– Varbūt sāksim ar nesenāko jums aktuālo notikumu – esat uzvarējis šovā «Lauku sēta». Kādas ir sajūtas?
– Tā bija interesanta pieredze. Priecājos par uzvaru un jūtos arī atvieglots, ka nu viss ir beidzies. Filmēšanās laikā es nevienā brīdī netiecos pēc galvenās balvas. Man pats svarīgākais bija piedzīvojums, vēlējos vienkārši izbaudīt procesu.
– Kā jums vispār ienāca prātā doma piedalīties šajā šovā?
– Ar savu toreizējo draudzeni smejoties bijām sprieduši, ka mani vajadzētu aizsūtīt uz «Lauku sētu». Beigās, kad bija klāt pēdējā pieteikumu iesniegšanas diena, tieši viņa mani mudināja pamēģināt savus spēkus. Redz, kā sanāca, – tiku uzņemts dalībnieku rindās.
– Ar draudzeni vairs neesat kopā. Vai «Lauku sēta» sabojāja attiecības?
– Noteikti ne, tā nebija šova vaina. Īsumā sakot, mēs ļoti, ļoti draudzīgi sapratām, ka mums ejami atšķirīgi ceļi. Joprojām esam vienkārši draugi, nekāda naida, nekas negatīvs nenotika. Vienkārši nonācām pie atziņas, ka abiem ir savas intereses un ambīcijas.
– Vai jūs visu dzīvi esat dzīvojis Tomē un kopš mazotnes iepazinis ikdienu saimniecībā ar mājlopiem? Ja pareizi saprotu, mitināties savās bērnības mājās.
– Es reizēm pats sevi saucu par Sprīdīti – daudz kur esmu dzīvojis, savulaik arī ārzemēs pastrādājis. Bet jau pirms kāda laika atgriezos savās dzimtas mājās. Plānoju te arī palikt, ja reiz visi ceļi ved mani atpakaļ uz laukiem. Un, jā, kad biju mazs, mana ģimene turēja govis, cūkas, vistas.
– Tad varētu teikt, ka tagad jums ir īstena «lauku sēta» – ar lopiem un dažādiem zemes darbiem?
– Ne gluži – lopu mums jau sen vairs kā nav, vienīgi vistas un truši pašu vajadzībām. Ir arī trīs suņi un kaķi. Katrā ziņā lauku darbu netrūkst: ziemai jāsagādā malka un tos mazos dzīvnieciņus arī vajag pabarot. Vēl mums ir paliels dīķis un siltumnīca, kas jāuztur kārtībā.
– Tas nozīmē, ka «Lauku sētā», salīdzinot ar citiem, jutāties drošāk, jo tomēr zinājāt šos darbus.
– Īpaši pieredzējis es noteikti nejutos, jo ikdienā nesaskaros ar tādiem darbiem, kas bija jādara šovā. Mani pienākumi kafejnīcā ir pavisam citādi. Protams, daudz kas ticis darīts dzīves laikā, līdz ar to pavisam «balta lapa» nebiju. Es uzskatu, ka lauku darbu ziņā mēs tur visi bijām diezgan līdzvērtīgi. Bet man tajā visā procesā pats aizraujošākais šķita tieši šova princips, filmēšana. Tas, ka ir jāstrādā ar galvu un jāsaprot spēles koncepts.
– Esat beidzis Ķeguma komercskolu, pēc tam vēl mācījāties tālāk. Kā jūs tikāt līdz kafejnīcām? Jums ir veselas trīs!
– Pamatskolu es pabeidzu Ķegumā. Pēc tam gribēju mācīties kādā tehnikumā, bet Ogrē nebija nekā tāda, kas man interesētu, tāpēc devos uz Mālpili. Tur pabeidzu ēdināšanas pakalpojumu speciālistu programmu, papildus vēl noliku pavāra eksāmenus, jo man vienmēr ir paticis gatavot un ēst (smejas). Arī mamma tajā mirklī atbalstīja, sakot: garām nenošausi, sliktākajā gadījumā vismaz būsi paēdis, šīs prasmes vienmēr noderēs.
– Vai pēc tehnikuma absolvēšanas uzreiz sākāt strādāt?
– Mācību praksi izgāju Oškrogā, kur pēc skolas pabeigšanas vēl kādus divus gadus nostrādāju par bārmeni. Pēc tam izdomāju, ka man vajag pabraukāt pa pasauli, paskatīties savas iespējas citur. Tā nu blandījos apkārt pa dažādām profesijām un pa dažādām valstīm, ik pa laikam atgriežoties Latvijā.
– Kas jūs mudināja tomēr atgriezties uz palikšanu?
