Ar tautas nama vadītāju Madaru sazinājos jau labu laiku pirms un ne reizi vien. Runājām, ka kaut kā jāmēģina šajā notikumā iesaistīt ļaudis un arī pašiem būt starp cilvēkiem. Ar domu, lai mūsu ansambļa “Malduguns” vīri nekļūstam par akadēmiska koncerta sniedzējiem, bet par tādiem, kas raisa pacēlumu un mudina uz atmiņām, brīvām sarunām.
Ienākot tautas nama zālē, sirdi pārņem saviļņojums, kas nav definējams. Tas vienkārši iemājo dvēselē, un katrs zāles iekārtojuma sīkums kļūst par iederīgu un neiztrūkstošu lielā sirds veseluma apliecinātāju. Ir taču Barikāžu atceres 35. gadskārta. Mums atvēlētās skatuves fonā uz viļņotā priekškara trīs gaumīgi ausekļi, kuru centrā tikpat gaumīgs skaitlis 35. Priekšā tik dabiski izgaismots īstas malkas ugunskurs, kas jau iekvēlojies un drīz sāks degt pa īstam. Bet ārā tautas namu apjož uz skaistiem paliktņiem iededzināti īsti ugunskuri, pie kuriem uz īsu brīdi pasildīsimies un pakūpināsimies dūmos, kas tieši tādi paši kā toreiz, pirms tik daudz gadiem, kad šķita, ka sūrajos dūmos nomazgāsimies Barikāžu balti un pasaule kļūs labāka ikvienam šīs planētas iemītniekam. “Malduguns” labajā flangā trīs svēti valsts karogi – izkārtoti neuzkrītošā, ļoti skaistā kompozīcijā. Sārti cerīgā gaisma krīt uz sienām, grīdas un kā saulriets izgaist griestos. Liekas, ka vajag tik maz, bet izdarīts tik daudz – cik vajag!
Mūsu uznāciens. Jūtu, un vēlāk no malas teiks, ka esam brīvi, atraisīti un tikai mazdrusciņ ar vieglu trauksmi, bez kuras neiztiek neviens priekšnesuma sniedzējs. Ejam staltā solī cits aiz cita teju kā karavīri, izrādās, pat par tādu sīkumu esam atalgoti ar kvēliem aplausiem. Nevar nepieminēt šī vakara vizuālās un arī saturiskās noskaņas radītājas. Zinu arī uzvārdus, bet visas jaukās meitenes prasās saukt vārdos: pagasta pārvaldes vadītāja Liene, tautas nama vadītāja Madara, bibliotēkas vadītāja Agita. Ko tad viņas sarūpējušas vēl, nedaudz vēlāk, kad koncerts būs jau izskanējis.
Repertuārā gan sentimentāli melodiskas dziesmas, gan karavīru skarbuma pildītas rindas, kurās mūsu vīri pārtop par karavīriem, kuriem acis deg dzimtenes mīlestībā. Tā ir tā pati liesma, kas arī bērniem nav jāmāca, tā kvēlo un deg pati no sevis. Skatītāji kaut kā iemīļojuši dziesmu, kas mūsu pašu radīta – gan vārdi, gan melodija, gan muzikālais izpildījums, kam cauri vijas – mīlestība: “Skatienā zilganajā, dvēselē baltajā/ Mīlēšu tevi vēl tā,/ Mūžiņu vienu vēl tā./ Saullēkti modina, un tā visu mūžiņu, Saulrieti atvadās/ Un tā visu mūžiņu.” Publiku, īpaši sievietes, līdz asarām pacilā karavīru dziesmas – “Es karā, aiziedam`is”, “Mirdzot šķēpiem”. Fināla numurs allaž piedienīgs un saviļņo ar “Svētvakaru” – Raimonds Pauls, Imants Ziedonis. Vajadzētu beigt, bet kaut kas sirdī urda, ka kaut kā pietrūkst. Gan ansamblim, gan publikai palūdzu atstāt to manā ziņā. Uzstādu attiecīgu tembru un nevienam neko nesaku. Bet pēc ievada pāris akordiem visi ceļas kājās un visiem tik labi noskan “Dievs, svētī Latviju!”. Jaukās Liene, Madara, Agita apdāvina mūs visus un Barikāžu dalībniekus ar skaistām veltēm, ansamblim tiek arī milzu kliņģeris!
