Svētdiena, 23.06.2024 17:38
Līga
Otrdiena, 26. marts, 2024 08:28

Ar dziļām saknēm Lielvārdē. Normunds Raubiška

Anda Krēsliņa, Ogres Vēstis Visiem
Ar dziļām saknēm Lielvārdē. Normunds Raubiška
Viens no Normunda vaļas priekiem - tautas dejas
Otrdiena, 26. marts, 2024 08:28

Ar dziļām saknēm Lielvārdē. Normunds Raubiška

Anda Krēsliņa, Ogres Vēstis Visiem

Normundam Raubiškam un viņa dzimtai Lielvārdē ir dziļas saknes, kuras iesniedzas vismaz četrsimt gadu tālā pagātnē. Līdz pat Lāču Jurim, kurš ir kā atskaites punkts sazarotajai radu saimei. Stāsts par viņu un viņa piedzīvojumiem ir iespaidojuši arī Andreju Pumpuru, kurš to iedzīvinājis slavenajā eposā «Lāčplēsis». Iespējams, tālā senča spēcīgā rakstura iezīmes un savas zemes mīlestību mantojis arī Normunds – viņš ir Zemessardzē jau no pašiem tās pirmsākumiem, desmit gadus darbojies ar jaunsargiem, vada biedrību «Aktīvās atpūtas centrs jauniešiem», kā arī ir publisko un privāto partnerattiecību biedrības «Zied zeme» projektu vadītājs. Danco deju kolektīvā «Lāčplēsis».

Tiekamies ar Normundu Lielvārdes koprades telpā «Colabora», un sarunas, izmetot cilpu cilpas pa dažādām tēmām, nemanot ieilgst. Lai gan pie dzimtas nostāstiem nonākam tikai pēc krietna laika sprīža, gribas sākt tieši ar tiem, jo atklāj cilvēklikteņu neticamos pavērsienus, kas izmaina pēcteču dzīves. Pirms nonākam līdz galvenajam varonim, Normunds viltīgi vaicā, vai varot iedomāties, ar kuru slavenu tēlu tas saistīts. Kad tiek nosaukts Andrejs Pumpurs, viņš apliecina, ka ir jau tuvu atminējumam. Tas ir pats Lāčplēsis! Vai tad tas bija reāls cilvēks? Bija gan, un pierādījums tam ir atrodams rakstiskās liecībās. Nezinot gan, vai tas būtu jāliek avīzē, bet tā nu tas ir – mammas dzimtā no paaudzes paaudzē līdz pat mūsdienām ir nonācis stāsts par Lāču Juri. 

Visas labas lietas ir trīs

To var iesākt tā – pirms četrsimt gadiem dzīvoja zemnieks, kurš, lai papildinātu skopo ikdienas maltīti, baronam piederošajos mežos zaķiem izlika cilpas. Tagad to dēvētu par malumedniecību. Reiz uz notverto garausi, kuru vīrs grasījies izņemt no cilpas, pieteicās vēl viens kārumnieks – lācis. Cīņa izvērtās smaga – uz dzīvību un nāvi. Lai gan ar krietniem zilumiem un savainojumiem, cilvēkam izdevās pievārēt pretinieku. Barons, uzzinājis, ka mežā kāds bez viņa ziņas saimnieko un vēl lāci nogāzis, piespriedis zemniekam pamatīgas rīkstes. Vīrs izrādījās sīksts – arī pēc pēriena dzīvs palicis. Varētu domāt, ka pēc atlabšanas viņš vairs ni un ni – ne ar kāju nespēra lielskunga īpašumos. Taču vēlme pēc kāda gardāka kumosa bija tik liela, ka paklusām atkal aizstaigājis uz mežu pēc medījuma. Un ko domā? Atkal lācis klāt, un atkal ne tas miermīlīgākais. Nu jau vīram bija pieredze, kā tikt ar uzbrucēju galā – un nogāž to gan. Taču saprot, ka žēlastības no kunga nevar gaidīt, tāpēc, domāts, darīts, – nodīrās lāci, bet ādu aiznesīs uz muižu un mēģinās nolūgties. Barons uzklausījis un nospriedis – sak, ja divas reizes vīram izdodas pieveikt šitādu spēcīgu zvēru, tad tas nav parasts cilvēks, tāds pelnījis, lai viņu ieceltu atbilstošā amatā – par medību uzraugu. Pēc kāda laika – kungs dodas medībās uz to vietu, kur Lielvārdes lauku teritorijā šobrīd atrodas «Zelmas maiznīca». Kā rakstu liecībās vēstī: atpūtas brīdī barons apsēžas melnakšņu pudurī, un te pēkšņi viņam virsū liekas lācis. Par laimi, viņam blakus ir medību uzraugs – jau minētais Juris – un tiek galā arī ar trešo lāci. Tad par dzīvības glābšanu barons Jurim un visai viņa ģimenei iedod brīvlaišanu un arī ap 80 hektāru lielu zemes gabalu, uz kura bija visai panīcis krogs. 

