Visneprātīgāk tagad būtu slānīt Kulberga valdību: jo vairāk to darīsim, jo lielākas izredzes paslēpties galveno likstu vaininiekiem JV+PRO. Pirmā jūnija LTV Ziņu dienests satriec. ““Aizliegtais paņēmiens”, tiesībsardze gaužas par dzīves pabērnu likteņiem, kur, piemēram, viena dzīva dvēselīte 4 reizes izņemta no ģimenes: nav svarīgi – no īstās vai audžuģimenes! Asinis stingst dzīslās. Kāpēc tieši tagad par to runā? Nu, jā, Starptautiskā bērnu aizsardzības diena! Bet kur bija taisnprātīgie aizgādņi agrāk? Bāriņtiesās esot vērojama nepamatota bērnu izņemšana no ģimenēm! Kur vārdi, uzvārdi? Tiesībsardze Irina Palkova runā par visas bāriņtiesu sistēmas pārskatīšanas nepieciešamību.
Mēs zinājām, kas mums jāzina
Gribas atcerēties eksāmenu, izlaidumu sirsnīgo smeldzi, bet šodien tā arī vairs nav tā, kas bija. Kur jūs esat, manas bērnu dienas, mani skolas gadi? Mans romantiskais eksāmenu laiks ar dzeltenām pieneņu pļavām un bišu simfonijām ziedos? Kur mans laimīgais satraukums pirms eksāmeniem, klusie vakari mājās, kur, cauri ziedošam ābeļu dārzam staigājot, skurbu no jaunības trauksmes, mācījos no galvas runājamos dzejoļus un priecājos, cik tie viegli un ātri iegulst manā palaidņa galvā.
Mēs zinājām, kas mums jāzina, cik jau zinām un cik vēl jāiemācās. Katram uz rokas eksāmenu biļešu grāmatiņa, pēc kuras paši varējām kontrolēt savu sekmību un nesekmību. Pamatskolas (toreiz astoņgadīgās) eksāmeni man šķita viena smieklu lieta: nepacietībā trinos pie eksāmenu klases durvīm, lai ātrāk tiktu iekšā un ātrāk lidotu laukā ar aizturētu kliedzienu: “Pieci!!!”
Vidusskolā tas pats. Skolas izlaiduma vakaru burvība vārdos nav aprakstāma: vītušu meiju dvesma, jasmīni reibina kā mājas vīns… Kad paskatos spogulī, samulstu: melnajā uzvalkā, spožās kurpēs un melnu tauriņu pie baltā krekla vairāk sev rādos pēc operas dziedoņa, nevis vidusskolas absolventa. Laimīgs. Tobrīd neticēju, ka vēl kaut kas varētu būt vai nākt un esošo burvību pārspēt. Un vēl… kurš tad tajā laikā no mums nebija iemīlējies? Ak, skaistā jaunība, tā nenāks vairs…
Stājoties augstskolā, kādu mēnesi mācījos mājās enerģiski: eksāmenu programmas uz galda, kreisajā, labajā pusē grāmatu kaudzes, vidū mana pašapzinīgā galva, kas līksmoja: “Eu! Es stājos augstskolā!” Iestājos, jo grāmatās bija atrodams viss, kas jāzina. Pēc pēdējā eksāmena nākamajā dienā LU pie sienas saraksts: jā, esmu uzņemts! Tā, lai neviens nemana, izslaucīju acis. Ar vakara vilcienu uz Ērgļiem! Pie maizes ceptuves satieku savu direktori Nelliju Ziediņu. Nekad tik laimīgu nebiju viņu redzējis – tā, it kā viņa ietikusi tajā augstskolā, nevis es…
Pedagoģija nebeidzas, arī eksāmenos ne
No skolas sola uzreiz par skolotāju. Vēlāk kolēģi, pagasta padome uzticēja kļūt un būt par skolas direktoru. Sākums bija radošs, jo skolām uzticēja patstāvību. Visu skolas normatīvo bāzi uzrakstīju pats – katram skolēnam, skolotājam, skolas darbiniekam viegli saprotamu, teju no galvas ielāgojamu. Tad ar joni nāca centralizācija, atestācijas, akreditācijas, kur izplēnēja visa patstāvība, pedagoģisko procesu vairs nevirzīja pašu galvas uz pleciem, bet “ārējie normatīvie akti”, kur iekšējiem lēmumiem bija nesvarīga nozīme. Notīga tapa orientēšanās MK noteikumu blāķos. Eksāmeni, protams, arī centralizējās. IZM burta kalponībai laikam šodien aizmirsies, kā šokēja eksāmenu uzdevumu noplūdes no Izglītības satura un eksaminācijas centra. Kas tos nopludināja, neatklāja pat policija.
Līdz tam eksāmenus organizēja pati skola. Darbus laboja attiecīgā priekšmeta pedagogi. Precīzi un godīgi! Rezultāti tapa zināmi tajā pašā dienā. Pats eksāmenu laiks romantisks un pacilāts. Nākamā gada abiturientu klase pušķoja eksāmenu telpas, viss ziedēja, smaržoja. Pusdienas bērniem un skolotājiem sarūpēja skolas saimnieces. Veseli svētki! Izlaidums vairāk nekā svētki: absolventi, vecāki raudāja ziedu jūrā. Ko izdarījusi centralizācija? Totāla neuzticēšanās skolēniem, pedagogiem, izlaiduma vakaru nolaupīšana. Vārdos “bērncentrēta” izglītība, darbos eksāmenu kārtotājs ar neatšifrējamu kodu: skolēns, audzēknis kļuvis par klientu. Pirms pāris gadiem biju skolas izlaidumā kādā Rīgas skolā, kur katram skolas absolventam monotonā balsī lasīja vienu un to pašu tekstu, kas vēstīja, ka tāds un tāds mācījies šajā skolā, bet vai beidzis – ne jā, ne nē! Komunistu laikā sirsnību, sentimentu nievāja. Tagad to atņem?
