Šādos neapvaldītos brīžos aizmirstas sporta definīcija: sports ir dažādas fiziskas nodarbības sava ķermeņa stiprināšanai, savu fizisko un arī prāta spēju attīstīšanai, kāpināšanai. Šajā lakoniskajā definīcijā akcentu gribas likt uz "prāta spēju attīstīšanu" – ne tik daudz sportistiem, cik visu veidu zinātājiem, ekspertiem, kas savā mūžā grozā nav iemetuši nevienu bumbu. Kam gan negribējās mūsējo zeltu vai sudrabu, vai vismaz bronzu? Viņi nebija gatavi, viņi nevarēja, nespēja vai nelaimējās? Neviens no tiem! Nešķiedīsim laiku muļķību apcerēšanai. Palūkosimies uz faktiem, kur labais nav jāpiemeklē, kur labā ir pārpārēm.
Tas ir izcils fakts, ka tā sauktajās grupas spēlēs līdz iekļūšanai pusfināla izslēgšanas spēlēs Latvija nezaudēja nevienā no septiņām (!) spēlēm, uzvarot trīs pasaules lielvalstis pēc kārtas – Ķīnu, ASV, Franciju, no kurām pusfinālā iekļuva tikai Francija! Tas ir izcils fakts, ka latvju zēni uzvarēja visus – gan tos, kas ieguva zeltu, gan tos, kas ieguva sudrabu un bronzu, – Nīderlandi, Franciju, Lietuvu. Jā, ar taisnīgu un rūgtu piebildi, ka no nosauktajām goda pjedestāla dalībniecēm Franciju un Lietuvu neuzvarējām tad, kad to vajadzēja visvairāk! Nu ko? Metīsim to akmeni, jo esam bez grēka? Valdis Valters, kas savulaik tika atzīts par Eiropas labāko, vērtīgāko spēlētāju, bet kopš 2017. gada ir FIBA Slavas zāles spēlētājs, mūsu 3x3 basketbola olimpiešiem velta vislabākos vārdus, sakot, ka visi spēlēja cienīgi un ka Nauris Miezis ir čempiona vārda cienīgs, no kura jauniešiem būs mācīties un mācīties, bet uz muļķīgiem komentāriem negrasās reaģēt.
Redzējām taču paši, ka Latvijas puiši ir spēcīga, saliedēta un augstas klases komanda. Arī spilgtu epizožu gana, piemēram, spēlē pret Poliju Naura Mieža rezultatīvais tālmetiens 0,7 sekundes pirms spēles laika beigām. Redzējām ātrumu, pašaizliedzīgu cīņu par katru bumbu, jā, redzējām arī sāpes vīru acīs, bet tāds ir sports, kurā visi uzvarēt nevar. Skarbai un trāpīgai ironijai ļāvies žurnālists, publicists un rakstnieks Armands Puče: "Izcilību nosaka nevis pēc sasniegtās zīles rokā, bet pēc attieksmes, ja mednis izrādās uzkrāsojusies vista… Iegūta medaļa vai gravējums uz kāda kausa patiesībā vēl neko neliecina par cilvēku. Tas ir par to pašu, ko olimpiādes atklāšanā ar mietu iemāja pasākuma scenāristi – elki vai dievi dažkārt mēdz būt arī parasti āksti… Un tie, kas zaudējumu zem kāda groza vai pie kāda tīkla sauc par traģēdiju, nav labāki." Ko bija darīt olimpisko spēļu debitantam Patrikam Gailumam? Ieskaitīts viens mēģinājums no trim, un viņš sacensības neturpina – šoreiz pievīlis celis. Pats sportists pēc sacensībām neslēpa, ka ir dalītas jūtas – gan prieks būt olimpiskajās spēlēs, gan arī bēda: "Tāds diemžēl ir sports, ko mēs mīlam!" Ko darīt skrējējai Guntai Vaičulei, kurai pietrūka 0,12 sekunžu iekļūšanai olimpisko spēļu pusfinālā 400 metru distancē? Vai galvenais nav tas, ka tomēr vieglatlēte Parīzē sasniedza augstvērtīgus rezultātus? Viņa savu varējumu uztver kā sapņa piepildījumu. Līdz sezonas beigām Vaičule startus vairs neplānojot un pēc atgriešanās mājās vasaras beigas pavadīs kopā ar ģimeni, pēc kuras sportiste ir ļoti izslāpusi.
Ar šo gribējās uzsvērt, ka sportists vispirms ir cilvēks un kā pret cilvēku arī pret viņu ir jāizturas. Ko novēlēt visiem mūsu olimpiešiem? Tieši to, ko teica Nauris Miezis: "Uz redzēšanos Losandželosā!"
