Var svinēt un tēlot, ka svin. Bet kāpēc šajos maija četru dienu svētkos nenoslēpjamas centības, pārcentības vairāk – nekā citu gadu? Vēlēšanas. Jo diez vai valsts attīstība gājusi tik augšup, ka būtu ar ko izriest krūti. Neteiksim, ka labklājība cēlusies, ļautiņu ērtības vairojušās un arī prasme tērēt naudu. Šīs domu mežģīnes, kā allaž, kontekstuāli savijis lielais smējējs Armands Puče: «Ja cilvēkam iedotu 4000 eiro, viņš tos noteikti nemācētu iztērēt, ko nevar teikt par premjeri, kas ar šādu apjomu nepazūd pat lielās lidostās… Madonas novadā – otrā lielākajā Latvijas novadā –  nav nevienas bankas vai to filiāles. Fiziski. Ne – vie – nas! Bankomātu saskaitīšanai visā novadā pietiek ar desmit pirkstiem! Un pirksti vēl paliek pāri…» 

Nez cik pirkstu vajadzētu, lai saskaitītu pagastus, miestus, kur nav ne pakomāta, ne bankomāta, ne pasta, ne pasta kastītes, ne degvielas uzpildes vietiņas... Nav tuvumā veikala, kur varētu nopirkt teju visu: pārtiku, apģērbu, apavus, motorzāģi, parasto «fuksīti», izkapti, strīķi, trimeri, zāles pļāvēju ar iekšdedzes dzinēju, kaplīti, grābeklīti un tā tālāk, un tā tālāk. Tās nav ekstras, tā ir pirmā nepieciešamība, tie ir noripotie kilometri nenormāli dārgās degvielas apstākļos, tos niekus pa puspasauli dzenājot. Toties ir svētki, kuros par tādām sīkmanīgām lietiņām nerunā… Bet par ko lai runā? Izcilais pedagogs Jānis Mencis labsirdīgi pasmējās par pedagogu. Skolotājs pats nemākot neko, viņš tikai māk mācīt, bet tāds, kas neprot arī mācīt, esot direktors vai kāds izglītības darba vadītājs, inspicētājs. Neticas, ka Menča iespaidā, bet kaut kā vienādi sakritīgi valsts augstākās amatpersonas savās svētku runās bija izvēlējušās tieši pamācīšanas, arī vieglas moralizēšanas meldiņus. Gandrīz vai nozvērējos Saeimas svinīgo sēdi šogad neskatīties, bet nevar taču pēc vecās piegrieztnes – klāt nebiju, bet zinu, ka ne vella tur nebija. Kaut kur dzirdēta sentences cienīga atskārsme, ka daudz gudru domu iznirst pa jokam, bet tām nesacensties ar muļķībām, kas teiktas nopietni. 

Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa: «Popularitāte un sava tēla spodrināšana laikā, kad mūsu sabiedrību sagaida aizvien jauni izaicinājumi, nav drosme. Vēlēšanu tuvums nedrīkst kļūt par attaisnojumu nepārdomātiem lēmumiem, kuru sekas būs jājūt sabiedrībai. Mums jāpieliek visas pūles, lai parūpētos par pamatlietām, kuras pieprasa mūsu tauta.» Kā var nepiekrist? Viedi vārdi. 

Bet, kad pametu aci Saeimas zālē, liekas, ka teju vairākums izgājis gluži vai uz sacensībām, kurš būs vairāk pamanāms. Sievas tautas tērpos – ar aubēm un bez tām, sevišķi izceļas kā no kara lauka nākuši vīri – militārajos maskēšanās kamuflāžas frenčos. Arī ārlietu ministre Braže devusi priekšroku vīrisķīgajam apģērbam. Publika raiba. Tikai jautājums – kā ar valsts svētkiem atbilstošu etiķeti. Mieriņa, kā zinādama, balta kā ābele. It tā kā paaudzina izrādīties gribošos, lai gan droši vien tā nebija domājusi. Norādīja, ka patriotisms izpaužas nevis skaļos vārdos, bet gan ikdienas darbos – sakoptā vidē, koptā valodā, godprātīgi paveiktā darbā un cieņā pret savu zemi un cilvēkiem.

Šis ir brīdis, kad jāatmet sīkās ķildas un nebūtiskais, jo mūsu pretinieks testē mūs ik dienas, tā valsts svētku militārajā parādē Aizkrauklē sacījis Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, aicinot sargāt mūsu valsts brīvību ik dienu – savos darbos, savās domās un savā pārliecībā. Vārds vietā, bet vai jābūt krietniem tāpēc, ka pretinieks testē? Tas taču izriet gluži dabiski. Kad gribas izteikties gudrāk, gluži neviļus sametas loģika. 

Tūliņ pēc svētkiem piezvana labi pazīstamais patriots Dzintars Kvants no Mazozoliem. Pikts un aizelsies: tak jāapravē tās puķu plantācijas… Vīram 94 gadi, bet dīkā sēdēšanu nevarot ciest. Pikts tālab, ka nav apmierināts ar svētku un atceres datumiem. Dzintars ir Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks. Bijis aizkustināts, ka 17. marts iezīmēts kā Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena. Bet kopš cēlā pagodinājuma šī diena ne ar pušplēstu vārdu nav vēl pieminēta. Pašķendējamies, ka šur tur netraucēti svin arī 9. maiju un ka ir vēl mājas, kur valsts karogs nav bijis izkārts ne reizi. Kā tad ir ar to daudzināto patriotismu?