Piektdiena, 03.07.2026 12:05
Benita, Everita, Verita
Piektdiena, 3. jūlijs, 2026 08:50

Andris Upenieks: Vārda brīvībai nav pienākuma būt tikai patīkamai

Andris Upenieks, "Ogres Vēstis Visiem"
Andris Upenieks: Vārda brīvībai nav pienākuma būt tikai patīkamai
Foto: Pexels.com
Piektdiena, 3. jūlijs, 2026 08:50

Andris Upenieks: Vārda brīvībai nav pienākuma būt tikai patīkamai

Andris Upenieks, "Ogres Vēstis Visiem"

Vārda brīvība ir cieši saistīta ar brīvību, demokrātiju, tiesiskumu. Sen zināms, ka tas, kurš ierobežo citu brīvību, nepelna to arī sev. Ir citi kodolīgi papildinājumi: brīvību pārdzīvo, to nevar novērot, brīvība – tā vienmēr ir brīvība citādi domājošiem, brīvs ir tas, kurš nespēj melot. No sevis gribu piemetināt, ka brīvība ir arī piedošana: piedodu un esmu brīvs. Brīvība ir tiesības brīvi apieties ar vārdiem.

Brīvība, vārda brīvība tiek uzskatīta par vienu no lielākajām demokrātijas vērtībām. To apliecina arī Latvijas Republikas Satversme. Tajā pašā laikā Satversme pieļauj šo tiesību ierobežošanu. To var darīt likumā paredzētajos gadījumos, aizsargājot citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Līdz ar to vārda brīvība nav visatļautība. Arī es esmu ar demokrātiju “dabūjis pa galvu”, bet savulaik esmu cīnījies, jā, arī riskējis ar dzīvību, lai dabūtu pa galvu: nav svarīgi, vai taisnīgi, netaisnīgi, bet tā ir demokrātija.

Kā apieties ar vārda brīvību?

Sapņos nerādījās, ka tik daudzi cilvēki, kas skolā iemācījušies drusku rakstīt, drusku rēķināt, tā saucamajos sociālajos tīklos kļūs par rakstniekiem, dzejniekiem, politologiem, vēsturniekiem vai cita līdzīga rada ekspertiem. Mierinājums, ka tādu, kas tic no zila gaisa grābtiem viedokļiem, pierādījumiem, atklājumiem, laimīgā kārtā kļūst nesalīdzināmi mazāk, nekā “gudreļiem” rādās. Atsevišķi pieminami būtu tādi, kas mēdās, bet tādi nav pieminēšanas vērti. Arī par tiem nav runāt vērts, kas teju četrus gadus Saeimā jau atsēdējuši, bet vasaras brīvo laiku izmanto, lai masīviem tekstiem slavētu savus ģeniālos darbus, lai tauta beidzot viņus pamanītu, bet darbi nav ar lupu ieraugāmi. Savā literārajā izmaņā tālāk par frāzītēm gan neviens netiek.

Piemēram? Lūdzu! Tikai autori vārdā saukt nav labi, pirmsvēlēšanu laiks: “Politikā ienācu pirms vairāk nekā 20 gadiem. Tolaik jau biju skolas direktore. Ticēju, ka arī ar politiskiem lēmumiem varu izdarīt vairāk Latvijas bērnu un izglītības labā. Šajā Saeimas sasaukumā gandrīz četrus gadus izglītība bija joma, kurā ieguldīju lielu daļu sava darba. Es joprojām esmu pārliecināta, ka izglītība, kas ir katram bērnam, ar agrīnu atbalsta sistēmu, ar reālu atbalstu iekļaujošai izglītībai, iespējām attīstīt talantus, pieejamu psiholoģisko palīdzību un īstu uzticēšanos skolotāja profesionalitātei ir Latvijas stiprākais pamats…” Sevi cienošs skolotājs noprasītu tieši: “Cienītā kundze, jūs pati saprotat, ko runājat?”

Talantīgais žurnālists Armands Puče rezonē ironiski, kā viegli spēlēdamies: “Noskaidrots, ka Felipes kļūšana par Latvijas pilsoni nebija kiberuzbrukums. (..) Tā kā valstī nekas nenotika, Rinkēvičs nofotografēja lapsu. (..) Par pulksteņa veikala aplaupīšanu Vecrīgā piešķir atzinības roku dzelžus. (..) Valdības maiņa izmaksāja kā viens starptautisks bridža turnīrs. (..) Matemātikas uzdevums. Hakeris prasa par savu darbu 600 000, bet Nacionālā kiberdrošības centra (NKC) gada budžets ir 28 miljoni. Jautājums: kāds ir “Latvijas valsts mežu” IT nodaļas darba laiks? (..) Papardes zieda meklēšana kopumā atbilst priekšvēlēšanu aģitācijas likumam.”

Sakarā ar blogera Elvisa Strazdiņa aizturēšanu, kratīšanu un izvirzīto kriminālprocesu Ilmārs Poikāns sašutumā iedzeļ Valsts policijai: “Policija tikai māk vicināties ar cirvi, kur jādarbojas ar skalpeli.”

Viena lieta soctīkli, cita oficiāla mute

Dažkārt varas izpratnē – vārda brīvība pieļaujama, ja tā nekritizē pašu varu. Bet, ja varas kritika ir īpaši nepatīkama, tad “jāsper soļi”… “Vārda brīvība ir kļuvusi par absolūtu patvaļu, kas rezultējas dezinformācijā un naida runā…” intervijā aģentūrai LETA atzina ģenerālprokurors Armīns Meisters. Viņa ieskatā situācija ar naida runu un dezinformāciju sociālo mediju vidē un informatīvajā telpā ir izveidojusies kliedzoša, jo vārda brīvība ir kļuvusi par absolūtu patvaļu, kad “katrs var teikt, ko grib un par jebkuru”. Te nu prasās iebilst.

Vai nu ģenerālprokurors īsti nepārzina LR Satversmi, vai viņam trūkst izpratnes, kā cīnīties ar konstitūcijas pārkāpējiem. Satversmes 116. pants nosaka skaidri: “Personas tiesības (..) var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.” Nu jāsaka banālais: “A kur problēma?” Ja tiesu varas augstā amatpersona pikti šķendējas, ka vārda brīvība kļuvusi par “absolūtu patvaļu”, tad tā nav novēršama likumiskiem soļiem? Kur problēma?