– Pēdējā reizē biju ieplānojis divus gadus pastrādāt Norvēģijā. Uz turieni arī aizbraucu. Bet Oškroga īpašnieks mani jau ilglaicīgi centās pierunāt kļūt par viņa kafejnīcas vadītāju. Es tur visu pārzināju, un viņš saredzēja mani kā īsto cilvēku, kam jābūt šajā vietā. Līdz ar to pēc ilgām pārdomām nolēmu atgriezties Latvijā, sāku strādāt Oškrogā. Vēl manā pārziņā ir arī Liepukrogs un kafejnīca Ogres slimnīcā, tad sanāk pa tām visām trijām vietām arī darboties. Cilvēki mani gan Ogrē, gan Ķegumā pazīst, jo es katru dienu tur grozos. Veikalu pārdevējas ļoti ātri pamanīja, ka vasarā biju pazudis uz kādu laiku. Kad atgriezos, viņas jau bija sapratušas, ka piedalījos «Lauku sētā».
– Kā viņām ienāca prātā doma, ka bijāt tieši «Lauku sētā»?
– Divas, trīs nedēļas pēc atgriešanās sāka rādīt pirmās reklāmas, un tad jau cilvēkiem kļuva skaidrs patiesais manas prombūtnes iemesls. Protams, es sākumā visiem stāstīju, ka esmu aizbraucis atvaļinājumā uz ārzemēm un ka viss ir kārtībā, pat ja mani nevar sazvanīt.
– Kā šovs mainīja jūsu ikdienu, it īpaši pēc tam, kad uzvarējāt?
– Kad šovs tika rādīts televīzijā, ļoti daudzi cilvēki mani veikalā atpazina un gribēja «izspiest» informāciju, kurš tad nu ir uzvarējis. Es jau, protams, visu laiku klusēju kā partizāns. Arī kafejnīcās man šad tad jautāja, kā tur īsti gāja. Šajos trijos mēnešos sanāca ļoti daudz runāt ar cilvēkiem. Bet tagad vairs nejūtu lielu atšķirību no laika pirms «Lauku sētas». Protams, pēc uzvaras pirmajās dienās cilvēki rakstīja, apsveica. Tagad tikai prasa, kur tad mana jaunā mašīna (smejas).
– Kāpēc mašīna, nevis nauda?
– Būdams apzinīgs un orientējoties tirgus cenās, es ātri izvēlējos par labu mašīnai, jo sapratu, ka tā ir krietni vērtīgāka nekā piedāvātā nauda. Īsti nebija vajadzības pēc auto, jo man ir gan darba, gan privātā mašīna, bet zināju: ja būs tāda nepieciešamība, tad laimestu varēšu pārdot par labu cenu.
– Mašīnai noteikti būs arī «pievienotā vērtība», jo tā piederējusi «Lauku sētas» uzvarētājam.
– Protams (smejas).
– Vai tagad jums ir pilnākas kafejnīcas? Iespējams, kāds pat speciāli brauc satikt jūs klātienē un grib dabūt autogrāfu?
– Apmeklētāju nav kļuvis kardināli vairāk, varbūt tikai mazliet. Nezinu, vai kāds arī ir speciāli nācis, lai redzētu mani. Tiesa, darba kolēģis saka: citreiz cilvēki prasa, vai šeit esot Jēkabs. Bet ne vienmēr mani var satikt, jo es jau nestāvu uz vietas, daudz braukāju apkārt.
– Gatavojoties intervijai, papētīju jūsu feisbuka profilu. Pamanīju, ka esat dalījies ziņās par paralimpieša Aigara Apiņa nesen iegūto zelta medaļu. Vai jūs aizrauj sports?
– Man personīgi ļoti patīk sports – aktīvi sportoju, lai saglabātu veselu ķermeni un prātu.
– Ar kādiem sporta veidiem nodarbojaties?
– Pārsvarā vienkārši vingroju un eju uz svaru zāli. Tad vēl vaļasprieka līmenī nodarbojos ar roku divcīņu, trenējos ārmreslingā. Divas trīs reizes nedēļā dodos uz Ķeguma Dienas centra sporta zāli. Tikpat bieži braucu uz Rīgu, jo tur notiek specializēti treniņi treneru pavadībā, kā arī var sastapt citus domubiedrus, kas nodarbojas ar to pašu.
– Ogres novadā ejat skatīties arī kādas sporta spēles?
– Tieši komandas spēles nemēdzu apmeklēt. Vairāk sekoju līdzi individuāliem sportistiem. Piemēram, man patīk dažādas spēkavīru sacensības, piemēram, Vīru spēles Ķegumā.
– Esat izteicies, ka jums piemīt līderības prasmes un tās nāk no ikdienas darba. Tādēļ droši vien bija vieglāk piedalīties «Lauku sētā».