Laukums senča vārdā

Gadi gāja, 19. gadsimta sākumā tika atcelta dzimtbūšana visā Vidzemē. Tiesa, ilgu laiku tā palika uz papīra un tika dēvēta par putna brīvību, jo zemi zemnieki nedabūja. Tikai 19. gadsimta 60. gados Krievijas ķeizars ar likumu noteica, ka muižniekiem jāierāda zemniekiem izpirkšanai paredzētā zeme. 1867. gadā tika pārmērīti un sadalīti Lielvārdes muižas zemes gabali, un tolaik par mērnieka palīgu tajā pusē strādāja Andrejs Pumpurs. Barons, rādot muižas teritorijas plānus, apstājās pie viena zemes gabala un teica, ka tur nekas nav jāpārmēra, jo tur mīt zemnieki, kuri brīvlaisti jau pirms pāris gadsimtiem. Izstāstījis arī, kā un kas noticis ar viņa senci. Pumpurs to licis aiz auss un savā veidā iekausējis Lāču Juri savā eposā. Starp citu, iepretim Lielvārdes dzelzceļa stacijai ir zemes gabals, kas sadalīts starp vairākiem Lāču Jura pēctečiem. Lai godinātu savu senci, viņi vienu laukumiņu, ko nodēvēja viņa vārdā, neapbūvēja, bet labiekārtoja – uzlika šūpoles, dārza grilu. Pirms kāda laika piedzīvots dzimtas salidojums, uz kuru sanākuši kopā vairāk nekā simts cilvēku, kuri ir no Krēģeru, Paegļu, Aveniņu atzarojumiem. Starp citu, zīmīgi, ka vectēva māsas vīram vārdā bija Andrejs Pumpurs. 

Tāpat kā daudzās Latvijas dzimtās – arī Normunda radinieku likteņos Otrais pasaules karš ievilka savas līnijas – vīri karoja abās pusēs. Viņš atminas, ka savulaik, kad pie viena galda sapulcējās radi, runas sita augstu vilni – kur un kā karots, arī par to, kā te izrīkojās vienas un otras armijas karavīri. 

Vectēvs un dārznieka talants

Arī vectēvs kā leģionārs izgājis cauri kara šausmām. Pēc filtrācijas nometnes Vācijā atgriezās Latvijā, kur viņu slavenais kolhoza «Lāčplēsis» priekšsēdētājs Edgars Kauliņš, neraugoties uz «nepareizo» biogrāfiju, pieņēma darbā dārzniecībā par brigadieri. Pie Pumpura muzeja savulaik bija siltumnīcu komplekss, kur bērnībā it bieži kopā ar vectēvu darbojies arī Normunds. Viņš pasmaida, ka no vectēva mantojis zaļos īkšķīšus – viņam arī aug griezdamies viss, ko iestādot – ieskaitot pat tādus eksotiskus augus kā ananasus. 

