Lai pasaulīte nešķistu pārmēru šaušalīga vai garlaicīga, jāmēģina paraudzīties arī no brāļu Kaudzīšu «Mērnieku laiku» humora apdzeltējušām lappusēm. Pietuka Krustiņš goda maltītē piktojas nikni: «Kad jau traki sāk iet, tad iet no vietas!» Toties Ķencim pēc kautiņa sava filozofija: «Nu, bez kaušanās jau pasaule nevar pastāvēt.» Bet diez vai tam pašam Ķencim taisnība tajā – «kad mēs augām, tad tā negāja». Jo gāja jau gan: villošanās starp ciemiem, ballīšu kompānijām manā jaunībā brīžam panesās uz vella paraušanu, bet tolaik vēl eksistēja kaut kāda bruņniecība: nesist gulošu, nespert ar kāju, stāties vienam pret vienu, nevis baram pret baru vai baram pret vienu. 

Ziedonis ir gudrs un māk trāpīt ik punkta, apakšpunkta pašā serdē, un tas palīdz saprast, sasprindzinājumā nolaist tvaiku un  neņemt galvā muļķības. «Mācos to mākslu – dzīvot ar visiem pa draugam. Kaimiņu puikas piekāva manējo, negribas tāpēc ar kaimiņu naidoties, pieteicu puikam, lai piekrīt un nestrīdas. Taisnība, ka vista bija pirmā. Vistai prieks, ka es viņu cienu. Bet ola arī bija pirmā – tur es viņai piekrītu, un ola mani uzskata par saprotošu cilvēku! Šī? Šī ir ļoti jauka glezna! Bet no otras puses… man jums jāpiekrīt, ka ne visai… Jūs mani pārliecināsiet, jums būs vēl taisnība. No vienas puses un no otras puses, tā un šitā. Pamēģiniet: no vienas puses un no otras puses. Piekrītiet, kad jūs ieejat veikalā un kad jums teic, ka Rīgas balzama nav. Bet balzamu var dabūt… no otras puses. Piekrītiet, ka tiem no otras puses arī ir taisnība. Taisnība ir vieniem, ir otriem. No kuras puses nauda ir nauda? No cipara puses vai no ģerboņa puses? Piekrītiet, ka saule tikpat skaisti lec, cik skaisti noriet. Piekrītiet, ka tur, kur saule ir tagad, vienam tā lec, vienam noriet. No vienas puses un no otras puses. Taisnība lampai uz galda, un taisnība tumsai kaktā. Taisnība tiem, kas teic «smird, un taisnība tiem, kas teic smaržo». Ķiploks, piemēram, vienam smaržo, bet otram smird. Jūras aļģes vienam smaržo, otram – smird. Tāpat zirgi, siers, odekoloni, «baltie ceriņi, landiši». No vienas puses un no otras puses. Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās.»

Pamēģināšu arī es, varbūt tā būs vieglāk dzīvot! Piemēram. Paklusēšu, ko Tramps teica no rīta, un paklusēšu, ko viņš teica vakarā! Viņam būs taisnība gan tajā, ko viņš pļāpāja no rīta un sacīja vakarā: jo no vienas puses un otras tur ir viņam sava taisnība, ja nemeklējam patiesību… Būšu iecietīgs, kad aizsardzības ministrs atkal bērs kā no ložmetēja par dronu sienām, pūķa zobiem un citu militāro varenību! Toties viņš ir kā izspļauts ratu meistars Ansonu Mārtiņš no «Zaļās zemes», kuram zem apakšlūpas bijis tāds pats spalvu kušķītis, «ko dīvajieši sauca pa spļaudekli, ciķeli un citos mazcienīgos vārdos». Bet toties pats sevī bija smalks un gudrs vīrs. Nekādas apsaukāšanās te nav, gluži otrādi, tas ir kā no Dīvajas dzelmes izniris pasaules literatūras cienīgs tēls – gan no vienas puses raugoties, gan no otras puses, un es tām abām piekrītu. Tieši tāpēc tās abas mani ciena. 

Piekrītu tiem, kuriem liekas, ka ANO ir ietekmīgs apvienoto nāciju spēks pasaulē, un piekrītu tiem, kas galvo, ka šī organizācija ir bezjēdzīga, kamēr tās Drošības padomē lielvaras izmanto veto tiesības. Taisnība Trampam, ka NATO valstis bijušas kūtras ASV palīdzes karā pret Irānu, tāpat kā piekrītu paša ASV prezidenta vārdiem citā sakarā, ka «tas nav mūsu karš». No vienas puses, labi, ka izlemts vēlēšanu balsu skaitīšanā neuzticēties IT tehnoloģijām, no otras puses, esmu iemīlējis folkloras gudrību, kur «acis darba izbijās, rokas darba nebijās, rokas darba nebijās, zinājās padarīt». Esmu ielāgojis, ka vieniem gudrība ir smadzenēs, citiem garos pirkstos. 

Sadzīvoju ar visiem – vienīgi grūtāk ar pļāpām, kuru runās «gala nav ne vienā galā, ne otrā!». Te pilnībā jāpiekrīt tam pašam Imantam Ziedonim: «Pļāpas ir nekaunīgi plēsoņas. Viņi aprij vājākos. Viņiem nepietiek, ka viņi cilvēkiem nograuž ausis, viņi lien pa auss spraudziņu iekšējā ausī, smadzenēs, viņi ir tārpi ābolā. Es pazinu cilvēku, lielu, pieaugušu cilvēku, kurš baidījās un neprata runāt. Visu mūžu viņš bija audzis starp pļāpām, un neviens viņam runāt nebija ļāvis. Visu mūžu viņš bija piekrītot mājis ar galvu: «Jā – jā, jā – kāta’ – nuja,» – klausījies un japāniski smaidījis. Pļāpas bija ielīduši viņa smadzenēs un iznīcinājuši viņa runas centru.» Jābeidz ar to, ar ko sāku: «Šausmīgi daudz taisnību, nojukt var, ja nav savējās.»