– Jā. Varbūt esmu ne tik daudz līderis, cik stresa noturīgs. Man izdevies sevi tā «izaudzināt», ka spēju rīkoties augsta stresa situācijās un vienmēr būt mierīgs un nosvērts, līdz ar to varu konstruktīvi izdomāt, kā rīkoties. Tas noteikti ir saistīts ar manu darbu, kurā īsā laikā jāsaprot, jāorganizē reizēm sarežģītas lietas. Varētu teikt, ka tieši es šovā biju tas lielais domātājs.
– Daudzi jūs apbrīno par spēju nekrist panikā. Vai varat padalīties ar ieteikumu, kā sevi savaldīt un saglabāt rāmu garu?
– Šī prasme ir kopta ilgus gadus. Dažos vārdos – ir svarīgi neļaut sev ilgi pārdzīvot par lietām, kuras vairs nevarat mainīt. Ja notiek kaut kas slikts vai ne pa prātam, tad vajag atrast veidu, kā nomierināties. Sev pateikt: labi, es tagad padusmošos piecas minūtes, bet tad viss. Aizmirsīsim un ejam uz priekšu. Jāsaprot, ka stress ir pārejošs: līdzko mēs drusciņ pierodam pie tā, tas pazūd. Tādēļ, jo ātrāk iemācās stresu noslāpēt, jo labāks sniegums sanāk. Es uzskatu, ka uz emociju pamata nevar pieņemt nekādus nopietnus lēmumus. Tas jādara ar vēsu galvu. Šis varētu būt mans moto: visu ar mieru un prātu.
– Tātad jums nekad nav nācies lietot nervu zāles, jo vienmēr esat spējis pats ar sevi tikt galā?
– Neesmu dzēris nekādus medikamentus. Vispār zāles ļoti maz lietoju. Es ticu, ka visu var izārstēt ar tautas līdzekļiem: labu miegu un veselīgu ēdienu. Slimoju arī ļoti reti, varbūt reizi pāris gados. Vienkārši jārūpējas par savu ķermeni un prātu. Nevajag pārdzīvot par to, ko nav mūsu varā ietekmēt. Pasaule tāda ir, jāsadzīvo, mēs nevaram dusmoties uz apkārtējiem vai saviem tuvajiem. Katram ir savas problēmas un rūpes. Nav nepieciešams noslogot sevi ar nevajadzīgām lietām.
– Tātad jums veselību palīdz saglabāt tas, ka spējat izvairīties no stresa lamatām un palikt mierīgs?
– Tieši tā. Ja viss ir balansā, tad gan prāts, gan ķermenis var pievērsties daudz nopietnākām lietām, kā arī sevis atjaunošanai pēc smaga darba vai sporta. Protams, ļoti liela loma ir arī uzturam, ko patērējam ikdienā.
– Kādi ir jūsu ēšanas paradumi?
– Galvenais ir lietot dabiskus produktus, bet nevis, teiksim, pusfabrikātus. Ievērot mēru. Ēst jau var visu, galvenais, lai nav tā: kas par daudz, tas par skādi. Ja uzturs ir sabalansēts un normas robežās, tad, manuprāt, kādreiz var pamieloties arī ar kaut ko ne tik veselīgu.
– Strādāt kafejnīcā un pareizi ēst – vai tās nav divas pretējas lietas?
– Vismaz mūsu gadījumā ne. Mēs paši iegādājamies produktus. Es katru dienu dodos pirkt svaigus dārzeņus un gaļu. Līdz ar to zinu, ka manis vadītajās kafejnīcās tiek pasniegta kvalitatīva pārtika, ko var droši ēst.
– No otras puses, vai mūsdienās to kvalitāti ir iespējams saglabāt? Pārtika lielākoties tomēr ir rūpnieciski pārstrādāta, un arī dārzeņi satur visādas ķimikālijas. Produkti vairs nav tādi kā, piemēram, pirms pusgadsimta.
– Protams, nav iespējams dabūt visu ekoloģisku. Es vairāk runāju par balansu: lai ir dažādība un samērīgums. Loģiski, ka nevaram izvairīties no pilnīgi jebkādām vielām.
– Kā jūs sevi atjaunojat? Varbūt meditējat?
– Tas atjaunošanās process jau notiek katru dienu. Burtiskā atjaunošanās ir gulēšana. Svarīgi parūpēties par miega režīmu un fiziskajiem treniņiem, lai visas locītavas ir izkustinātas un nekas «neierūsē». Tāpat jau pieminētais ēdiens: jāgādā, lai uzņemam visus vajadzīgos vitamīnus.
Šomēnes man palika 29 gadi. Es, protams, vēl sevi nenorakstu. Kamēr ir tas možums, tikmēr jāizskrien un jāizmēģina visādas lietas, bet arī nedrīkst aizmirst par veselību. Ballītes, tusiņus un tikšanās ar draugiem vajag apvienot ar sportisku, aktīvu dzīvi, lai tomēr varētu to jaunību paildzināt.
