Ja runa ir par visdažādākajiem humānās palīdzības sniegšanas, veselības aizsardzības, izglītošanas, kultūras vēstures apzināšanas un tamlīdzīgiem projektiem, bilde rādās diezgan rožainās krāsās. Taču, ja raugās uz drošības jautājumiem (un savulaik taču organizācija tika dibināta ar augstāko mērķi – lai uz pasaules vairs nebūtu karu), viss ir daudz bēdīgāk, un ANO miera spēku panākumu saraksts ir krietni īsāks nekā neveiksmju vai pilnīgas izgāšanās uzskaitījums. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka bumba ar laika degli tika ielikta pašā šīs organizācijas šūpulī, kad piecas valstis (ASV, PSRS, Apvienotā Karaliste, Francija un Ķīna) nosprieda, ka galvenajā lēmējstruktūrā jeb ANO Drošības padomē tām būs veto tiesības. Runas par to, ka būtu jāreformē Drošības padome, kura pastāvīgo locekļu dažādo interešu dēļ bieži vien nespēj reaģēt uz kādiem militāriem konfliktiem, šajā gadsimtā uzvirmojušas ne reizi vien, taču tas principā nav paveicams, jo neviena no lielvalstīm, kurai ir veto tiesības, no tām labprātīgi neatteiksies.

Tādēļ prognozējams, ka arī nākamajām paaudzēm nāksies sadzīvot ar tādu ANO, kāda nu tā ir. Un mazliet pārfrāzējot bijušā britu premjerministra Vinstona Čērčila sacīto – tā, protams, ir ļoti bezspēcīga un nevarīga organizācija, taču nekas labāks vēl nav izdomāts.

Pirmais mēģinājums

Šogad aprit tieši 80 gadu kopš ANO dibināšanas, taču, runājot par tās vēsturi, parasti pieņemts raudzīties nedaudz senākā pagātnē, ar labu vai nelabu vārdu atminoties starpkaru periodā pastāvējušo Tautu savienību jeb Nāciju līgu. Pēc Pirmā pasaules kara tā tika dibināta tieši ar to pašu mērķi, kas vēlāk iestrādāts ANO hartā, proti, novērst bruņotus konfliktus starp dažādām pasaules valstīm un jauna liela kara izcelšanos.

Par Tautu savienības (franciski Société des Nations) dibināšanu oficiāli tika paziņots 1920. gada 10. janvārī Parīzē notiekošās miera konferences laikā, kad tika savilkta kopā Pirmā pasaules kara bilance un spriests par to, kas pienākas uzvarētājiem un kādi teritoriāli un finansiāli zaudējumi gaidāmi neveiksminiekiem. Sākotnēji Tautu savienībā bija pārstāvētas 42 valstis, to skaitam pamazām pieaugot. Latvija, Lietuva un Igaunija oficiāli šai organizācijai pievienojās 1921. gada 22. septembrī. 

Taču par kopēju drošības un konfliktu novēršanas arhitektūru visas pasaules mērogā bija grūti runāt, jo Tautu savienībā tā arī neiestājās viena no militārajā ziņā nozīmīgākajām valstīm ASV. Šis ir viens no vēstures paradoksiem, jo viens no aktīvākajiem Tautu savienības izveidošanas iniciatoriem savulaik bija Amerikas Savienoto Valstu prezidents Vudro Vilsons, kurš 1919. gadā par saviem pūliņiem tika atalgots ar Nobela miera prēmiju. Taču lēmums par pievienošanos organizācijai tā arī neguva nepieciešamo atbalstu ASV Kongresā, kur tolaik dominēja izolacionisma politikas piekritēji. Tāpat sākotnēji Tautu savienībā nebija pārstāvētas tādas Eiropas lielvalstis kā Vācija (kā Pirmā pasaules kara faktiskā izraisītāja) un Padomju Savienība, kuras jaunais boļševiku režīms vēl nebija starptautiski atzīts.

