Var sastrīdēties un vajag strīdēties. Nav liela māksla nestrīdēties. Liela māksla ir strīdēties, cienot domu pretiniekus, māksla ir salabt uzreiz, neuzmest lūpu – un strīdēties atkal. Godīgi par lietu. Absolūta vienprātība iespējama vien pavisam savādu ļautiņu vidū, kuru diagnozi man te neērti minēt. Ir vēl viena dzīves atskārsme, ko man iemācīja tēvs. Tā sakot, nevienam nav patīkami, ja kritiku iebaksta kā ar pirkstu acī, tāpat kā nevienam nepiestāv sīkmanīga vai ļauna atkošanās. Uzturēt labu savstarpējo saskarsmi nav viegli, bet tā nepieciešama, lai varam runāt atklāti, lai varam runāt un sarunāt, bet, ja nevaram, lai varam runāt atkal – kamēr sarunāsim.
Kļūdas jālabo, bet ja tās pat neatzīst?
Nav tā, ka nekas nav noticis. Ir noticis. Nereti esmu kritizējis Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča bezpersonisko, pat vienaldzīgo reakciju uz situācijām, kuras prasa viņa iejaukšanos. Šoreiz prezidents, kaut maigi, tomēr reaģē un atvēsina tos, kuriem liekas, ka viņiem atļauts viss, jo demokrātija nenozīmē visatļautību, neskatoties, kādu amatu kurš ieņem.
Negribas ticēt, ka ir vēl kāds, kas neredz savu alošanos bēdīgi slavenajā 6. novembra attiecīgo kantoru enerģiski organizētajā protesta akcijā, kuru raksturojot, arī prezidents Edgars Rinkēvičs nebija vienaldzīgs: vismaz tajā, ka jāizvairās no Latvijas cilvēku dalīšanas pareizajos un nepareizajos, karinot pretēja viedokļa paudējiem apvainojošas, nepelnītas birkas.
Izlīdzoties ar humoru, varbūt bez manis vēl kādam šķiet, ka nu un? Ja savulaik Vējonim izspruka tas nevainīgais “pa priekšu jāierauj”? Ja Šleseram “viss skaistais nāk no iekšām”, ja Repšem paspruka “kā var nesolīt”, ja Levits atklāja, ka “mirušajiem nebūs Ziemassvētku”, jo ātrumā katram var gadīties… Bet Doma laukumā saukļi bija iestudēti, plakāti centralizēti saštancēti, un “kis, kis, kauns, likumprojekts ir ļauns” skanēja ne vien prasti, netalantīgi, bet arī, maigi sakot, nelīdzsvaroti un nievājoši. Nebūtu vērts pieminēt, ja kāds no organizētājiem, izpildītājiem būtu kaut ar vārdu, zilbi mēģinājis kaut ko labot, atzīt, meklēt izlīgumu, bet velti. Gluži otrādi – tie, kas šķēla, turpina šķelt.
Neesmu labās domās par tā saucamo elitāro inteliģenci, kuras pārstāve (nu nesaukšu vārdā) par savām izjūtām 6. novembrī Doma laukumā savā f/b ierakstījusi: “Liela ieturētība. Gaišas sejas. Nekādu ņirgu vai dauzonības. Pārsvarā jauni cilvēki, kas nākuši ar pārliecību, mieru un rimtumu. Pat saukļus skandē rimti. Bet es pati nekad nebiju domājusi, ka man vēl savas dzīves laikā būs jāpiedalās mītiņos!” Kad šo tekstiņu izlasīju, nodomāju, ka kāds man to televizoru būs vienkārši iesmērējis, jo ekrāns rādīja gluži pretējo inteliģentajai “ieturētībai” un smalkajam “rimtumam”… Lai! Jo ir svētki.
Kad sasilda vienkāršība, cilvēcība
Valsts svētkos allaž iedomāju, ka nekur nav tik labi kā mājās. Kultūras nama ļaudis šogad aicināja ar svecītēm izgaismot Pils ielu, kas, krustojoties ar Akas ielu, ved uz Tautas namu, arī ceļš no Akas ielas uz Ķeipenes pamatskolu precīzās, taisnās līnijās svecīšu izgaismots. Pie Tautas nama tradicionālās gaismēnas ar dažiem jauniem akcentiem. Šie it kā pierastie kultūras ļaužu centieni tomēr uzsver vienu: visi mīļi aicināti uz valsts svētku svinēšanu Tautas namā šogad, 16. novembrī. Vecie ķeipenieši jau no Tautas frontes laikiem uztur spēkā seno brīvvalsts tradīciju – 18. novembra vakarā māju, dzīvokļu logos iededzot svecītes. Dārgas atmiņas atgādina, kā Atmodas laikā ar drebošām sirdīm stāvējām pie loga un satraukti vērojām pretējo māju logus, kur pamazām iedegās cerīgās svecītes. Jā, mums pat ir daudzdzīvokļu māja ar nosaukumu “Atmodas”.
Svinīgais vakars apliecina sevi ar svētku koncertu. Visi gatavojušies apņēmīgi, tālab izdevās viss. Savādāk nekā citām reizēm īpaši aizkustināja pagasta pārvaldes, Tautas nama organizētā savu ķeipeniešu sveikšana. Īpaši silti ap sirdi, ka labi piedomāts un padomāts par daudziem, sevišķi uzgavilējām rūpīgajam, centīgajam Mārim un visu iemīļotajai Sņežanai, kas sava čakluma un ātro soļu dēļ iesaukta par Bitīti. Šajā 18. novembra vakarā izmetu loku pa Sņežanas koptajām taciņām: neskatoties, ka visu dienu sniga, – visi celiņi gludi kā dēlis. Un tie ir tie īstie svētki. Latvijai.