Ugunskuri pie Rembates tautas nama.
Aicinu nevienu neizklīst un padalīties atmiņās. Visus patīkami pārsteidz Dainis Purmalis, vīrs cienījamos gados, sirmu galvu un ar inteliģenta, izglītota cilvēka stāstu. Izrādās, vīram tieši šodien dzimšanas diena – 94 gadi. Šai ziņai aplaudējam, pieceļoties kājās. Dainis savulaik bijis vietējā Rembates kolhoza priekšsēdētājs. Droši vien radis runāt ar cilvēkiem, arī šoreiz, uzrunājot ļaudis, atklājas zināmas viņa oratora spējas. Hronoloģiskā secībā koncentrēti izstāsta Barikāžu vēsturi, arī ģimenes vēsturi: kopā ar viņu Barikādēs bijusi arī meitiņa Ieviņa, kas arī tagad blakus savam krietnajam tētim. Ļoti aizkustinoši. Mūsu Vilnis Sirsonis pirms tam pastāsta, kā braukuši uz Rīgu kopā ar tēvu Voldemāru. Uz šīs pašas stīgas trāpos arī es, jo ar mani kopā bija arī dēls Andris. Ilggadējā skolotāja, arī Rembates skolas direktore Olga Muzikante ļaujas pārdzīvojumiem, kā ap sirdi bijis mājās palicējiem. Mājās mazi bērni, vīrs Haralds Barikāžu aizstāvju rindās… Katru dienu bailēs drebējusi sirds: pārnāks vai ne… Ko tad, ja nepārnāks. Haralds arī šeit un sēž Olgai blakus – nosvērts, smaidīgs un drusku laimīgs, ka pārnāca gan!
Sarmīte uz karstām pēdām piebalso, ka viņa raudādama zvanījusi vectēvam, ko lai iesāk, Andris un mazais Andris arī tur (tie esam mēs – es un mūsu dēliņš, kuram toreiz bija tikai 17 gadu). Vectēvs savā stilā: “Nu ko tu pīksti? Puiši aizgāja tur, kur nevarēja neiet, kā viņi varēja neiet? Vēl nebūs zupa uzvārījusies, ka klāt būs!” Vārdi ir ļoti svarīgi. Tie, kas iedrošina un neatņem ticību. Visus sasmīdina Andris Viļumsons, kas Rīgā ieradies ar milzu baļķu kravu, tādas smagās tehnikas bijis tik daudz, ka piezagušās bažas, vai tilts izturēs. Tehnikas vīri mājās nebrauca, dzīvoja savos spēkratos. Bet! Dabiskās vajadzības piesakās ikvienam. Šādās reizēs lietpratīgi vīri paši sameklē, kur roku pielikt. Smagais bortenieks atved 8 sirsniņmājiņas. Bet ar to nav līdzēts: kur tad paliks viss vieglais un smagais? Andrim padoms rokā. Atrod caurumu urbēju, kas iesāk urbt. Bet cik dziļi? Cik lien! Pēc pieci mazi brītiņi 8 bedres gatavas, uz tām uzstāda tās mazmājiņas, un visi var doties turp, kurp karaļi kājām iet…
Vakars uzņem apgriezienus. Meitenes nēsā maizītes un cienā visus no vietas. Daiņa rosināti, pieminam visus Barikādēs bojā gājušos: Robertu Mūrnieku, Andri Slapiņu, Gvido Zvaigzni, Sergeju Konoņenko, Vladimiru Gomanoviču, Ediju Riekstiņu. Vairāki no Bauskas miličiem, kas sargāja Iekšlietu ministriju, tika ievainoti…
Jaukā tikšanās priecēja, skumdināja, bet arī saviļņoja. Paldies rembatiešiem! Viss bija izdarīts uz visu to labāko. Daudzi no vakara dalībniekiem jau aizteica mūs nākamā gada 20. janvāra vakaram. Mēs arī līksmi piekritām! Paldies un uz citu gadiņu!
