Tikai vienu reizi esam gājuši aizstāvēt savu valdību un parlamentu – Augstāko padomi – un faktiski savu valsti, kas tikko bija atdzimusi. Atkal par to un ne tikai par to, ko domāju par notikumiem pirms 35 gadiem, par neiedomājamu tautas gara spēka fenomenu – Barikādēm. Atkal satieku draugus, cīņu biedrus no tālajām, trauksmainajām 1991. gada janvāra dienām. No sena cīņu drauga pēkšņi dzirdu kaut kādas gaudas: «…ja tagad būtu jāiet, es jau nu gan neietu, ne par tādu Latviju mēs gājām.» Neatbildu, jo zinu, ka viņš tā nedomā. Vārds pa vārdam, un tomēr atbildu: «Zini ko? Ja tu tā domā, kā tagad runā, tad arī toreiz nevajadzēja iet, vismaz tagad nebūtu jāgaužas, ka velti gāji!» Vēlāk atdzisām un aprunājāmies mierīgi. Esam savējie! Un doma abiem viena! Skaidrs, ka politiķi, valdības, saeimas, prezidenti un to izstrādājumi nav valsts! Valsts esam mēs, un tā ir te – sirdī!
Latvji ir dziedātāju tauta. Bet dziedātāji zina, ka dziedāšana ir klausīšanās: kāpēc tik savāda atkāpe? Pirmkārt, tā nav savāda, otrkārt, par vēsturi svarīgāka ir domāšana. Gluži tāpat kā dziedāšanā – par dziedāšanu svarīgāka klausīšanās. Šodien avīze iznākusi tieši dramatiskajā datumā – 13. janvārī. Toreiz, pirms 35 gadiem, man bija 41 gads, bet manam dedzīgajam dēlam, arī Andrim, Madlienas vidusskolas izlaiduma klases audzēknim, tikai 17. Abi ar klases biedru Raimondu rāvās līdzi. Ne ar vārdu neiebildu, mamma tikai noteica: «Dēliņ, sargā tēti!» Un sargāja arī. Tas bija vēlāk. Bet 13. janvāra rīts modās baiss. Naktī Viļņā 14 kritušo, Juris Podnieks nofilmētos kadrus uz Rīgu vedis «Žigulītī» ar izsistu stiklu, lai nogādātu ātrāk, lai pasaule par visu uzzina ātrāk. Mīļais lasītāj, ļauj man tagad runāt, ko domāju, daudz nedomājot, ko runāju!
Atbalsta manifestācija bija jau izziņota laikus – 13. janvārī Daugavmalā, bet neviens nezināja, kas notiks naktī uz 13. janvāri. TV kadros redzam, kā pie Viļņas televīzijas torņa draudīgi grozās tanku lielgabalu stobri, cilvēki kailām rokām cenšas apturēt tankus. Dzird šāvienu trokšņus. Speciālo uzdevumu kaujinieki ar automātu laidēm sit cilvēkus, sit arī pa galvu. Var saprast, ka daži vīri mēģina karavīrus atturēt ar vārdiem, lai attopas, ko dara, – te taču visi neapbruņoti cilvēki ar kailām rokām, arī sievietes… Skatīties bija baisi, bet tas bija jāredz! Zvana tēvs: «Tu brauksi?» Kā es varēju nebraukt.?! Ar šodienas prātu bijām dulli: uz visām Atmodas lielajām manifestācijām ņēmām arī bērnus. Bet tālab viņiem nav vajadzējis neko iestāstīt. Viņi paši šodien stāsta saviem bērniem, mazbērniem. Šodien Guna, kurai tolaik bija 12 gadu, par Barikādēm smejas bezrūpīgi: viņai savā bērna galvā bijis pilnīgs miers: tētis aizbrauks un visu nokārtos…
13. janvāra grandiozajā demonstrācijā Daugavas abas malas bija ļaužu piepildītas, pārpildītas, arī uz tiltiem nebija, kur cepurei nokrist. Stāvējām 600 000 apgarotu un mierīgu cilvēku. Plecu pie pleca. Nebija ne mobilo telefonu, ne rāciju, bet nez no kurienes īsu brīdi iečukstējās apslāpētas balsis, ka tuvojoties tanki. Neskatoties uz «bailēm lielas acis» un bruņotiem helikopteriem virs Rīgas torņiem un mūsu galvām, tūkstošiem dūru paslējās pret debesīm, sveicinot aizejošo laikmetu: «Mēs te stāvēsim!» Pievakarē viena otrai pretī plūda divas transporta straumes: demonstranti savos autobusos, automašīnās devās mājupceļā no Rīgas, bet uz Rīgu rimtā, apņēmīgā gaitā virzījās lauksaimnieku un mežrūpnieku smagā tehnika. Vakarā, naktī ātri un lietpratīgi būvējās Barikāžu pirmās aprises.
Nākamajā dienā atkal uz Rīgu! Sargāt savu valsti! Puikas, kā zināms, līdzi. Mērijas un Valijas kundzes sacepušas milzu grozu ar pīrāgiem – brūnām, spīdīgām mugurām. Mūsu apsargājamie objekti Latvijas Televīzijas tornis un LTV studija Zaķusalā. Klīstot pa tumšajām ieliņām, muzikants Juris nosaka vairāk sev nekā citiem: «Savādi gan, tā mēs te ejam, un nav jābaidās dabūt pa purnu…» Noziedzība bija apstājusies uz nulles atzīmes. Klusums un kārtība: pat žurkas gar renstelēm tekāja pieklājīgi un draudzīgi.
Iesācies Barikāžu laiks. Degs piemiņas ugunskuri. Tā gribētos, lai bērni, jaunieši un pieaugušie arī šajā laikā drusku pamācītos, atkārtotu vēsturi: tik daudzi no tā laika Barikāžu sargiem vēl dzīvi! Lai runā un stāsta viņi, kā bija, nevis kā raksta akadēmiskajās grāmatās. Mūsu dziedošie vīri no «Malduguns» 20. janvārī 19:00 aicināti uz tikšanos ar Rembates ļaudīm. Trīs no mūsējiem Barikāžu aizstāvji: mums būs, par ko aprunāties. Tā domā kultūras nama vadītāja Madara un mēs arī.
