Trešdiena, 29.05.2024 06:10
Maksis, Raivis, Raivo
Trešdiena, 23. augusts, 2023 11:19

Ar kājām uz Aglonu. Svētceļotājas Santas Purmales pieredzes stāsts

Dzintra Dzene, Ogres Vēstis Visiem
Ar kājām uz Aglonu. Svētceļotājas Santas Purmales pieredzes stāsts
Foto no personīgā arhīva
Trešdiena, 23. augusts, 2023 11:19

Ar kājām uz Aglonu. Svētceļotājas Santas Purmales pieredzes stāsts

Dzintra Dzene, Ogres Vēstis Visiem

Kopš aaugusta sākuma no Latvijas malu malām uz Aglonu plūst svētceļotāju straumes, kuri šo tālo un nebūt ne vieglo ceļu mēro, lai piedalītos Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos. Arī Ogres Sv. Meinarda draudzē ir cilvēki ar svētceļojumu pieredzi. Viņu vidū – Santa Purmale, kura svētceļojumā uz Aglonu šogad dosies jau astoto reizi, bet ne ar Ogres draudzi, kas savu gājienu pie Dievmātes plāno nākamgad.

"Kopā ar Ogres Sv. Meinarda draudzi svētceļojumā uz Aglonu bijām iecerējuši doties jau šogad, bet dažādu tehnisku iemeslu dēļ to atlikām. Došanās kājām uz Aglonu, tā nav tikai pastaiga, tas prasa rūpīgu un pārdomātu sagatavošanos, kas ietver gan maršruta izstrādi, naktsmītņu sarunāšanu, ēdināšanas jautājumu," saka Santa Purmale, kura piekrita dalīties savā svētceļotājas pieredzē, kas ietver gan garīgos pārdzīvojumus un izaugsmi, gan fizisko izturību, lai gan svētceļojumos dodas arī sirmgalvji un māmiņas ar zīdaiņiem.

Jautāta, kāpēc cilvēkiem ir svarīgi doties svētceļojumos, viņa atzīst, ka tas ir vairāk filozofisks jautājums, jo tas, kad cilvēks vēlas satikties un atgriezties pie patiesības par sevi, pie sava Radītāja, ir individuāli. Santa dzimusi kristīgā ģimenē, vasaras pavadījusi Rēzeknē pie vecmāmiņas, ar kuru kopā apmeklējusi baznīcu, piedalījusies misēs, dziedājusi baznīcas korī. Atgriežoties Gulbenē pie vecākiem, kuri padomju gados baznīcu neapmeklējuši, arī Santa turp negājusi, līdz kādu gadu krustmeita uzaicinājusi doties līdzi svētceļojumā. Tika sakravāta soma, paaicinājusi līdzi draudzeni un kopā ar Gulbenes draudzi devusies savā pirmajā svētceļojumā. Lai arī nu jau 18 gadu viņa dzīvo Ogrē, svētceļojumos dodas ar Gulbenes draudzi, kājām mērojot daudzus kilometrus līdz Aglonai. Darba dēļ gan ne vienmēr iespējams šo ceļu noiet pilnībā, un reizēm svētceļotājiem pievienojas uz četrām piecām dienām, bet tas jau kļuvis par dzīvesveidu.

– Ja draudze ietu no Ogres, cik kilometru tie būtu?

– Nē, mēs neietu no Ogres, jo tas prasītu vairāk nekā nedēļu un visi ir strādājoši cilvēki. Bijām plānojuši braukt uz Līksnu un atlikušo ceļa posmu līdz Aglonai sadalīt četrās dienās. Tā plānojam darīt arī nākotnē, bet, protams, ir draudzes, kas mēro visu šo ceļu, piemēram, Salaspils un Kristus Karaļa draudzes apvienotā svētceļnieku grupa, kuras maršruts iet arī cauri Ogrei. Svētceļnieku grupas parasti norāda savu maršrutu, vietas un datumus, kur un kad viņi atrodas. Jebkurš interesents viņiem var pievienoties kaut uz vienu dienu un izbaudīt šo svētceļojuma garšu.