Šādi tādi panākumi Tautu savienībai bija. Tai diplomātiskā ceļā izdevās atrisināt Augšsilēzijas un Ālandu salu teritoriālās piederības jautājumus, novēršot potenciālus konfliktus. 1926. gadā organizācijā tika uzņemta arī Vācija, kur tolaik bija nodibināta daudzmaz demokrātiska kārtība (Veimāras republika), bet 1934. gadā Tautu savienībā iestājās pat PSRS, ar kuras pastāvēšanu citām pasaules valstīm nācās negribīgi rēķināties. Tiesa, brīdī, kad Padomju Savienība kļuva par Nāciju līgas locekli, Vācija šo organizāciju jau bija pametusi – 1933. gadā pie varas nākušais nacistu līderis Ādolfs Hitlers bija apņēmības pilns pārskatīt visus lēmumus, kas bija saistīti ar Vācijas zaudējumu Pirmajā pasaules karā. Tajā pašā gadā organizāciju pameta arī Japāna. Pēc 1939. gadā notikušā iebrukuma Somijā no Tautu savienības tika izslēgta arī PSRS (interesanti, ka Somijas pārstāvis balsojumā atturējās), taču tobrīd jau bija skaidrs, ka šī organizācija saglabājusi vien dekoratīvas funkcijas un novērst jaunu lielo karu nav tās spēkos.

Kara laika plāni

Termina Apvienotās nācijas autors ir ASV 32. prezidents Franklins Delano Rūzvelts, kurš valsts vadītāja pienākumus pildīja kopš 1933. gada līdz pat nāvei 1945. gadā – tas ir bezprecedenta termiņš ASV prezidentūras vēsturē. Sākoties Otrajam pasaules karam, amerikāņu izolacionisma politika joprojām bija modē, un Rūzvelts uzskatīja – ASV šajā konfliktā nav jāiesaistās un «lai tie eiropieši paši nokārto savas domstarpības un attiecības». Taču pēc tam, kad nacistiskās Vācijas sabiedrotā Japāna veica uzbrukumu amerikāņu jūras kara flotes bāzei Havaju salās, kļuva skaidrs, ka arī ASV nāksies karot.

Uz to uzstāja arī amerikāņu sabiedrība. Ne tik daudz domājot par to, vai nacistiskā Vācija nepārņems savā kontrolē visu Eiropu, bet vairāk bažījoties par to, vai japāņi, kas jau tikuši līdz Pērlhārborai, kādā pavisam ne jaukā dienā savu desantu neizsēdinās Kalifornijas piekrastē. 1942. gada 1. janvārī pēc Rūzvelta iniciatīvas Vašingtonā ieradās 26 valstu pārstāvji, kuri apņēmās izveidot kopēju aliansi pret tā dēvētajām Ass valstīm (Vāciju, Japānu, Itāliju). Dokumentu, kurā bija fiksēta šī apņemšanās, nosauca par Apvienoto Nāciju deklarāciju.

Jau 1943. gada nogalē, kad kļuva skaidrs, ka Vācijas un tās sabiedroto sakāve karā ir neizbēgama (nav gan saprotams, vai Hitlers bija vienīgais, kurš to nesaprata, vai arī negribēja saprast), sabiedrotie uzsāka sarunas par jaunas starptautiskas organizācijas izveidošanu. ANO pamati tika likti 1943. gada oktobra nogalē notikušajā Maskavas konferencē, kurā piedalījās PSRS, ASV, Lielbritānijas un Ķīnas pārstāvji, pēcāk, 1944. gada vasarā, viedokļus saskaņoja Vašingtonā, bet galīgais lēmums tika pieņemts 1945. gada februārī notikušajā Jaltas konferencē, kur padomju vadonis Josifs Staļins tikās ar Rūzveltu un Čērčilu (Ķīnas pārstāvis uz sarunām nebija aicināts).

Noteikumus diktē uzvarētāji

Tieši Jaltas konferencē tika izstrādāti tie arī pašlaik spēkā esošie noteikumi, kas reizēm ANO darbību paralizē un padara par bezjēdzīgu. Proti, trīs lielvaru līderi vienojās par Drošības padomes izveidošanu un veto tiesībām, turklāt PSRS ietirgoja Ķīnas iekļaušanu šajā padomē, taču bija spiesta piekrist Vašingtonas un Londonas nostājai, ka tad tajā jāiekļauj arī Francija. Jāatgādina, ka nedz Ķīnai, nedz Francijai nekādas lielas lomas uzvarā Otrajā pasaules karā nebija. Pirmā jau kopš 1937. gada (tātad vēl pirms kara sākuma) bija lielā mērā Japānas spēku okupēta, otrā 1940. gadā kapitulēja samērā īsā laika sprīdī. Tad jau drīzāk uzaicinājumu uz Drošības padomi būtu pelnījušas Grieķija vai Serbija, kur pretošanās kustība bija krietni nopietnāka un spēcīgāka. Bet tādas tolaik bija tās politisko lielvaru spēlītes...

