Atskrienu no darba, aši uzvelku svētku drēbes un dodos ceļā. «Civic» teātris pilns. Zāle gan nav liela – saskaitu krēslu rindas un pareizinu ar sēdvietu skaitu katrā rindā. Sanāca 240 vietas. Izskatās, ka brīvu sēdekļu nav. Kafejnīcā nevēlos iegriezties, tāpēc aši ieņemu savu vietu skatītājos. Te tas ir vienkārši, jo nav jāstāv rindā garderobē. Ne pirms, ne pēc izrādes. Vienkārši tāpēc, ka garderobes nav. Es to jau sen zinu, bet pa vecam paradumam velku svētku drēbes. Zinu arī, ka šajā valstī tas ir pilnīgi lieki. Teātrī var ieskriet arī pa ceļam no veikala ar visu iepirkumu somu. To var pastumt zem krēsla, bet mētelis vienkārši jāierullē klēpī. Var nerullēt, bet sēdēt ar visām virsdrēbēm. Nekā nebija! Man ir neliela somiņa un izejamā kleita. Esmu atnākusi atpūsties un baudīt mākslu. Saloku savu mēteli, cik iespējams, mazu un iespiežu sev blakus tajā pašā krēslā, kur sēžu. Gaidu tikšanos ar Alanu Porteru.
Alans Porters ir īru aktieris. Un šis būs trešais gads, kad eju uz teātri Ziemassvētku laikā, kur neiztrūkstoši spēlē viņš. Kā jau teicu, stingri apņēmos, ka šogad ir pēdējā reize, kad eju skatīties Alanu. Pirmajā gadā man patika. Izrāde bija gan bērniem, gan lielajiem, un tā bija par tēmu «Sarkangalvīte un vilks». Alans Porters tēloja kādu misis un divas stundas no skatuves plēsa jokus, ņipri staigādams spilgtās kleitās un augstpapēžu kurpēs. Nākamajā gadā es atkal devos uz teātri. Ko es redzu? Atkal Porters kleitās un špiļkās drasē pa skatuvi un rauj vaļā jociņus. Tikai šoreiz izrāde – par tēmu «Ansītis un Grietiņa». Bet drīz sapratu, ka nosaukumam patiesībā nav nozīmes, jo tas ir Alana Portera šovs, kur no pazīstamo pasaku sižetiem ir vienīgi nosaukumi un daži personāži. Viss pārējais – tieši tāpat kā iepriekšējā gadā. Alans no skatuves sūta sveicienus visiem Dublinas rajoniem, iesaista izrādē skatītājus un visu laiku tos uzrunā par chicken (cālītis). Daudz skaņas efektu, mūzikas un deju. Teātri tā arī nesagaidīju, bet šovs bija. Bērni pēc misis (Alana Portera) norādījuma kliedz, vicina turpat foajē nopirktās gaismas nūjiņas un rāda paceltus vai nolaistus īkšķus, atkarībā no tā, kādi tēli ir uz skatuves – labie vai sliktie. Mans mazdēls arī dūšīgi spiedz un vicina īkšķus.
Un nu es sēžu citā teātrī. Šoreiz biju cerējusi uz teātra izrādi, kādu es to pazīstu no laika, kad dzīvoju Latvijā. Nosaukums arī tāds labs: «Trīs musketieri». Diemžēl vairāk par dažām bildītēm reklāmā neredzēju, kad pirms vairākiem mēnešiem pirku biļeti. Lomu tēlotāju vārdi arī nekur nebija manāmi. Bet, lai vai kā, nolēmu aiziet. Un, lūk, kādu nedēļu pirms izrādes internetā pamanu reklāmu, kas vēsta, ka talantīgais komēdiju aktieris Alans Porters šogad atkal priecēs skatītājus uz «Civic» teātra skatuves izrādē «Trīs musketieri».
Tā es sēžu te ar sev blakus iestampātu mēteli un nolemju nekādā gadījumā nelaist vaļā svētku sajūtu. Kaut arī tā būs kārtējā tikšanās ar Alanu. Vienalga. Man ir mugurā izejamā kleita, es atpūšos, un punkts. Man vienalga, ka blakus šmakstina saldējumu un grauž čipsus. Un, ja Porters atkal būs kleitā un sauks visus par chicken, arī tas man patiks, jo tā esmu nolēmusi.
Pasākums tiek atklāts ar izrādes vadītāja draudzīgu aicinājumu boys (puikām) un girls (meitenēm) skaļi pateikt yes (jā), apliecinot, ka viņi gatavi skatīties izrādi. Zāle varenā korī vairākas reizes nodimdina YES. Runātājs ir apmierināts un, nobrīdinājis neko nefotografēt , dodas aizskatuvē.
Skaļas un jautras mūzikas ritmā uzskrien grupa dejotāju, un izrāde ir sākusies. Jautrību pārtrauc ragana, ko tēlo vīrietis. Nu, efektīgi, nav ko teikt. Kupla raganas kleita, līks deguns, skūta galva. Musketieri gan tādi pamaza auguma un nedaudz nošņurkuši, bet karalis ir spožs. Karalis sauc Milēdiju, lai nāk un izbeidz košļāt košļājamo gumiju. Milēdija parādās zaļā saburzītā kleitā. Sīkums, jo tur jau nāk galvenā varone, kārtējā misis, ko tēlo Alans Porters. Viņa vismaz metru astoņdesmit garais stāvs sarkanās augstpapēžu kurpēs un princeses kleitā uzreiz piepilda skatuvi. Pārējie tēli pavisam zaudē savu spožumu, ja tāds kādam arī bija. Un tālāk... tālāk seko viss man zināmais. Sveicieni Dublinas rajoniem no trim musketieriem, aicinājums visiem vicināt īkšķus uz augšu un uz leju, skatītāju atlase īsai dejai uz skatuves... Viss, kā iepriekšējos gadus. Jā, pa starpām skraidīja musketieri, pat nedaudz pakāvās ar rapieriem, karalim pazuda kronis, to pavalkāja visi pēc kārtas, tad karalis to atguva, un vēl šis un tas tur notika.
Divas stundas es priekšzīmīgi turēju sev doto vārdu un atpūtos. Nu, galu galā, šovs jau nebija slikts. Tikai man gribējās redzēt teātra izrādi. Taču, dzīvojot šeit samērā ilgi, man sen jau vajadzēja saprast, ka mūsu un viņu (vietējo) izpratne par jēdzieniem stipri atšķiras. Mēs sakām vienu un to pašu vārdu, bet aiz tā redzam katrs savu. Mūsu sviestmaize un viņu sviestmaize izskatās pavisam citādi. Tāpat ir ar vārdu «teātris». Arī šo jēdzienu mēs saprotam atšķirīgi.
Tā ir, bet man jau bērnībā iemācīja tādu likumu: esi iegājusi svešā baznīcā, akceptē tās noteikumus. Es to cenšos darīt. Tomēr ar Alanu gan vairāk negribu tikties. Martā būšu Rīgā un iešu uz teātra izrādi.