– Ir Adventa laiks. Jums patīk ziema?
– Ziema man patīk. Arī pārējie gadalaiki, jo ir jāmīl tie laikapstākļi, kādi ir. Jāķer momenti, un nevar mūždien žēloties, cik viss ir slikti. Mums nekad nav labi: tad par aukstu, tad par siltu. Protams, vasarā ir forši, daudz saules. Bet es mīlu arī Ziemassvētku laiku, to ģimenisko sajūtu, piparkūku smaržu, visas gaismiņas. Ziemassvētkus vienmēr pavadām ģimenes lokā, sabrauc brāļi, māsas. Tiekamies dzimtas lauku mājās. Dāvinām cits citam dāvanas.
– Cik liela ir jūsu ģimene?
– Kopā saviem vecākiem mēs esam septiņi bērni – man ir divas māsas un četri brāļi.
– Tas nudien ir kupls pulciņš!
– Jā, un esmu par to ļoti priecīgs. Ikdienā dzīvoju viens un pārsvarā redzu tikai vecākus, tādēļ svētkos ir ļoti patīkami visus satikt. Daudziem brāļiem un māsām ir bērni, un sanāk, ka esmu arī onkulis un krusttēvs. Ir forša sajūta būt daļai no šīs lielās saimes.
– Vai atceraties katram savējam vārda un dzimšanas dienu datumus?
– Dzimšanas dienas noteikti, varbūt par kādu vārda dienu man būtu jāpiedomā. Mamma gan vienmēr visu atceras. Mums ir arī ģimenes čats lietotnē «WhatsApp», tā ka neviens netiek palaists garām, pat ja kāds ir piemirsis tuvinieka jubileju, cits par to atgādina.
– Jums laikam ļoti patīk ceļot – minējāt, ka esat daudz braukājis pa pasauli. Un jūsu feisbuka kontā var redzēt bildes ar palmām.
– Es esmu ļoti liels siltummīlis. Man vasarā nekad nav par karstu. Ja ir iespēja, tad, protams, kaut kur aizbraucu. Man liekas, reti kuram nepatīk ceļot un doties kādā pelnītā atpūtā, paskatīties, kā citi cilvēki dzīvo. Kad ceļoju, vienmēr izvēlos nevis palikt viesnīcās, bet gan noīrēt dzīvokli un iejusties vietējā kultūrā. Man ļoti patīk pagaršot lokālos ēdienus. Es vairāk esmu piedzīvojumu meklētājs, nevis komforta baudītājs.
– Vai mēdzat ceļot atkārtoti uz kādu vietu?
– Man noteikti nav problēmu aizbraukt vēlreiz uz to pašu valsti, kur jau esmu bijis, piemēram, pēc kāda ilgāka perioda. Jauno gadu sagaidīšu Norvēģijā, kur iepriekš esmu strādājis. Man tur bija draudzīgas attiecības gan ar vairākiem vietējiem, gan kolēģiem, tādēļ ir mērķis viņus apciemot. Un uzkāpt atkal tajā pašā kalnā, kur es vienu jauno gadu jau tiku sagaidījis, atcerēties piedzīvotās emocijas. Man ļoti patīk atgriezties vietās, kuras manai sirdij ir tuvas.
– Cik augsts ir šis kalns?
– No tās vietas, kur mitinājāmies, vajadzēja kāpt apmēram pusotru stundu. Tas vietējais kalniņš pilsētiņā nav augsts, nedaudz ap 700 m.
– Tātad 31. datumā atkal kāpsiet šajā kalnā un sagaidīsiet jauno gadu tur?
– Tieši tā! No augšas paveras brīnišķīgs skats uz salūtu. To es ieteiktu ikvienam kādreiz dzīvē pamēģināt – izskatās ļoti iespaidīgi.
– Ko svarīgu esat ieplānojis darīt nākamgad?
– Nākamā gada otrajā pusē es vēlētos sākt būvēt pamatus savai mājai, kur kādreiz veidot ģimeni. Man pašam arī gribas palielu pulciņu bērnu, nevis vienu, bet vismaz trīs. Redzēs, kā ies ar līgaviņas atrašanu, vai viņa atradīs mani vai es viņu.
– Gribat būvēt māju paša spēkiem?
– Kopā ar brāļiem, jo viņi strādā celtniecībā. Pats arī esmu pāris gadus darbojies šajā sfērā, redzējis, kā viss notiek. Saprašana par to ir. Man liekas, tas ir vērtīgi, ka tu vari pats to naglu iesist vai kaut ko ielikt un uzbūvēt. Tas iedod to īsto māju sajūtu.
– Lai izdodas piepildīt ieceri! Paldies par sarunu!