Interesanti, ka Staļinam izdevās panākt arī to, ka papildus Padomju Savienībai ANO kā pastāvīgas dalībvalstis (bet, protams, ne Drošības padomes locekles) atzīst arī divas brālīgās padomju republikas – Ukrainu un Baltkrieviju. Kā galvenie argumenti tika minēti šīm teritorijām nodarītie milzīgie postījumi un vietējo iedzīvotāju aktīvais atbalsts partizānu kustībai un cīņai pret «fašistiskajiem okupantiem». Ironiski, bet mūsdienās Staļina neslēpts pielūdzējs Kremļa saimnieks Vladimirs Putins šo naratīvu attiecībā uz Ukrainu apgriezis kājām gaisā, apgalvojot, ka arī Otrā pasaules kara laikā Ukrainā zēlis un plaucis nacisms un fašisms, kas tagad atkal esot atdzimis. Vai taisnība Josifam vai Vladimiram? Godīgi sakot, vienalga – lai nu paši tiek galā, kad pēc nāves tiksies tur, kur nu jātiekas. Un jo ātrāk šāds samits notiks, jo labāk...

Prioritārs lēmums

Par to, ka sabiedroto valstu līderi ANO izveidošanu uzskatīja par ļoti svarīgu pasākumu, liecina tas, ka starptautiskā konference Sanfrancisko tika sarīkota jau 1945. gada 26. jūnijā. Tobrīd bija apritējis vien pusotrs mēnesis kopš nacistiskās Vācijas kapitulācijas, taču japāņi turpināja spirināties, un formāli Otrais pasaules karš vēl nebija noslēdzies. Konferencē piedalījās 50 valstu pārstāvji, bez jebkādām iebildēm apstiprinot lielvalstu saskaņoto ANO hartu jeb statūtus. Oficiāli tie stājās spēkā 1945. gada 24. oktobrī, kad dokumentu bija ratificējušas gan piecas pastāvīgās Drošības padomes dalībvalstis, gan vairākums citu valstu. Tādēļ tieši šo datumu pieņemts uzskatīt par ANO dzimšanas dienu.

Sanāksmē Sanfrancisko arī tika nolemts, ka ANO galvenā mītne tiks ierīkota ASV lielākajā pilsētā Ņujorkā, bet vairāki reģionālie biroji tapuši arī Šveicē (Ženēvā), Kenijā (Nairobi) un Austrijā (Vīnē). Savukārt dažādas ANO aģentūras un institūcijas, kuru skaits sniedzas desmitos, izkaisītas pa visu pasauli. Organizācijā uzņemto valstu skaits ik pa laikam palielinājies, sākotnēji ignorējot tās valstis, kas bija šķietamas nacistu sabiedrotās Otrā pasaules kara gados. Itālija, Rumānija, Somija, Portugāle un Spānija ANO tika uzņemtas 1955. gadā, Japānai nācās gaidīt vēl gadu, bet abas toreizējās Vācijas valstis (Vācijas Federatīvā Republika un Vācijas Demokrātiskā Republika) par ANO dalībvalstīm kļuva vien 1973. gadā. Un, jā – lai gan 1949. gadā Ķīnā pie varas bija nākuši Mao Dzeduna vadītie komunisti, līdz pat 1971. gadam to ANO un tās Drošības padomē pārstāvēja uz Taivānu aizceļojusī Gomindāna valdība.

Cerībām, ka ANO patiešām kļūs par vietu, kur izdosies saskaņot pasaules valstu intereses, nebija lemts piepildīties. Tas kļuva skaidrs jau pēc 1946. gada Čērčila runas Fultonā, kas ievadīja aukstā kara ēru.

