Nepatīk aplamā mantra, ka «svētku nekad nevar būt par daudz». Nevis nevar, bet jau ir par daudz. Ja runājam tajā nozīmē, cik brīvdienu izkārtos svētki un kur varētu tai laikā aizšaut, tad nu gan – svētku nevar būt pa daudz, drīzāk par maz… Bieži domāju, kāpēc tā dēvētā patriotiskā svinēšana arvien vairāk izskatās pelēka, noplicināta. Ja svētkus pielīdzinām saldajam ēdienam, ja trīs reizes dienā debess manna un debess manna, agri vai vēlu iegribēsies pikantu ķilavmaizīti. Tēlaini domājot, svētkiem pietrūkst sava spilgtuma un ķilavmaizītes.
Kas ir patriotisms? Savas dzimtenes, ģimenes, tautas mīlestība, uzticība savai dzimtenei, tautai, gatavība pašaizliedzīgi darboties to labā. Apzīmējums «patriots» nereti tiek lietots, pat neaizdomājoties par tā saturu. Līdz ar to arī sava un citu cilvēku patriotisms tiek vērtēts, balstoties uz paša izpratni. Ne visi šo jēdzienu saista tikai ar sajūsmu, kas mēdz būt arī lēta un nomaldījusies saturā. Britu rakstnieka Semjuela Džonsona teiktais, ka patriotisms ir pēdējais patvērums neliešiem, reizēm skan aplinkus, bet trāpa kā ar āmuru pa pieri. Pat cilvēki, kuri nepievienojas angļu rakstnieka teiktajam, atzīst, ka jēdziens ietver sevī pretrunas un ka viena un tā pati rīcība var tikt skaidrota gan kā pagalam netīkama, nosodāma, gan kā dziļi patriotiska. Tā var būt? Var!
Svinēt, neskrienot garām
Mums pēc likuma Valsts svētki ir patriotiski svētki: 4. maijs – Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena, 18. novembris – Latvijas Republikas Proklamēšanas diena. Ir vairākas atceres dienas, kuras patriotisma alkst ne mazāk. Visvairāk ir tādu atceres dienu, kas saistītas ar Latvijas karavīru, Latvijas aizstāvju piemiņu: 20. janvāris – 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres diena, 2. marts – Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres diena, 17. marts – Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena, oficiāli nav atzīta, bet joprojām dzīvs 16. marts kā leģionāru piemiņas diena, ir 8. maijs – Nacisma sagrāves diena un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena, oficiāli jāpiemin arī 17. jūnijs – Latvijas Republikas okupācijas diena (?). Saprotams, ka arī 22. jūnijs – Varoņu piemiņas diena (Cēsu kaujas atceres diena), 11. augusts – Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena, 7. novembris – Robežsargu diena, 11. novembris – Lāčplēša diena. Nesaku, ka kāda no šīm dienām nebūtu pelnījusi savu godu, bet vai nav par daudz? Tāpēc uzmanība izkaisās, un tāpēc paskrienam tām garām. Visas šīs dienas pelnījušas īpašu patriotisku garu. Bet vai visās sarkanbalti sarkanais gars tik dzīvs, kādam tam vajadzētu būt? Neteiksim taču, ka ir svarīgākas un mazsvarīgākas patriotiskas dienas. Un vispār – kā ar patriotismu tajās dienās, kuras nav iezīmētas kalendārā?
Kā ar to «pēdējo patvērumu neliešiem»?
Semjuela Džonsona citāts «Patriotisms ir pēdējais patvērums nelietim» visbiežāk tiek saprasts kļūdaini. Ignorējot vēsturisko kontekstu. Džonsona izteikums bija nostāšanās pret konkrētu laikabiedru – politiķu – centieniem patriotisma jēdzienu izmantot savtīgās interesēs. Nu, re, tas laikam bija tik sen un nebija taisnība… Bija, bija un ir taisnība. Nevēlos tiesāt kādu, bet vai pirmsvēlēšanu kaislē dažs labs (kas vēlāk izrādās nelietis) nesit pie krūtīm mīlēt Latviju, tā sakot, vairāk nekā sevi pašu? Vai pēc ievēlēšanas daudzi negroza kažokus, nemaina krāsas, piemēram, sarkanas par zaļām un zaļas par sarkanām? Vai visi sāk kalpot Latvijai un stiprināt to, ko zvērējuši deputātu zvērestos (solījumos)?
Un kā ar pirmsvēlēšanu solījumiem, ar konkrētajiem arī? Piemēram, «Jaunā Vienotība» solīja: skolotāju algas pielīdzināt 120 procentiem no valsts vidējās algas. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, vidējā bruto alga ir 1808 eiro mēnesī. Ja būtu pildījuši solīto, skolotājs tagad saņemtu ap 2170 eiro par pilnu slodzi mēnesī. Tas nelīdzinās tam, ka patriotisms ir neliešu pēdējais patvērums? Ja pilnai «laimei» vēl piebilstam, ka jaunais budžets ir dzīvības vilkšana uz parāda, aizsedzoties aiz drošības, tad atliek vien vērot, kā tie paši politiskās elites sapucētie stāvi piespraudīs svētku lentītes un zemu klanīsies Brīvības pieminekļa pakājē – svēti un ticami.
