Laukā tās zivis velku es, nost situ arī es. Bet vecītis ir laimīgs. Knibinās ap savu makšķeres āķīti, izmētā garneles ap ratiem, jo uzdurt nevar un pa brīdim velk krastā savu garantēto lomu. Tik aizņemts, ka pat no pusdienām atsakās. Un ir laimīgs.

Pēcpusdienā, atceļā braucot, viņš kā allaž atvadās no šīs vietas, jo nevar jau zināt... Un tā jau vairākus gadus. Mājupceļā viņš domīgs berzē rokas un saka: «Ne par kādu naudu un ne par kādiem miljoniem tu nevari nopirkt veselību un pagarināt dzīvi.» Un tad pēkšņi atskārtu, ka tās ir pilnīgas muļķības, un tā arī pateicu: «Vecotēv, pilnīgas muļķības! Ja par naudu nevarētu pagarināt dzīvi, mēs ar tevi te nesēdētu. Un ne mēs vien.»

Mūsdienu medicīna dara brīnumus. Vectēvs būtu jau sen aizgājis pie pirmā insulta, es arī – ar lauztu ribu pārdurtu plaušu te burtiņus neklabinātu. Un tad vēl tie ķeizari, kas ļāvuši kuplināt mūsu dzimtu ar brīnišķīgiem bērniem. Paldies ārstiem un mūsdienu medicīnai, paldies sabiedrībai, kas ieguldījusi naudu veselības aprūpes un medicīnas attīstībā. Un paldies lieliskajai Latvijas valstij, kurā 94 gadu vecumā pēc diviem insultiem iespējams laist uz copi. Ir jānovērtē to, kas ir dots un kas – sasniegts.