Runājot par Kauliņu, viņš nebija tāds komunists, kā reizēm daži viņu mālējot. Lai gan Normunds bija mazs puika, tomēr atceras, ka priekšsēdētājs bieži apspriedies ar vectēvu – un sarunas vienmēr bija saimnieciski ievirzītas. Kauliņam bija īsts uzņēmēja ķēriens – kolhozam, kas kļuva par miljonāru, Rīgā bija savs krogs, veikali, produkciju sūtīja uz Pēterburgu (tolaik Ļeņingradu), bija konservu cehs, alus brūzis, zvēraudzētava. Peļņu guldīja attīstībā. 

Vaicāts par to, vai no Lielvārdes 1949. gadā tiešām nevienu neizsūtīja – Normunds teic, ka patiesībā tas sakāms par «Lāčplēša» teritoriju (tā robeža pilsētā ir Gaismas iela, kur ir vidusskola). Par saviem kolhozniekiem Kauliņš tiešām iestājies – teicis: ja izved kādu no viņiem, tad lai arī viņu ved. Domājot par to drūmo laiku, jāatzīst, ka Krievija savās izpausmēs nav mainījusies. Vecāmāte stāstījusi, kā krievu karavīri izrīkojās kara laikā, un tas nekādi negājis kopā ar to, ko rakstīja padomju vēstures grāmatās. Pēc tam, kad jau dejojis deju kolektīvā «Lāčplēsis», pats savām acīm redzēja gan Krievijas āres, kur lielākoties sakoptas ir lielās pilsētas, gan rietumvalstis. Lai arī daudzi viņa paaudzes cilvēki ir atstājuši Latviju un pelna naudu citur, viņam nekad nav bijusi doma sapakot čemodānus un meklēt ienesīgākas vietas. Jā, nav viegli šeit veidot uzņēmējdarbību birokrātiskā sloga dēļ, tomēr ir jāatrod spēks un neatlaidība, lai to darītu šeit. 

Zemessardzē no pirmajām dienām

No darba un atbildības Normunds nav baidījies – sācis darba gaitas būvniecībā kā melnstrādnieks, ar laiku kļuvis par celtniecības vadītāju (viens no tiem bijis Rīgas 17 daudzdzīvokļu māju ciemats), bija arī Lielvārdes novada domē izpilddirektora vietnieks. Paralēli tam darbojies Zemessardzē – viņš it bieži palepojoties, ka nav Latvijā vecāka zemessarga par viņu, jo iestājies organizācijā otrajā dienā pēc tās izveidošanas. Kad sākās augusta pučs 1991. gadā, Normunds tikko bija atgriezies no dienesta tolaik vēl padomju bruņotajos spēkos. Kamēr citi viņa vecuma puiši slapstījās pa malām, jo tika draudēts, ka visus iesauks krievu armijā, viņš, līdzko padzirdēja, ka Latvija veido savu «armiju» – Zemessardzi, tā uzreiz tajā iestājās. Mazliet smieklīgi ir bijis, kad vecos zemessargus, no kuriem lielākā daļa bija sirmām galvām, apbalvoja aizsardzības ministrs un, apstājoties pie viņa, jautājoši skatījies – tiešām veterāns? Atbildējis, ka tā ir – no pirmās dienas zemessargs! 

Darbojoties šajā organizācijā, iecerējuši izveidot vietu, kurā pašiem aktīvi atpūsties un kur jaunsargiem trenēties. Taču tad 2009. gadā sākās dižkrīze un šķita – diez vai izdosies, jo naudas plūsma daudziem apsīka. Par spīti visam – tika nodibināta biedrība «Aktīvās atpūtas centrs jauniešiem», rakstīti projekti, piesaistot Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļus, rīkoti pasākumi un nometnes. Pa šiem gadiem centrs, kas izvietojies Lēdmanes pagastā, izaudzis gan materiāli, gan saturiski – ir ēka, šautuve, alpīnisma siena, lāzertags, telšu vietas, ir aprīkojums – arbaleti, loki, metamie naži un cirvji. Ne tikai citus mācījis, bet arī pats daudz mācījies – sertifikātu par dažādu zināšanu un prasmju iegūšanu sakrājies kādi trīs desmiti – gan būvniecības, gan pedagoģijas, gan militārajā jomā. Normunds darbojas arī PPP «Zied zeme», kuras mērķis – atbalstīt vietējo uzņēmējdarbību un kopienas, radīt jaunas darba vietas. 