– Došanās svētceļojumā, tas zināmā mērā ir izaicinājums?

– Jā, ir cilvēki, kuri uzreiz vēlas doties vienu vai divas nedēļas, pieņemot gan fiziskus, gan garīgus izaicinājumus. Svētceļojumam ir liela nozīme un dziļa jēga cilvēka dzīvē. Ja viņš dodas svētceļojumā, viņš dodas ar apziņu – kāpēc iet un ko vēlas iegūt. Tā nav tikai pastaiga. Tās ir mazās rekolekcijas, kur cilvēki iet lūgšanās, savienojoties ar Dievu, meklējot savu patieso būtību. Svētceļojumā noteikti jābūt klāt garīgai pavadībai – vai tas ir priesteris vai klostera māsas, vai abi, lai sasniegtu svētceļojuma vēlamo rezultātu. Cilvēks ceļā dodas ar vienām domām un sajūtām, bet atgriežas ar citām. Viņš vairs nekad nebūs tāds, kāds bija. Izmaiņas notiek ar visiem. Varbūt sākumā cilvēks to nepamana, bet ar laiku saprot, ka šīs izmaiņas ir. Latvijā svētceļojumi uz Aglonu ir ļoti svētīgi. Ejot uz Dievmātes debesīs uzņemšanas svētkiem, ko atzīmē 15. augustā. Kāds iet ar lūgumu par darbu, kāds par ģimeni, bērniem, par veselību. Nodomi ir svarīgi, ar kādiem ejam svētceļojumā. Dievs vienmēr uzklausa katru nodomu un lūgumu, ja cilvēks iet ar atvērtu sirdi.

– Vai arī jūs saņēmāt atbildi uz savu aicinājumu?

– Jā, gan par darbu, par ģimeni. Patiesībā, ja cilvēki saprastu, cik svarīgi ir šie svētceļojumi (bet neizcelsim tos kā vienīgo satikšanos ar Dievu), daudz vairāk tajos dotos un atvērtos Dievam, un saprastu savus dzīves aicinājumus. Būtībā šo svētceļojumu augļi ir skaisti, kādam lielāki, kādam mazāki, bet ir! Ir svarīgi, cik daudz un kādā mērā katrs ir gatavs atvērt savu sirdi Dievam. Jo vairāk atveries, jo vairāk arī saņem. Arī man viens no svētceļojumu augļiem šogad bija pabeigt RARZI – Laterāna Pontifikālās universitātes filiāles Rīgas Augstākās reliģijas zinātņu institūtu, iegūstot bakalaura grādu reliģijas zinātnēs un teoloģijā. Tagad arī turpinu RARZI strādāt. Un arī kalpošana cilvēkiem gan baznīcā, gan vidē, kur atrodos. Ja koncentrēti teikt, tad cilvēkam tiek dots uzdevums doties mīlestības apmaiņas misijā, katram savā vietā, vai tā ir ģimene, vai darbs.

– Kāda ir svētceļojuma būtība?

– Vienā no svētceļojumiem biju domājusi, ka iešu ar noteiktu nodomu sev, pabūšu viena ar sevi, bet Providences plāns bija savādāks. Bija jākalpo citiem. Mūsu grupā bija māmiņas ar ratiņiem, ar ļoti maziem bērniņiem. Man meitas jau izaugušas, un saprotu, kā ir – gribas kaut brīdi atpūsties, paskatīties Latvijas skaisto dabu un padomāt par citām lietām. Mēs – kalpojām viņām – ik pa brīdim stūmām šos ratiņus, ļaujot māmiņām izbaudīt savu laiku un pabūt vienatnē ar Dievu. Šis svētceļojums bija ļoti svētīgs – saproti, ka šajā brīdī jāpadomā ne vien par sevi, bet arī citiem cilvēkiem, kuriem tas vairāk vajadzīgs. Patiesībā svētceļojuma grupa ir mīlestības apmaiņa, rūpes citam par citu – bez tā grupa nevar izveidoties un līdz galam nevar jēgpilni noiet. No rīta padot kādam tējas vai kafijas krūzīti, uzsmērēt sviestmaizi, ja redzi, ka otram kājas sāp vai tulznās, vai par viņu palūdzies, vai vienkārši pasaki labu vārdu. Tas desmitkārt atnāk atpakaļ. Bez tulznām neiztikt nevienam, un pāri visam – mācies būt cilvēcisks cilvēks.