Neefektīvie miera spēki

Sākotnēji lielvalstīm vismaz izdevās vienoties par to, uz kuriem pasaules karstajiem punktiem būtu sūtāmas ANO paspārnē izveidotās karaspēka vienības, kuras ar laiku sāka saukt par miera spēkiem vai zilajām ķiverēm. Parastam cilvēkam, kurš nav iedziļinājies dažādu dokumentu gūzmā, pašsaprotami šķistu, ka šo karotāju uzdevums būtu nošķirt vienu naidīgo pusi no otras un gadījumā, ja vieni sāk izrādīt agresiju, apslāpēt to jau pašā iedīglī. Runājot par aktuālajiem notikumiem, analoģija varētu būt tāda. Kad 2021. gada nogalē ne tikai plašsaziņas līdzekļi, bet arī militārie eksperti un izlūkdienestu pārstāvji sāka runāt par Krievijas armijas koncentrēšanos pie Ukrainas robežām un plānoto iebrukumu kaimiņvalstī, jau laikus bija uz reģionu jāsūta labi bruņots un pietiekami liels ANO kontingents, lai liktu Putinam skaidri saprast, ka intervences mēģinājums ir bezcerīgs.

Taču diemžēl tā šī sistēma nedarbojas. ANO miera spēki, kuru pamatu veido ar vecmodīgiem ieročiem bruņoti tā saukto trešās pasaules valstu pārstāvji, ierodas vien tad, kad vienošanās par mieru jau ir noslēgta, un labākajā gadījumā pilda policistu funkcijas. Sliktākajā notiek tā, kā 1995. gada jūlijā gadījās Srebrenicas pilsētā Bosnijā un Hercegovinā, kur nīderlandiešu kontingents nepakustināja ne pirkstu, lai apturētu serbu kaujinieku iebrukumu un vairāk nekā 8000 bosņaku (Bosnijas musulmaņu) nogalināšanu. Vienīgais, par ko šie miera spēki domāja, bija glābt pašiem savu ādu, izliekoties zemākiem par zāli. Un tas, neraugoties uz skaļajiem ANO paziņojumiem, ka «Srebrenica ir musulmaņiem droša zona». 

Un šī jau ne tuvu nav nedz pirmā, nedz pēdējā reize, kad kas līdzīgs ir noticis. Ir skaidrs, ka ANO spēki nespēj darboties proaktīvi, lai briestošo militāro konfliktu novērstu, un tāpat nespēj rīkoties, ja tas pēkšņi uzliesmo no jauna. 1949. gads Kašmirā, 1992. gads Somālijā, 1993. gads Ruandā – tie ir tikai daži no piemēriem. Un tas, ka beidzamajā desmitgadē tādu ir mazāk, nebūt neliecina par šo spēku efektivitāti. Vienkārši ANO varas gaiteņos kāds ir apjautis, ka šāda veida misijas tikai kaitē organizācijas reputācijai, un nu jau labu laiku ANO savus spēkus sūta vien tur, kur nekādi lieli sarežģījumi nav paredzami. Kā piemēru var minēt Kipru, kur zilās ķiveres uzrauga robežu starp grieķu un turku (Ziemeļkipras) kontrolētajām teritorijām, taču, lai gan kādi etnisku nesaskaņu dēļ motivēti konflikti var uzliesmot, grūti iedomāties, ka tas izvērsīsies nopietnā karadarbībā. 

Latvijas uznāciens

Šī ANO Ģenerālā asambleja būs vēsturiska arī Latvijai, jo, sākot ar nākamā gada 1. janvāri, mūsu valsts pirmo reizi būs pārstāvēta ANO Drošības padomē. Mūsu ceļš līdz ANO, nerunājot nemaz par tās augstāko līmeni, ir bijis ilgs un sarežģīts. Padomju okupācijas laikā pievienošanās šai organizācijai nebija iespējama. Latvijas vēstnieks Vašingtonā Alfrēds Bīlmanis 1942. gada 4. janvārī gan nosūtīja notu ASV valsts sekretāram, kurā Latvijas tautas vārdā deklarēja, ka Latvija pilnīgi atbalsta Apvienoto Nāciju deklarāciju, principus, izsaka solidaritāti ar šo paktu un gatava tam pievienoties. Taču no ASV varasiestādēm skaidra un saprotama atbilde tā arī netika saņemta. Ir saprotams, ka lēmums bija saistīts ar to, ka Otrā pasaules kara kulminācijas brīdī amerikāņi nevēlējās lieki kašķēties ar Staļinu, kurš Baltijas valstis uzskatīja par Padomju impērijai piederošām. Tādēļ nācās pagaidīt līdz 1991. gada 17. septembrim, kad gan Latvija, gan Lietuva, gan Igaunija tika uzņemtas ANO.

