Ir nācies uzklausīt cienījamus cilvēkus, ka viņi jau gadiem vairās no publiskās informācijas. Pat tā kā palielās: televizora man nav jau sen, radio nekad nav bijis un kāda vajadzība uzlasīt dzīvītes netīrumus… Tā sakot, miers mājās un veseli nervi. Ar politiku ir bēdīgāk. Labi saprotams, ka politiku bieži saista ar kaut ko pretīgu un vēlāk it kā nenomazgājamu. Bet no sadzīviskām norisēm, kurās nokļūst cilvēka pašcieņa, kas prasa ātru mūsu izšķiršanos, neesam pasargāti neviens.
Šīs rindas rakstīt pamudināja manās acīs cienījamais un profesionāli veidotais Gunta Bojāra raidījums “Aizliegtais paņēmiens”. Kaut arī paša raidījuma bažas “varbūt mūs nosodīs” saprotamas un delikātas, bet patiesības izzināšana diez vai varētu būt nosodāma, kaut šķietami kāds varētu vēlēties apiešanos ar baltiem cimdiem.
Temats aktuāls un droši vien tāds būs ilgi – vardarbība publiskā vietā, ģimenē, darbavietā. Ievadā varēja saklausīt vieglu ironiju par Stambulas konvenciju, kura nav denonsēta, tātad ir spēkā, kaut arī Saeimas vairākums par tās atcelšanu nobalsoja. Pēc Valsts prezidenta iejaukšanās tagad tā nolikta malā līdz nākamās Saeimas lemšanai. Bet, ka tā būtu radījusi vardarbības samazināšanos, saprotamu iemeslu dēļ neviens tādu apgalvojumu vai noliegumu neizteica. Ļoti atzīstami, ka uzmanība fokusēta uz to, kā cilvēki reaģē un kā vajadzētu reaģēt. Raidījumā bez paša vadītāja piedalījās Valsts policijas pārstāvis Andis Rinkevics, psiholoģijas zinātņu doktore Marija Ābeltiņa, attālināti piesaistījās Centra “Marta” Rēzeknes filiāles vadītāja Alise Poša…
“Aizliegtais paņēmiens” veica sociālos eksperimentus sabiedrības iesaistīšanas nolūka 5 līmeņos. 1. Vai pamanīja. 2. Vai saprot, kas notiek? 3. Vai izvēlas palīdzēt. 4. Kā tieši palīdzēt? 5. Vai rīkojas? Runa arī par blakus stāvētāju efektu: jo tādu vairāk, jo vairāki cer, ka iesaistīsies citi, un, ja jau pasīvo ļaužu tik daudz, varbūt nav nemaz tik traki... No teoretizētājiem lielas jēgas nav: eksperimenti parāda to, ko varēja arī paredzēt. Kad eksperimenta “aktieri” spēlēja ticamāk, garāmgājēji gan pamanīja, gan gāja garām kā tukšai vietai, gan ticami tēloja aizņemtību ar svarīgākām lietām. Iepriecināja jauniešu pulciņš, kas neizturēja un vismaz uzkliedza, lai izbeidz. Saskumdināja tas, ka palīdzībai sadūšojās divas sievietes, bet pāris vīru nelikās traucēti. Vienā gadījumā konflikta uzvedums bija tik ticams, ka to pārtrauca kāda laulāta pāra vīrs. Visu cieņu! Nu, bet vīrs arī iespaidīgs – milzu auguma un pleciem divu durvju skapja platumā. Bet dažbrīd pietika pāris meitenēm parādīt telefonus un piedraudēt, ka tūliņ zvanīs uz 112, kad arī “aktieri” apmulsa.
Ļoti pamācošas detaļas, kas akcentēja galvenos nosacījumus, lai rīkotos. Piemēram, pievēršot apkārtējo uzmanību – vairāku liecinieku klātbūtne bieži nomierina situāciju, izsit varmāku no līdzsvara, nobiedē… Ja iespējams, vienkārši jānovērš varmākas uzmanība, bet neeskalējot situāciju. Kad vardarbības izrādē “aktieri” īpaši pacentās, pēkšņi nostrādāja vajadzīgās palīdzības galējība. Kāds spēcīga auguma vīrietis zibenīgi metās “varmākam” virsū, lai vārda tiešā nozīmē krautu tam “pa purnu”. Paskaidrojums par sociālo eksperimentu varēja arī nepaspēt, ja gadās veči, kas ātrumā jokus neprot. Droši vien arī ar tādiem eksperimentiem jābūt ļoti uzmanīgiem, jo mērķis dažkārt neattaisno līdzekļus. Bet viss beidzās labi: vainīgais, galvu ierāvis jakas krāgā, nadzīgi metās prom. Jā, es arī pateicu vārdu “vainīgais”, bet būsim godīgi: vai varam viņu vainot par izšķirīgu rīcību, aizstāvot sievieti? Jā, eksistē arī “nepieciešamās aizstāvēšanās” jēdziens, bet ievērojot samērību. Piemēram, ja kādu vīreli apdraud sieva ar dāmas rokassomiņu, neņemsi tak koku rokā… Un vēl viens aspekts, ko raidījums nemaz neskāra. Ir jābūt pārliecinātam, vai uzbrukums, varmācība ir tieša, īsta vai tikai šķietama. Varbūt tāpēc, kad aina likās tikai šķietama, neviens arī neiejaucās.
Kā jebkuros glābšanas darbos jāielāgo vispārējie noteikumi. Piemēram, zvanīt, neskatoties, ka citi arī zvana. Nepārvērtēt savus spēkus, no kā vari ciest pats un citi apkārtējie. Noteikti saukt pēc palīdzības, ko neviens nedarīja, jo arī man vardarbības ainas nešķita īstas, bet drīzāk slikti iestudētas. Nu lai! No malas mācīt viegli. Bet skaidrs ir viens: nepaiet garām, nepagriezt muguru!
Ekrānkadrs no raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” sociālā eksperimenta.