– Tomēr – vai vajadzētu ar mazu bērnu ratiņos doties svētceļojumā?

– Es neredzu iemeslus, kāpēc nevarētu iet māmiņas ar ratiņiem. Ir arī ģimeņu svētceļnieku grupas, kur laulātie iet kopā ar mazuļiem, pat ar diviem vai trim. Var iedomāties, kas tur par jautrību notiek, bet mēs iemācāmies būt rāmi, rimti, iemācāmies cieņu citam pret citu. Saprotam, jā, tas ir bērns, viņš reizēm arī paraud. Sāc domāt, ka, ja mani tas tik ļoti uztrauc, tad man kaut kas sevī ir jāmaina, nevis to otru. Tas ir mūsu egoisms, kad izdomājam, ka iesim vieni ar saviem nodomiem un mani, lūdzu, netraucēt. Tad jau tik pat labi arī vecāki cilvēki nevar iet līdzi, jo viņi atpaliek, viņiem var palikt slikti, bet labi organizētā svētceļojumā netraucē pilnīgi neviens. Parasti vājākie – māmiņas ar bērniem, sirmgalvji – iet pa priekšu un viņi nosaka šo svētceļojuma ritmu. Ja esi liels sportists, gribi izrauties, tā ir tava problēma, tu esi spiests cienīt visus. Esam vienoti, ejam vienā ritmā, vienā ritmā lūdzamies, dziedam, lai būtu šī saskaņa. Vienā no svētceļojumiem uz dienu pievienojās kāds kungs, kuram bija 91 gads. Var apbrīnot šo cilvēku, bet patiesībā viņš gāja gana ātri, pat brīžiem mēs, sportiskie, nespējām tikt līdzi.

– Kāpēc atkal un atkal ir vēlme doties svētceļojumā?

– Dievs šajā laikā ar tevi darbojas, pārveido, dara cilvēcīgāku, māca tuvākmīlestību, būt kopā, būt kopā ar katru, kurš ir citādāks nekā tu. Saproti, ka Dievs viņus mīl tik pat stipri kā tevi, ka arī viņi Dievam ir tieši tik pat svarīgi kā tu. Cilvēki dodas svētceļojumos, jo varbūt ikdienā ir kaut kur sevi pazaudējuši. Tas ir ļoti skaists laiks, ne tikai tāpēc, ka ej šo grūto un garīgo ceļu, bet arī tas, ka baudi skaisto dabu. Reizēm ir sajūta, ka zirgi ar tevi runā, ka govis sveicina. Cilvēki, ar kuriem kopā ej, vēlāk kļūst par labiem draugiem, paziņām.

