Visos laikos bijuši palaidņi, mutes un roku palaidēji. Bet tagad, šķiet, pazudusi «bijība». Nevis bailes, bet bijība! Pret māti, tēvu, skolotāju, skolu, direktoru, sabiedrību. Arī bailēm nav ne vainas, ja jābaidās neskriet pāri ielai pie sarkanā signāla, braukt pašam sev un citiem nesaprotami, ja jābaidās neievērot distanci, savlaikus, ieslēdzot pagriezienu, pirms manevra uzsākšanas nepaskatīties spogulī… Un tā tālāk, un tā tālāk – simtiem, tūkstošiem rakstītu un nerakstītu likumu, noteikumu, paragrāfu. Bet no visām bailēm bērna dvēseli visvairāk skar tās, kas viņu pazemo morāliski, jo ar morālām sāpēm bērns paliek viens: dvēselē sistos zilumus neredz.
LTV raidījums «De facto» tā cēla trauksmi par notikumiem mūsu novada Suntažu pamatskolā, ka sanāca atkailināt mūžīgās formālās, bezjēdzīgās reformās sirgstošo Latvijas izglītības sistēmu, ko grūti saukt par sistēmu. Kad ātri izskrienu cauri izglītības kantoru amatu un milzu darbinieku «armiju» oficiālām mājaslapām, atklājas veseli pulki ar departamentiem, direktoriem, vietniekiem, nodaļām un to vadītājiem, to vietniekiem, vietnieku vietniekiem un kā krelles uz šņores savērtiem ekspertiem, vecākajiem ekspertiem, padomniekiem, projektu vadītājiem, koordinatoriem un tā tālāk, un tā tālāk… Automātiski iznirst atskārsme: vēl taču būtu vajadzīgas divīzijas tā milzu darbinieku skaita uzraudzībai, lai tie strādātu ar nepieciešamu jēgu, neklabinātu kafijas automātus, neurbinātu dažkārt gaisos saceltos degunus un nemācītu strādāt tiem, kas patiešām strādā! Turklāt saslēdzot visus vienotā sistēmā! Bet jupis ar viņiem! Raidījums stāsta par atklātībā izlēkušo vardarbības skandālu. Stāsta, ko vajag, un arī, ko nevajag stāstīt. Citādi televīzija tiražē visai pasaulei, ka cietusī meitene ir ar diagnozi, par kuru neklājas runāt. Nu un tad, ka anonimitātes dēļ viņa nodēvēta par Magdalēnu? Vietējie pieaugušie un skolas rakari (arī vainīgie) nesapratīs, par ko runa?
Par ko runa? Par to, ko sapratīs tikai tādi, kas līdzīgas likstas piedzīvojuši paši. Meitenes tēvs pārveidotā balsī stāsta šausmas: pirms meitenes vannošanas māte ieraudzījusi, ka rokas, kājas vienos zilumos, ka ir klases biedri, kas nodara pāri ne jau ar «romantisko» raustīšanu aiz bizes, bet ar «kulaku» sitieniem, kāju spērieniem… Tas noticis gan ārpus skolas telpām, gan telpās un dažkārt skolotāju acu priekšā… Atvainojiet, ieskicēju tikai daļu no tēva stāstītā, kas arī nav pierādījums, iekams nav kompetenti izmeklēts.
Saprotams, ka situācija prasa lietpratīgu cēloņu noskaidrošanu. Cīņa ar sekām, kā allaž, nesekmīga: vienu varmāku pārcēluši uz citu klasi, bet viņa vieta tukša nav palikusi… Kā nesenais pedagogs saprotu visus, visu arī žēl, bet visvairāk žēl ģimenes, kas, izejot atbildīgo iestāžu lokus, jūtas atstāta viena. Žēl arī skolas direktora, jo savulaik, esot šai amatā, pats piedzīvoju, kā visi kratās vaļā no savas atbildības, bet skolā par visu atbild direktors. Bet ko viņš var? Tikai runāt, pārrunāt, pierunāt, jo pieredze māca, ka, vēršoties atbildīgās iestādēs, viss pārvēršas par sarakstīšanās un atrakstīšanās bezjēdzību.
Dzīvē esmu birokrātijas atēdies tik, cik arī šajā gadījumā tās pāri pārēm: Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) Kvalitāti nodrošināšanas departamenta direktora vietnieks Ivans Jānis Mihailovs nodeklamē: «Šai gadījumā tas ir jautājums par skolas personāla attieksmi un rīcību, gan arī jautājums par to, vai skola spējusi piesaistīt, pieņemsim, atbalsta personālu – skolotāja palīgus, psihologus, sociālo pedagogu…» Kā varētu piesaistīt, ja to pašu, uz pusslodzi pieņemto, skola ātri vien pazaudējusi? Un ko var labot viens speciālais pedagogs ielaistā sistēmā?
IKVD tēva vēstuli pārsūtījis Bērnu aizsardzības centram, bet tas gadījumu nekomentē…! Centrs gaida atbildes uz jautājumiem no novada Izglītības pārvaldes, kura par incidentiem neko nav zinājusi. Izglītības ministrija piešķīrusi 600 000 eiro (uz visu valsti!) «vardarbības novēršanas un labbūtības veicināšanas pasākumiem»! IZM finansējums tērējams arī pedagogu izglītošanai, kā risināt konfliktus… Nu un?
