Ja pēc klasiskās politikas, varas definīcijas, tad politika ir sabiedrības pārvaldīšanas un varas īstenošanas process, kurā dažādas personas un grupas cenšas ietekmēt lēmumus savu un kopējo interešu labā. Ja par interesēm, tad mūsu gadījumā trekniem burtiem iekrāsojas – politika savu, savtīgu interešu labā. Sabiedrība ir dusmīga. Jo cik var vēlētāju, mūžīgo vēlēšanu zaudētāju, turēt par muļķi?
Politikas, dzīves, arhitektūras, mākslas leģenda Ingūna Rībena “Laikmeta krustpunktā” atzīstas: “Valstij, kur vecmāmiņai nav naudas, par ko nopirkt sev zāles, bet bērniem – zābakus, pirkt “Bentley” automašīnu ir par daudz. Vēl jo vairāk – pirkt vairākas vienlaicīgi. (..) Valsts, tāpat kā ēka, ir jābūvē vienlaicīgi visās sfērās.” Ingūna Rībena izsakās kodolīgi, bet rezignēti, jo viņa esot zaudējusi ilūzijas. Turpat cienījamais komponists Pēteris Vasks ierunājas, ka viņš nepiederot pie tiem, kam viss ir slikti, bet viņš vismaz saprot, ka ir tādi, kam patiešām viss ir slikti. Taču JV ideoloģiskais frakcijas vadonis Edmunds Jurēvics šo mantru lieto kā moralizēšanas stilu – atkal jums “viss ir slikti”! Arī šajās dienās, Jurēvica kungs, jūs varat aizlāpīties ar pāris morāles lasīšanas tehnoloģiskiem teikumiem, no kuriem daudzi nu beidzot varētu teikt, ka viss ir labi? Diemžēl ir drūmu seku laiks, no kurām atkratīties nevarēs ne Jurēvics, ne Siliņa, ne Sprūds, ne arī prezidents Edgars Rinkēvičs, ne citi. Jo situācija izskatās pēc valsts konstitucionālas krīzes.
Tuk, tuk – brīvā?
Ko tagad spēlē varas kungi un dāmas? “Paslēpes ar piesišanu”, “Pēdējais pāris šķiras”? Pirmā pasteidzas premjere no “nesatricināmās” JV, uzmet senu partneri no PRO, un – tuk, tuk, brīvā? Bet patriektais aizsardzības ministrs uzbudinošā balsī padzied gluži vai ticami, ka viņš bijis pirmais un JV spēlītes viņam esot labi zināmas. Ja zināmas, jautājums, kāpēc tik ilgi spēlējies un uz “tuk, tuk, brīvā” nesies tikai tad, kad mājiens ar mietu jau bija redzams. Visu cieņu žurnālistei Anetei Bērtulei, kas vēl pirms sava darba pārtraukuma Sprūdu izģērba pliku vienkārši un eleganti – uzdodot vairākus konkrētus jautājumus, no kuriem aizsardzības ministrs locījās kā zutis, bet turējās varonīgi ar visiem spēkiem, kaut manāmi uztraucies un muti sausu izrunādams, taču ūdens glāzei nepieskārās…
Jautājums arī Sprūda PRO biedriem: nevar taču būt, ka tie aizmirsuši Kariņa centienus stiprināt 14. Saeimas koalīcijas galda kājas? No varas kājām viena tika arī PRO un tik stingri turējās kopā ar pārējām politiskajām ekstremitātēm, ka arī “kis kis, kauns” kori noturēja varenos decibelos, kur spiedzošo galu īpaši uzkurināja Jonīte no tās pašas PRO komandas. Kā tad tā, galda biedri, kurš kuru uzmeta vairāk? Bet viens ir skaidrs – arī pašā tīkamajā politikā draugu nav, ir vien intereses, pašsaglabāšanās instinkti.
Ko tālāk?
Ja man kāds prasītu, teiktu, ka jādemisionē ne vien Sprūdam, bet arī Evikai Siliņai. Tas nozīmētu, ka jāatkāpjas visai valdībai. Bez vaimanām, vai, vai, kas nu tagad notiks “šajos ģeopolitiskajos” apstākļos?... Nekas nenotiks: labāk valdība uz stingrām goda kājām nekā uz haotiskiem, bezatbildīgiem vārdiem, meliem un liekulīgām darbu imitācijām. Kur šobrīd Valsts prezidents, jau apnicis prasīt. Jo kāda jēga? Nevienu no Satversmes garantētajiem valsts virzības instrumentiem Edgars Rinkēvičs nav izmantojis. Ārkārtas MK sēdes prezidents varēja sasaukt un vadīt vienpersoniski, galdā liekot paša noteiktu darba kārtību, bet ne reizi viņa pilnvaru laikā tā nav noticis. Nebija neviena kliedzoša iemesla? Galu galā varēja ierosināt atlaist Saeimu!
Neesmu sazvērestības teoriju cienītājs, bet vai tas it kā nevainīgi neliecina par Rinkēviča kunga nolūku par varītēm tēmēt uz savas prezidentūras otro termiņu? Izskatās, ka prezidents vairāk norūpējies par komunikāciju sociālajos tīklos ar mīļo sunīti Salātiņu, lai sirsnīgas tantes varētu lielā aizgrābtībā traukt: ak, kāds mums prezidents, otra tāda nav, nav gan! Nav izslēgts, ka Evikas Siliņas valdības dienas ir skaitītas. Tad prezidentam nāksies vien, kā mēdz teikt, izkāpt no savas komforta zonas un nozīmēt cilvēku, kam jāsastāda jaunais Ministru kabinets. Par to liecina arī fakts, ka Siliņa, virzot aizsardzības ministram Raivi Melni, rada neizpratni, kas būs politiski atbildīgs par šo soli. Kāds būs spēles “Pēdējais pāris šķiras” iznākums, rādīs laiks.