Kad devos pirmajā svētceļojumā, biju jau nobriedis cilvēks, kuram dzīvē viss bija. Šķiet, kāpēc gan būtu jāmeklē kādi garīgie vingrinājumi, jāiet svētceļojumā. Tas pierāda, ka cilvēks nespēj dzīvot bez Dieva, bez garīgās dimensijas, jo vertikālā dimensija viņam ir tik pat svarīga kā horizontālā. Ja paraugās uz svētceļnieku grupām, tad redzi, cik svarīga katram ir šī garīgā dimensija. Patiesībā, tas ir tāds pateicības gājiens Dievam, par to, kas tev dzīvē ir, par to, ko viņš tev devis. Dievs šo dzīvi sakārto, sakārto ne pēc mūsu iedomu plāna. Bet tas, ka cilvēks aizies svētceļojumā, protams, nenozīmē, ka uzreiz būs vairāk naudas, pieaugs labklājība vai nebūs pārbaudījumu un kritienu. Kā jau minēju, runa ir par garīgo dimensiju, un Dievs palīdz, palīdz it visā. Ar prātu saproti, ka esi kļuvis cits cilvēks. Dieva darbība tavā dzīvē ir viennozīmīgi jūtama. Jaunākā meita savā pirmajā svētceļojumā, ieejot Aglonā un nostājoties Dievmātes priekšā, ieraudzīju, ka niķīgais tīnis izplūst lielās skaistās asarās, kas bira kā pērles Dievmātes priekšā. Kad jautāju, kāpēc tu raudi, – viņa saka – es nezinu, man tā gribas. Apskāva mani, vecmammu, un saproti, ka arī bērns tiek piepildīts, satiekas ar Dievmāti un ir laimīga.

– Vai, dodoties svētceļojumos, bijuši arī kādi kuriozi?

– Pirmajā reizē, kad ar draudzeni nezinājām, kā tas būs, cik nopietni, un tādā čiliņā sataisījušās, sapucējušās, aizbraucām uz Viļāniem, apsēdāmies, kāju pār kāju pārlikušas, un domājām, kas tad nu te tagad notiks. Protams, ka pārējie uz mums palūkojās ar ironiju un smaidu. Izgāzāmies riktīgi. Sapratām, ka nebūs tik vienkārši, kā bijām iedomājušās. Arī pieaugušie kļūst savādāki, viņi priecājas, atveras, kļūst brīvāki, vairāk spēj pasmieties par sevi. Bijušas arī dažādas interesantas gulēšanas vietas, esam gulējuši gan šķūnī, gan baznīcā. Bet vai tie ir kuriozi? Teiktu, ka nē. Tu mācies būt vienkārši īsts un patiess cilvēks.

– Kāda ir apkārtējo reakcija uz svētceļniekiem?

– Ir cilvēki, kuri vērsti uz materiālo pasauli, viņi ir tik pašpārliecināti, pašpietiekami, ka viņiem Dievs dzīvē nav vajadzīgs, viņi kristiešus uztver kā dīvaiņus. Kad dziedi dziesmas, slavē Dievu, skaiti ceļā lūgšanas, rožukroni, ir cilvēki, kuri brauc garām, parāda ar pirkstu pie deniņiem, bet mēs smaidām, un viņi apstulbst. Svētceļnieki, ejot pa pilsētām, māj ar roku, dod svētību, un ir cilvēki, kas māj pretim. Ir, kas novēršas, ir, kas sarauc pieri, ir, kas pasmejas – trakā komanda, brigāde kaut kāda iet.

– Cik droši jūtaties, pārvietojoties pa autoceļu?

– Ejot gar šoseju, tas gan ir pārbaudījums. Priekšā un aizmugurē iet cilvēki, kuri regulē satiksmi. Ir bijis, ka ļoti tuvu un lielā ātrumā pabrauc garām auto, ka tu vienkārši sastingsti. Tas cilvēks vienkārši nesaprot, ko viņš dara, ka viņš tādā veidā, izrādot dusmas, nepatiku pret svētceļnieku, pats sevi var iedzīt nelaimē, kādu aizķerot. Esam arī apšļākti ar ūdeni, pa zemes ceļiem auto nepiebremzē un esam smilšu mākonī, bet mēs viņus pavadām ar svētību, palūdzamies, lai, savā pārgalvībā braucot, neuztaisa kādu avāriju. Kad esi svētceļojumā, esi ļoti laimīgs, un šie jocīgie, dusmīgie skatieni tevi neaizskar. Bet ir cilvēki, kuri kolonnu apdzen, tad atbrauc atpakaļ un noliek minerālūdens iepakojumu, atved saldējumu, ābolus, plūmes. Svētceļnieki ir kā svētība, jo viņu ceļš visu laiku pavadīts lūgšanās. Ir saimnieki, kuri vēlas, lai ienākam viņu sētā. Kādā reizē bija pat teļu nokāvuši un uzklājuši mums gandrīz kāzu galdu, cik ļoti viņi mūs bija gaidījuši. Pat asaras acīs saskrien. Protams, viņi vēlas, lai palūdzamies, lai mājās ir svētība.

