Sarakstu programmas izmet divas sen apnikušas tendences. Pirmā. Absolūti nekaitīga un ierasta ūdens liešana, kas nerisina, nemaina neko. Piemēram, «(..) pārveidosim Latvijas nodokļu politiku par konkurētspējīgāko reģionā, lai piesaistītu ārvalstu investīcijas, uzņēmumus un nodokļu rezidentus». Normāls lasītājs ūdeni vai nu nelasa nemaz, vai, ar acīm pārskrienot, izlaiž, bet, lasot tālāk, kā jau ierasts, viļas savās naivās cerībās ieraudzīt kaut ko oriģinālu un reāli piepildāmu, kas veiktu galveno – visu veidu labklājības radīšanu valstī, minot konkrētus instrumentus šī cēlā uzdevuma veikšanai. Otra. Vilinošu un ļoti tīkamu sapņu izkrāsošana, kuru piepildījumam nepieciešama vismaz absolūta uzvara vēlēšanās ar iegūtām 50+ deputātu vietām parlamentā. Piemēram, (..) «kopš 2012. gada nav noticis neviens referendums. Atgriezīsim reālu iespēju tautai izlemt valstiski svarīgus jautājumus, pazeminot slieksni referenduma ierosināšanai... Atcelsim valsts finansējumu partijām, jo tas iznieko nodokļu maksātāju naudu un ierobežo politisko konkurenci». Citējot izvilkumus no sarakstu programmām, atsaukšanās uz konkrētiem sarakstiem nebūtu korekta, jo, minot vienu, otrs var kļūt greizsirdīgs…
Sevis izcelšanai un konkurentu pazemināšanai plaši tiek izmantoti sociālie tīkli. Kur arī pozas dominē pār pozīcijām. Alvis Hermanis savā Facebook kontā, piemēram, it kā atbild premjeram Andrim Kulbergam, ko varēja izdarīt 4 mēnešos – līdz 15. Saeimas vēlēšanām. «Atvērt budžetu, samazināt vismaz 850 milj., par kuriem LDDK un viņš vislaik agrāk pats vārījās. Likvidēt SIF, likvidēt Civildienestu likumu, uzsūtīt tiesībsargus un korupcijas apkarošanas iestādes visur, kur notiek naudas apgūšanas shēmas, sākot no NVO līdz visāda veida railbaltikiem. Atdotu valsts medijus tautai. Bet tur ir vajadzīga politiskā griba. Tāds sīkums.» Bet patiesībā līdz rudenim neko būtisku izdarīt nevar. Ja MMN ievēlēs, iespējams, ar to pašu Kulbergu vien kopā būs tam jāiet.
Saprotams, ka zīlēt, kam ar ko būtu jāiet, ir nepateicīga lieta, tālab arī neauglīga. Bet divām lietām jābūt skaidrām. Pirmkārt, līdzšinējo sistēmu radījuši vēl pie varas esoši politiskie spēki daudzu gadu laikā. Nu nevar sistēma pēkšņi sacelties pret sevi un likvidēt sistēmu. Otrkārt, tas nenozīmē, ka nav jālauž vai jālabo sistēma, bet šim uzdevumam patiešām vajadzīgs «tāds sīkums» kā politiskā griba. Turklāt ar gribu vien nepietiek, nepieciešams kardināli jauns politisko spēku izvietojums parlamentā, ko var radīt tikai Saeimas vēlēšanas, uz kurām aicināti visi. Arī tie, kas atkal konsolidējas vēlēšanu boikotam. No vienas puses, viņiem taisnība, ka vēlēšanas neko nemaina, bet, no otras puses, – tā ir nolemtības pasludināšana bez cīņas, bez mēģinājuma labot, mainīt sistēmu.
Iz tautas mutes gribas piekrist Evijai Papulei, kaut arī savulaik šī dāma arī gana rāvusies nelāgās sistēmas radīšanā: «Visi šobrīd aktīvi aģitē. Video ierakstu pārpilnība. Smaidīgi sola, darījuši tik daudz un nozīmīgi. Iespējams. Pašvērtējuma problēmu nav. Bet kāpēc dzīvē un realitātē ir citādi, kāpēc mazā pulciņā mēs nemaz neesam tik lepni... vai arī viss tā sauktajos burbulīšos katram savā krāsā? Es gribu atkal skaļi, drosmīgi ne tikai sacīt, kas ir slikti un truli, bet arī brīvi runāt, ko var mainīt. Mainīt ne jau mainīšanas dēļ, bet to, kas pamatots zināšanās un sapratnē.» Drusku miglaini skan, bet saprast var. Taču, kurā virzienā mainīt, var tikai nojaust, taču nojauta nav padomdevējs.
Pozu un pozīciju starpās pavīd jautājums, vai māksla ir vai nav politika. Gribētos jautāt pretī: kad tad nav bijusi? Nesen Dailes teātra uzvestā izrāde «Rīkojums Nr. 2» pierāda arī to, ka ar mākslas palīdzību var grozīt un sagrozīt vēsturi. Pie varas grožiem esošos ironiski mēdz dēvēt par zatleriešiem. Šeit gribas pievienoties žurnālista un teātra lietpratēja Ojāra Rubeņa sacītajam intervijā Anitai Daukštei TV 24, ka par šo to varot strīdēties, bet izrādē atainotais eksprezidents Valdis Zatlers parādīts tāds, kuram nav mugurkaula, bijis dziļi aplami un netaisnīgi. Kur gribas sagrozīt pozīciju, priekšplānā izvirza pozu. Pievienojos arī tam, ka valstij bīstamos brīžos aicina izteikties (un viņi to spēj!) divus bijušos prezidentus – Vairu Vīķi-Freibergu un Valdi Zatleru. Kālab? Pozīcijas un mugurkaula dēļ.
