –, bet taurenīša "memoriāls" izveidots no oļiem – gaumīgs un skaists. Turklāt tik daudz zemāk par mauriņa līmeni, lai pļaujamais agregāts brīvi iet tam pāri. Vēl šobaltdien… Kāpēc stāstu? Viena jautājuma dēļ: vai tādiem bērniem kaut kas ir jāstāsta, jāiestāsta par empātiju?

Mēs, lielie, neesam labāki. Rudenī kāds vīrs savā feisbuka kontā bija ielicis skaista kaķēna foto ar aicinājumu pieteikties saimnieku, kas to pametis. Kamēr silts, kaķēns sildījās saulē pie lāga vīra garāžas, kur arī nakšņoja. Uz jautājumu, vai tomēr saimnieks nav atradies, kāda sievišķīga būtne savu komentāru noformulēja loģiski un ar smaidu: "Tak skaidri redzams, ka saimnieks atradies!" Lāga vīrs skumīgi atbildēja: "Jā, bet suns nesapratīs." Tas raizēm pielika punktu, un nu jau trīs mēnešus jaukā kaķene ir mūsu mājas pilntiesīga iemītniece. Mīlestība no pirmā acu uzmetiena neizdevās: kaķenīte nebija gluži noraidoša, bet tomēr rezervēta. Līdz vienā jaukā dienā, kad atlaidos dīvānā, pēkšņi uzmetās man uz krūtīm un, klusi murrājot, sāka laizīt plaukstas. Vēlāk kaķu pazinēji skaidroja, ka tā ir visdrošākā zīme, ka kaķene ne vien kļuvusi par savējo, bet ir gatava arī pakļauties sava jaunā nama iedibinātajai kārtībai. Un kārtībai jābūt, piedevām secīgai. Vispirms brauciens uz veterināro klīniku – visas procedūras, potes, tabletes profilaksei –, tad dzīvnieku dakteres vizīte mājās, lai ievērotu valsts skandināto prioritāti Nr. 1 – drošību. Un nu esam atbildīgi par pašu pieradināto, iemīļoto jauno ģimenes locekli, pasē sauktu par Minci.