Jaunsardze un Valsts aizsardzības mācība

Desmit gadus vadījis jaunsargu mācību grupas dažādās vietās, pasniedzis Madlienas vidusskolā Valsts aizsardzības mācību (VAM). Par tās apgūšanu visās vispārējās vidējās un profesionālās izglītības iestādēs viņam ir dalītas jūtas. Kopumā to atbalsta, taču nav labi, ka jaunsardzes jauda tiek mazināta. Līdz šim tajā iestājās motivēti un ieinteresēti skolēni (sākot no 10 līdz 21 gadam), kuri, izejot visu apmācību posmu, nereti izvēlējās mediķa vai militāro karjeru – dienēja Nacionālajos bruņotajos spēkos, studēja Aizsardzības akadēmijā, strādāja Valsts policijā vai Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā. Tagad jaunsardze krietni sašaurināta – no 5. līdz 9. klasei, bet pēc tam ir paredzēta VAM, kas ir obligāta visiem. Diemžēl tas, kas ir piespiedu kārtā, bērniem nešķiet tik pievilcīgs. Turklāt VAM lielā mērā nav balstīta uz daudzpusīgām aktivitātēm. Arī jaunsardzes programma ir samocīta – tā nepieļauj atkāpes un elastīgus risinājumus. Kādreiz to varēja – ja laiks bija labs, gāja pārgājienā, ja laiks bija slikts – vairāk darbojās šautuvē, norāda Normunds. 

Runājot par jauniešu fizisko sagatavotību – mīnuss ir tas, ka arvien vairāk tiek atvieglotas sporta stundas. Ir jau saprotams, ka rūpējamies par bērnu drošību, taču tāpēc vien atteikties, piemēram, no lēkšanas pār «āzi», jo kāds bērns ir sastiepis kāju? Pēc tam kārta pienāk nākamajam bīstamajam objektam, kamēr nonāksim līdz tik atvieglotai programmai, kur nebūs teju nemaz jāpiepūlas. Jau tagad daudzi skolasbērni izvairās no sportošanas, sagādājot ārsta atbrīvojumu. Kā arguments tiek piesaukts – bērnu rezultāti nav jāsalīdzina, jāpriecājas par katru sasniegumu, tātad nav ko piepūlēties. Negrib viņš piedalīties olimpiādē? Nu tā ir viņa brīva izvēle. Bet kā ir pieaugošo dzīvē? Pretendējot uz amatu, tiek vērtēta gan izglītība, gan pieredze, gan valodas prasmes. Ja darba devējs nav apmierināts ar tavu sniegumu, pēc pārbaudes laika tevi palaiž uz visām četrām debess pusēm. Mazas prasības un piepūle neved pie labiem rezultātiem, to var redzēt arī pie sportistiem. Grūtības norūda. 

Normunds, raugoties uz apkārt notiekošo, ik pa laikam sev un citiem atgādina šādu atziņu: Grūti laiki rada stiprus vīrus, stipri vīri rada vieglus laikus. Viegli laiki rada vājus vīrus, vāji vīri rada grūtus laikus. Izskatās, ka esam pie tā viegluma nonākuši, un tas dara bažīgu – vai valsti nestundā būs, kas aizstāv, kā tas bija tad, kad tika nodibināta Latvijas valsts? Gana daudz ir tādu, kuri jau tagad domā – uz kurieni viņi bēgs? Diemžēl ar mūsu civilās aizsardzības struktūru nevarēs rēķināties – pēc ļaunuma impērijas sabrukuma likās, ka tam nu gan nav uzmanība un līdzekļi jāvelta, un visas padomju laika patvertnes sabruka. Sākotnēji jau Krievija gāja pa demokrātijas ceļu, taču jau 2000. gadu sākumā arvien vairāk no tā novērsās, izvēloties impērisko virzienu. Tā teikt – vilks spalvu met, bet ne tikumu.