Ar to pulksteņa grozīšanu ir tā: kad oktobra beigās laika rādītāju pagriež par stundu atpakaļ, liekas, ka ar tādu spēju vēzienu vasariņai, atvasariņai – ja ne gals jau klāt, bet vesela stunda dienā nozagta gan. Lauciniekam tā dienas staipīšana nav pa prātam: darba laiks beidzas piecos pēcpusdienā, un, ja vēl diena tik krasi saīsinājusies par veselu stundu, āra, dārza darbiem laika nepaliek nemaz. Žēl vasariņas? Protams – žēl. Bet kas vainas labām atmiņām – nu jau tik garos vakaros?
Tik jauka, skaista vasara tomēr bija!
Mūsu ģeniālais Maestro Raimonda Pauls atveseļojies, nedaudz sastiprinājies un, paldies Dievam, atkal pie klavierēm. Un īsti piedienīgi aizgājušai vasarai skan Paula dziesma ar Guntara Rača vārdiem: «Par to, ka lietus tīrumā cauru vasaru līst,/ Par to, ka ziema gara ir, saules ceļš ir tik īss,/ Par to, ka nepārnāks tas, kurš aizgājis,/ Par to, ka bezgalīgas ir tikai debesis.» Jā, nepārnāks vairs mūsu avīzes komentētājs Viktors Vasiļjevs. Sasodīti pietrūkst: vēl nupat, nupat un pirms tam, kad grūti izšķirties pārliecībā, jo pārliecība nav arguments, zemapziņa mudina atkal zvanīt Viktoram, bet apziņa sāpīgi apstādina – par vēlu, un ilgi tā būs, ka par vēlu.
Nevis sanāk, bet patiešām tā ir, ka dzīvojam vienās atmiņās: nākotnes vēl nav, bet tagadnes mirklis tik īss, ka nevar to noķert. Paliek tikai pagātne. Aprīlī dažas dienas karsēja tā, ka par sliktu vien nāca. Ātri viss uzziedēja reizē – ķirši, ābeles, plūmes – un teju viss nosala. Kad satiku «Ķentenu» augļu dārzu kopēju, jauno saimnieku Egilu Kalvu, uz jautājumu, kādas izredzes uz ražu, atbildēja rezignēti: «Nekādas.» Kaut kas jau izauga un «Skolas augļa» programmu izpildīja. Bet tas arī viss. Grūti. Var jau darīt citus darbu, bet tie augļus nesīs tikai nākamajā gadā. Vecas draudzības vārdā Egils iebēra pāris ābolu maisiņus arī man – Rīgas bērniem, mazbērniem. Roka neceļas par lauku kopējo ainu: TV žurnāliste lieto vārdu «pārmitrs». Kāds tev pārmitrs? Viens ūdens, viena žurga, vagas pilnas ar ūdeni, kartupeļu laksti puves noēsti, bumbuļiem baltās pūtes: kā vēl novākt un cik no ražas sapūs? Goda vārds, cik žēl nelaimīgo zemnieku: peļņas nekādas, kredīti, līzingi negaida, procentu maksājumi aug, nākamajam gadam sēkla jāgādā, tehnika jāremontē, rets tāds lauks, kas labi nokuļams un uzarams ziemājiem. To sapratīs tikai tāds, kas līdzīgu nelaimi piedzīvojis pats…
Mazdārziņu īpašniekam bēda maza: nu neizauga tie tupeņi, bet nebija arī lielas skādes, ka neizauga. Man laimējās, kaut arī pēc tomātu stādiem braucām pakaļ uz Meņģeli pie Egitas tikai 15. maijā, bet pie Mudītes uz Lēdmani nākamajā dienā, kad Ogres upe pie Beku līča bija tumši brūna kā kafija un ūdens draudīgi krāca un viļņojās. Nekad tik vēlu tomātus nebiju stādījis. Bet izauga ļoti labi, kaut arī dažreiz no siltumnīcas ejas starp dobēm ūdeni smēlu ar liekšķeri, lēju spaiņos un nesu laukā tālāk no bēdu ielejas. Nogatavojās godam, trīs «kraviņas» aizvedām rīdziniekiem, pa spainītim pašmāju radiem, draugiem, paši vēl gremosim līdz Ziemassvētkiem. Te tev nu bija «pārmitra» vasara!
Dvēselei tika vairāk
Bijām lieliski noskaņotos Jāņos Ogres Kultūras centra Lielajā zālē ar skaisti izmeijotu skatuvi, kur talantīgais, azartiskais un muzikālais Ogres teātra režisors Jānis Kaijaks mūs ieveda īstos Jāņos ar Rūdolfa Blaumaņa lugu «Skroderdienas Silmačos»! Rakstīju, kā svinējām īstus Madlienas svētkus par godu 100 gadiem, kopš radies vietvārds Madliena. «Otrajās mājās» jutāmies kā īstajās – pirmajās, pankūkas smeķēja kā bērnībā. Pagasta pārvaldes vadītāja Inga ne vien gaumīgi mainīja savus tērpus, bet, gluži aiz rokas vedot, gādāja par mūsu gaumi gan koncertā pie dievnama, lielajā svētku gājienā, svētku ēverģēlībās, noslēguma koncertā estrādē «Ozolzīle». Rakstīju par leģendārajiem Meņģeles sporta svētkiem ar pašu Olitu Rudzīti un Viju Kauliņu svētku virsvadībā. Un atkal Ogrē novada un pilsētas svētkos, kur programmu daudzveidība apbrīnas cienīgs fenomens.
Protams, pāri visam XIII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki! Teikšu īsi – pieaugušo svētkiem būtu ko pamācīties – izdomā, režijā, izpildījuma azartā, īstumā, vienkāršībā. Nebija jauka vasariņa? Bija! Bet par īsu!