Par to, cik lietderīga ir Latvijas dalība Drošības padomē, ko nemaz nebija tik vienkārši panākt un kas prasīja gan diplomātiskos, gan finansiālos resursus, domas dalās. Acīmredzamais ieguvums ir tas, ka tiks vairota valsts atpazīstamība, jo starptautiskās ziņu aģentūras un plašsaziņas līdzekļi pēc katra nozīmīga balsojuma gan jau uzrakstīs arī par to, kāds viedoklis bijis Latvijai – vienai no 15 Drošības padomes valstīm. Starptautiskās diplomātijas speciālisti uzsver, ka šī ir arī lieliska iespēja pašā augstākajā ANO līmenī uzstāt uz savām prioritātēm, kas Latvijas gadījumā pašlaik, protams, ir Eiropas kopējā drošība un Krievijas agresijas apturēšana. Taču tajā pašā laikā nāksies samierināties ar to globālo spēku samēru, kuru mainīt nebūs iespējams, un, ja reiz Krievija vai Ķīna vēlēsies izmantot savas veto tiesības, tās to bez minstināšanās arī darīs.

Leģendārās runas

ANO Ģenerālā asambleja ir forums, uz kuru vairums valstu visbiežāk deleģē savus prezidentus vai premjerministrus – augstākās amatpersonas. Katrs no viņiem noteiktā secībā, kas balstīta uz latīņu alfabēta burtu kārtību, uzstājas ar runu, kurai formāla laika ierobežojuma nav (nerakstītais likums gan paredz, ka vairāk par 15 minūtēm uzstāties nevajadzētu). Rekordists šajā ziņā ir nu jau aizsaulē aizgājušais bijušais Kubas līderis Fidels Kastro, kurš 1960. gada 26. septembrī, uzkāpis tribīnē, uzstāšanos iesāka ar paziņojumu, ka «runās īsi», bet galu galā to ievilka vairāk nekā četru stundu garumā. 

Cerēto efektu gan tas nedeva, jo daļa asamblejas delegātu devās pusdienās, bet citi izmantoja iespēju mazliet nosnausties turpat pie saviem galdiem. Tā paša gada 12. oktobrī izcēlās arī padomju līderis Ņikita Hruščovs, kurš Filipīnu pārstāvja uzstāšanās laikā, sadzirdot viņa sacīto par komunistu apspiestajām Austrumeiropas tautām, sāka no savas vietas bļaustīties un vicināties ar rokām. Leģenda vēsta, ka viņš pat novilcis kurpi un sācis ar to sist pa galdu, taču dokumentālu apstiprinājumu tai nav. Un, protams, tikai mīts ir tas, ka šīs pašas asamblejas laikā viņš solījis amerikāņiem «parādīt Kuzjas māti». Tāda frāze no Hruščova puses tiešām izskanējusi, taču gadu iepriekš, kad Maskavā viesojās toreizējais ASV viceprezidents Ričards Niksons.

Bet 2006. gadā par galveno asamblejas zvaigzni kļuva Venecuēlas prezidents, pārliecinātais sociālists Ugo Čavess. Kāpjot tribīnē nākamajā dienā pēc ASV līdera Džordža Buša uzstāšanās, viņš paziņoja, ka «vakar šajā vietā bija pats Sātans, un es joprojām saožu viņa atstāto sēra dvaku». Lieki sacīt, ka to valstu, kurām nepatīk amerikāņu politika, delegāti Čavesam aizgūtnēm aplaudēja, kamēr citi steigšus pameta sēžu zāli vai pat nebija uz šo runu ieradušies.

Pirms 80 gadiem noslēgtā vienošanās paredz, ka ASV nedrīkst likt nekādus šķēršļus dalībvalstu delegātiem apmeklēt ANO Ģenerālo asambleju. Pat tad, ja viņi ir izsludināti starptautiskā meklēšanā, diplomātiskā imunitāte ir garantēta. Taču tas neattiecas uz valstīm, kurām ir novērotāju statuss, un šonedēļ vēl turpinās strīdi par to, vai Ņujorkā ļaus ierasties Palestīnas pašpārvaldes vadītājam Mahmūdam Abāsam un citiem viņa delegācijas pārstāvjiem.