– Vai ir viegli saplānot maršrutu?

– Jā, ja laikus sāc plānot, jo nav jau tā, ka ejam un pa ceļam meklējam naktsmājas. Visbiežāk tās ir laikus aizrunātas skolas, sporta zāles, bērnudārzi, kur nakšņot. Pirms iešanas maršruts tiek izbraukts. Ir grupas, kas iet ar teltīm un šo piedzīvojumu izbauda pilnā apmērā. Vakaros ir ļoti skaista kopā būšana, dalīšanās, dziedāšana. Bērnus parasti saudzē, ja ir noguruši, viņus aizved uz nākamajām naktsmītnēm un kāds pieaugušais pieskata. Arī pieaugušos, ja kādam sāp kājas, aizved uz naktsmītni, jo gadās, ka cilvēki pārrēķina savus spēkus. Viens no svētceļniekiem reiz izdomāja, ka ies basām kājām. Aicinājām, lai tā nedara. Viņš pat pusi ceļa nenogāja – ejot gar ceļmalu, visas kājas bija asinīs, un viņš dabūja atgriezties. Kamēr sadziedēja kājas, mēs jau bijām Aglonā. Dievs neprasa no mums pārgalvību, viņš prasa – samērot savus spēkus, nav jātrako. Tas attālums ir dažāds. Ir dienas, kad noejam 16 kilometru, ir – kad 25–30 kilometru. Kad cilvēks vairs nespēj paiet, vienmēr ir vieglā mašīna, kas dežurē kādā noteiktā punktā, atbrauc un aizved viņu līdz nākamajam galamērķim.

– Kas jums pašai bijis grūtākais šajos svētceļojumos?

– Grūtākais bija sevi atrast. Kad sāku iet, šķita, ka visu varu, esmu spēcīga savas dzīves noteicēja, bet svētceļojuma laikā, pašam nezinot, nemanot, Dievs tevi lauž, un saproti, kā viņš tev pieskaras, kā izlīst asaras un kāds ieej galamērķī. Tas ir ļoti grūti, jo ir jāatsakās no savas iepriekšējās dzīves morālā nozīmē. Tā ir atteikšanās no daudziem netikumiem, egoisma, lepnības. Visgrūtākā ir šī garīgā dimensija, bet, runājot par fizisko, lielākoties visgrūtākā ir trešā diena, kad sāp visi muskuļi, ja cilvēks iepriekš nav nodarbojies ar sportu. Tāpat kā ticības muskuļi, arī ķermeņa muskuļi jāvingrina. Ir piedzīvots viss – gan asaras, gan smiekli.

– Kāpēc svētceļnieku skaits kļūst mazāks?

– Cilvēkus ir pārņēmusi materiālā atkarība, patērētāja kultūra, līdz ar to uzskata, ka Dievs nav vajadzīgs, ka viņi paši ir savas dzīves noteicēji, bet diemžēl tā nav. Un katrs savā laikā saprot, ka bez garīgās dimensijas nespēj būt, nespēj būt īsts un piepildīts, patiess cilvēks.

– Vai noteikti jābūt katolim, lai ietu svētceļojumā?

