Atvainojiet, bet bez maigas ironijas un savas humora devas neiztikt! Līdzīgi kā pirms pusotra gada Gaigalavā, krievu drons, kuru toreiz novēroja, monitorēja, pat noteica lidojošā objekta tikumiskās īpašības, atzīstot to par draudzīgu, labvēlīgu un bez sliktiem nodomiem, tāpēc ļaujot tam mūsu debesīs nolidot vairāk par 100 kilometriem, līdz tas mīksti nokrita kādā krūmainā pļaviņā, zemē izraujot nelielu bedri. Un nu – atkal drons mūsu gaisa telpā! It kā varējām atviegloti nopūsties, ka šoreiz mums patrāpījies draudzīgās Ukrainas lidaparāts, kas it kā zaudējis koordinātas ceļā uz Krieviju, kas bijis tā kaujas mērķis. Bet krievu propagandai medus maize: re, kā ukraiņi izmanto Baltijas gaisa telpu, lai uzbruktu Krievijai.
LTV Ziņu dienests atkal “šajos ģeopolitiskajos apstākļos” izmanīgi lokās: “Latvijas gaisa telpā šonakt no Ukrainas ielidojis drons, kas nokritis un eksplodējis Krāslavas novadā, Dobročinas ciema tuvumā. Drona atlūzas konstatētas meža pudurī, kam apkārt ir klajs lauks un kas atrodas dažu simtu metru attālumā no valsts ceļa “Ezernieki–Svariņi–Šķaune”. Ceļa otrajā pusē atrodas divas mājas, kur iedzīvotājus LSM Latgales studijas žurnālistei gan neizdevās sastapt.”
Locīšanās nepārprotama, vienu un to pašu atkārtojot vēlreiz un vēlreiz: “Valdībai būs jāizstrādā noteikumi par iedzīvotāju apziņošanu dronu apdraudējuma gadījumos. Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputāti kopā ar Bruņoto spēku pārstāvjiem analizēja atbildīgo dienestu rīcību pēc Ukrainas drona ielidošanas un nokrišanas Krāslavas novadā. Par vienīgo (?! – A. U.) trūkumu atzīts tas, ka šonedēļ agrā trešdienas rītā vietējie iedzīvotāji nesaņēma informāciju šūnu apraidē par nokritušo bezpilota lidaparātu. Deputāti secina, ka nepieciešams skaidrāks un efektīvāks regulējums, lai sabiedrība savlaicīgi saņemtu informāciju par iespējamiem apdraudējumiem. Tādēļ jāuzlabo apziņošanas sistēma iedzīvotājiem un valsts amatpersonām. Savukārt valdībai jāpieņem lēmums, cik bieži un par ko tiek informēti iedzīvotāji.”
Bijušais slavenais svarcēlājs un aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, kam savulaik laimējās iepirkt komiskas lāpstiņas, jo, zemē durot, tām saliecās kāti vai salūza pavisam: “Vai mūsu sabiedrība ir gatava, ka šie droni tur lido blakus mūsu teritorijai ik minūti. Un vai mēs esam gatavi apziņot katru minūti. Tas ir tas, kas šobrīd jāizprot.” Aināram Latkovskim, kā vecam JV “bukam” pieklājas, zuša profesionālismā vienmēr ir, ko teikt: “Ja būtu lidojis iekšzemē, ir konkrēts algoritms, un bija visas iespējas notriekt. Bet vienības bija gatavas, viņas reaģēja laicīgi, taču drons atdūrās pret objektu, kas šajā gadījumā bija koks…” Tā sakot, nu draņķa drons, būtu lidojis tālāk, tad mēs tam parādītu! Radio “Krustpunktā” žurnāla “Ir” redaktore jau sākumā pasteidzās noraportēt, ka, salīdzinot ar Gaigalavas gadījumu, šoreiz militāristu gatavība un rīcība bijusi kā “diena pret nakti”. Jāpasmaida. Neko būtisku arī šoreiz nepaveica: dronu nenotrieca, pat vietējos iedzīvotājus neapziņoja.
“Bezpilota lidaparāta vai drona nokrišana Latvijā, Krāslavas novadā, pierāda, ka Latvijai aizsardzības stiprināšanā galvenokārt jākoncentrējas uz sistēmām, kas iespēju robežās varētu notriekt šādus dronus,” tā naktī uz trešdienu notikušo incidentu komentēja Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Bet kur šis padoms bija agrāk?
Apmēram pirms mēneša NBS komandierim Kasparam Pudānam ieniezējies “pakacināt likteni”. “Krievija var meklēt nākamo upuri, bet Latvija vairs nav viegls mērķis. Uz Latviju vairs nevar skatīties tāpat kā pirms desmit gadiem, kad tā varēja šķist viegls mērķis. Valsts ir būtiski stiprinājusi savas militārās spējas, attīstījusi sadarbību ar sabiedrotajiem un pilnveidojusi aizsardzības plānus. Lai gan aizsardzības spēju attīstībā vēl ir daudz darāmā, pret tiem spēkiem, ar kādiem Krievija šobrīd varētu vērsties pret Latviju, valsts spētu stāties pretī ar saviem un sabiedroto spēkiem, kas jau atrodas šeit,” Latvijas Radio raidījumā “Brīvības bulvāris” pauda Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālmajors Kaspars Pudāns. Grozi, kā gribi, tāda sevis paslavēšana sanākusi labi, bet paškritikas trūkums paver vārtus kritikai, kas nav mierā ar to, kā vārdi saskan ar darbiem.
Visbeidzot. Kas tā par savādu kaiti, kas izslēdz pašas kaites – paškritikas deficīta – apzināšanos?
