Tāds ir 1990. gada maija vēsturiskais fakts. Bet faktus mēdz gan sagrozīt, gan interpretēt. Ja neviens par to nerunā, tas nenozīmē, ka tā nenotiek. Angļu rakstnieks Semjuels Batlers ironizējis asi: «Dieva spēkos nav padarīt par nebijušu bijušo, bet vēsturnieki to spēj. Un jādomā, ka šī iemesla un sniegto pakalpojumu dēļ, Dievs piecieš to eksistenci.» Teiksiet, ko nu, uz mums tas neattiecas, tā notika tikai visādu okupāciju laiku rakstos? Nu, diez vai!

Kad traucē jēdzienu saturs

Grāmatu plaukta goda vietā kopš 1999. gada stāv enciklopēdija «Latvijas brīvības cīņas 1918 – 1920», kuru dalībnieks bija arī vectēvs Augusts. 2019. gada februārī Kara muzejs iesaka Brīvības cīņas pārdēvēt par Neatkarības karu. Maigi bilstot, ka spiesta lieta nebūšot, tomēr fakts ir noticis: bez kādas argumentācijas Brīvības cīņas nu ir pārtapušas par Neatkarības karu! Vienīgi kapu pieminekļi, kas veltīti Brīvības cīņās kritušajiem, turas pie vecā vēstures vēstījuma. Kas noticis, noticis, bet paliek jautājums: ko tas vēsturē mainījis – pēc būtības? Tā pati spēle ar vēstures jēdzieniem 1990. gada 4. maija sakarā, kad Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu». Deklarēt nenozīmē atjaunot, bet deklarēšana nu ir pārrakstīta par atjaunošanu. Fū, ar baltajiem galdautiem it kā esam tikuši galā, bet arī tie vēl šur tur balo.

Nelaimīgo pārejas periodu atceras retais. Tas tika iestrādāts deklarācijas 5. punktā: «Noteikt Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunošanai pārejas periodu, kurš beidzas ar Latvijas Republikas Saeimas sasaukšanu (..).» Lietuvieši jau 11. martā noteica pilnīgu neatkarību, atjaunojot savu konstitūciju bez jel kādām atrunām. Kur palika mūsējo solidaritāte? Gorbačovs zvēroja dusmās, arī Rietumi kratīja galvas: nu kā tā var? Mūsu deklarācijā melna uz balta pieglaimošanās: «Uzskatīt par iespējamu pārejas periodā piemērot Latvijas PSR Konstitūcijas normas un citus likumdošanas aktus, kas šīs deklarācijas pieņemšanas brīdī darbojas Latvijas teritorijā, ciktāl tie nav pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantu.» 

1991. gada augusta puča izgāšanās spārnoti, sarosījās baltieši: 20. augustā Igaunijas, 21. augustā (atkal pēc igauņiem) Latvijas parlaments atcēla iepriekš noteikto pārejas periodu. Konstitucionālais likums «Par Latvijas Republikas valstisko statusu» vairs nelīkumo. «1. Noteikt, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras valstisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922. gada 15. februāra Satversme. 2. Atzīt par spēku zaudējušu 1990. gada 4. maija deklarācijas «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu» 5. punktu, kas noteica pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai de facto.»

Arī 21. aprīlim, 21. augustam jābūt pienācīgai vietai!

Svinību reibonī aizmirstas 21. aprīlis. LTF izspēlēja gudru kārti: sasauca Vislatvijas tautas deputātu sapulci, kuru pārstāvēja visu līmeņu (PSRS kongresa, rajonu, ciemu un Augstākās Padomes) deputāti. Protams, tas Maskavas reakcionāru niknumu tikai vairoja. Bet, neskatoties ne uz ko, sapulcējāmies vairāk nekā 8000 deputātu, kuri gandrīz visi nobalsoja par neatkarību, kas bija mandāts Augstākajai Padomei izdarīt to pašu 4. maijā! 

Rīgā ziedēja ievas, ceriņi, kastaņas, ābeles, plūmes… – gaiss burtiski reiba no dabas un gaidāmās brīvības skurbuma. Visi deputāti varēja parakstīties bez rindā stāvēšanas, katram ciemam, ciematam, pilsētai bija ierādītas vietas stadiona tribīnēs. Ļaužu vienprātība apbūra: starp balsotājiem bija raiba publika – gan LTF biedri, gan vēl kompartijā esošie, gan tie, kurus jau lamāja par sarkanajiem baroniem, gan neitrālie, kas par tādiem vairs nespēja būt. Neaizmirstami Tautas dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi: «Zilonis, iekāpis skudru pūznī, taurē, ka skudru majoritātes apspiež zilonisko mazākumu, un mums jāsāk cieņpilnas sarunas ar ziloni, citādi zilonis piedraud: ja skudras čurās viņam uz kājas, viņš darīs to pašu ar skudrām.» Neticama pavasara diena! 

Būtu taisnīgi un skaisti, ja 21. aprīli noteiktu par Vislatvijas deputātu aicinājuma dienu, bet 21. augustam ierādītu pienācīgu Neatkarības atjaunošanas vietu vēsturē.