– Noteikti nē. Mēs ar mīlestību pieņemam jebkuru. Pār visu valda mīlestība, tur nav robežu. Jebkurš, kurš meklē sevi, var piedalīties. Mēs arī esam atraktīvi, smaidām, peldamies, priecājamies. Esam pilnīgi normāli cilvēki, bet mums ir mīlestība pāri visam, kas dod šo spēku dzīvē. Svētceļojumos cits par citu ļoti domājam. Ja cilvēks iedomājas, ka vēlētos doties svētceļojumā, tas nav tāpat vien, viņam, varbūt neapzināti, bet ir vēlme kaut ko savā dzīvē mainīt. Tas nozīmē, ka Dievs viņu ir uzrunājis. Tas nenozīmē, ka cilvēks uzreiz kļūs ticīgs, bet labestība un skaistums paliek.

– Vai var doties svētceļojumā arī tad, ja cilvēks nezina nevienu lūgšanu?

– Visskaistākā lūgšana ir atzīties Dievam mīlestībā ar tādiem vārdiem, kādus cilvēks prot. Apstājies, apzinies, ka Dievs ir, un Viņš klusumā runās ar tevi, tas ir apziņas stāvoklis. Tad jau tie vārdi paši atnāks. Lūgšanas var apgūt pa ceļam. Vajadzīga tikai vēlme iet, labi apavi, mugursoma un ūdens. Protams, arī sapratne, kurp ejam.

– Vai svētceļojumā var iet cilvēks, kuram ir kāds netikums, no kura viņš nespēj atbrīvoties, piemēram, smēķēšana?

– Svētceļojums, tas ir sākums visam. Netikumi ir grēki, ar kuriem ikdienā cīnāmies. Tas, ka cilvēks ir katolis, nenozīmē, ka viņš ir svēts. Viņš ir vēl tikai ceļā uz svētumu un ir tik pat grēcīgs kā jebkurš cits. Aglonas Dievmāte ir brīnumu darītāja, tāpēc daudzi iet ar saviem netikumiem, veselības problēmām, lielajiem grēkiem. Tas, ka cilvēks aizies svētceļojumā, protams, nenozīmē, ka uzreiz atbrīvosies no visiem netikumiem, bet šis varbūt būs pirmais solis, iedrošinājums. Ne jau svētie iet svētceļojumos. Kristietis zina, ka Dievs vienmēr piedod, ja mēs cīnāmies ar saviem netikumiem. Mēs krītam, bet Viņš palīdz mums atkal piecelties.

– Ko jūs varētu novēlēt tiem, kuri domā, iet vai neiet svētceļojumā.

– Tie, kuri šaubās, svētceļniekiem var pievienoties kaut vai vienu dienu. Vēlos iedrošināt tos, kas meklē garīgo dimensiju, grib pieskarties skaistajai, neredzamajai garīgajai pasaulei. Latviešu dziesminiekam Kārlim Kazākam ir ļoti trāpīgi vārdi par cilvēka vēlmi atsvabināties no nevēlamās bagāžas, ko esam sev virsū sakrāvuši. Viņš saka – es noņemu no sevis visas gleznas, kurās negribu es būt, un pirkstu nospiedumus, kurus nevēlos es just. No manis paliek tik, cik manis ir, un visu šo es nolieku Tavā priekšā. Tie ir ļoti skaisti vārdi, un es visiem novēlu noņemt ikdienas maskas, šos liekos pirkstu nospiedumus, šos uzbūvētos imidžus. Mums jākļūst tādiem, kādi esam patiesi, un svētceļojums ir viens no veidiem, kas palīdz atklāt savu patieso būtību un kļūt laimīgākam, palīdz atgriezties garīgajā dimensijā. Svētceļojuma augļus sajūt tikai pēc laika – kā dzīve, pašam nemanot, sakārtojas. Un vēl ļoti skaists ir 13. augusta vakars un nakts, kad visi pārgurušie un bez gala laimīgie svētceļnieki sanāk Aglonā un tiek svinēta svētceļnieku Mise un notiek slavēšana, jo ir mērojuši ceļu pretī Skaistajam. Sajūtas par svētceļnieku Misi vārdos nevar izteikt, to nevar aprakstīt, to var tikai sajust. To piedzīvot novēlu visiem.

{gallery}Aglona{/gallery}