Droši vien šā sentimenta iespaidā ceļā uz Taurupi ausīs ieskanas sena Gunāra Freidenfelda dziesma par Taurupi, kurā piedziedājums kā radīts tiem, kas atgriežas mājās:
«Dzīvē reizēm arī notiek tā,
Lielceļš projām aizved balts,
Tomēr mūsu dzimtā ciematā
Zaļā kļava vismīļāk šalc.»
Uz tādas nots saruna Taurupes pagasta pārvaldes vadītāja kabinetā – siltumā un pie kūpošas kafijas tases.

– Nejauši esmu iegadījies jubilejas reizē...
– Tā nu sanāk. Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju absolvēju 1982. gada pavasarī – ar nelielu privilēģiju: nebiju pakļauts jauno speciālistu sadalei, savu darbavietu varēju izvēlēties pats. Toreizējais lietpratīgais Taurupes kopsaimniecības direktors Ivars Kristalts prata mani tā ieinteresēt, ievadīt darba gaitās, ka esmu šeit iesakņojies jau četrus gadu desmitus, un jāteic, ka uz palikšanu. Studijās tikām gatavoti kā iespējamie saimniecību vadītāji. Taurupē oficiāli skaitījos direktora vietnieks lopbarības ražošanā, vienkāršā valodā – agronoms. Par vadītāju domājot, augstskola nebūs kļūdījusies: jau daudzus gadus esmu, tautas valodā sakot, pagastvecis.

– Kādas bija agronoma galvenās atskārsmes?
– Ja ar vienādiem agrokultūras ieguldījumiem Taurupes laukos no viena hektāra varējām iegūt par tonnu mazāku graudaugu ražu nekā, piemēram, auglīgajos Zemgales tīrumos, tad jāturas pie gaļas, piena ražošanas. To pašu līniju turpina tagadējās zemnieku saimniecības.

– Pagasta interesēs ir saimnieciskā rosība, ražošana, darba vietas.
– Zemnieku saimniecība (z/s) «Laukirbes» Oskara Irbīša vadībā specializējusies graudkopībā, z/s «Lūši», kurā saimnieko Andris Līcītis, audzē nobarojamos liellopus. Z/s «Dzenīši» Raimonda Zariņa vadībā arī nododas liellopu audzēšanai. Šīs trīs minētās saimniecības godam pilda arī līgumus ar pašvaldību ceļu uzturēšanā: laucinieks ir pelnījis labu ceļu līdz katrām mājām! Z/s «Avotiņi» saimnieko Leo Ozoliņš, arī audzējot liellopus. Z/s «Kalvāni» Brigitas Savinas vadībā audzē liellopus, putnus, ir sertificēta sīklopu kautuve. Atsevišķs stāsts par SIA «Bebruciems», kuram tāla vēsturiska saistība ar 1905. gadā uz Sibīriju izceļojošu latvju dzimtu, kuras atvases tagad saimnieko šeit. Atzinību pelnījis individuālais uzņēmums «Rūta» ar Initu Bukovsku priekšgalā, kas nesen saņēma Ogres novada domes balvu par ieguldījumu sabiedriskajā ēdināšanā. Noteikti jāpiemin Sandras Stepiņas vadītā bezpeļņas organizācija «Zied ģimene», kas gādā par atbalstu ģimenēm – turklāt bez atlīdzības.

– Lieliska sadarbība ar Plaužu ezera pludmales aprūpētājiem Agitu un Rolandu Celmiņiem.
– Tā es smejos: iebrienu ezerā, esmu Ķeipenē, izkāpju krastā, esmu Taurupē. Sadarbība ar Rolandu ir spilgts piemērs tam, kā kopējam labumam apvienojas publiskais un privātais. Savulaik šajā projektā ieguldījām 18 000 Eiropas naudas. Nav runa par naudu, par kultūru, atpūtu visiem. Un kultūra sākas ar vietas gaumīgu sakopšanu.

– Vai varat iedomāties kādu skaistāko vietu Taurupē?
– Visu redzu kopskatā. Jau Ķeipenē, kur beidzas vienmuļie līdzenumi, uzbraucot Kārklu kalnā, viens vēja pūtiens, un klāt jau Plaužu ezers, kāpums Taurupes Lakstenes kalnā, no kurienes paveras ainavas, kā Vidzemes augstienes pakājei pieklājas. Centra krustojums aicina Aderkašu, Meņģeles virzienā uz Zvaniņu kalnu, Dievnamu, Sudraba Edžus Dullā Daukas takām, skatu torni. Zaubes virzienā tiekam tuvāk Vilhelma Purvīša dzimtenei. Mazozolu puse vilina ar piemiņas vietu taurupietim ģenerālim Rūdolfam Bangerskim, tālāk pāri Ērgļu kalniem pie Rūdolfa Blaumaņa, kas savus pēdu nospiedumus atstājis arī Taurupē…

– Kultūrvide. Sajūta tāda, ka mākslas dižgari tepat vien ir, vēro mūsu gaitas no viņiem vien zināmas pasaules malas.
– Jā, sajūta dažbrīd sirreāla. Piemēram, novadnieka Vilhelma Purvīša (šogad 150. gadskārta) vairs nav, bet gleznas un dabas ainavas palikušas. Līdzīgi varam runāt par Kroderu dzimtas saknēm Taurupē, par simtgadīgajiem ozoliem, kuros aizķērušās operdziedātāja Paula Saksa melodijas. Plāteres pusē mūziķa Kārļa Kažociņa dzimtas mājvieta. Savs literatūras devums rakstniecei Ingūnai Dimantei. Varam izstaigāt Taurupes stacijas priekšnieka Oskara Skrastiņa, viņa dēlu aktieru Imanta un Gunta Skrastiņu dzīves gājumus, te sava kultūras vieta dzejniekam Uldim Prancānam, kas aizsaules ceļa pievārtē bildis: «Neturos pie lāstekas: baidos iepilēt zemē.»

– Taurupieši ielāgojuši jūsu sentenci – notikuma nav bijis, ja par to nav uzrakstīts.
– Vieglāk pierakstīt tagadni, nekā pētīt pagātni. Šajā ziņā cieņu un atzinību pelnījusi Taurupes novadpētniecības entuziaste, skrupulozā, apjomīgā šā darba veicēja un iedvesmotāja Inta Antone.

– Varbūt līdzīgā kontekstā top Taurupes muižas klēts?
– Tas ir vērienīgs projekts, kas pelēkā apdarē būs gatavs jau ap Ziemassvētkiem.

– Bijām, izstaigājām. Acis platas: tur būs tik daudz no tā, par ko pagasta kultūra var tikai sapņot. Objekta atslēgas vārds ir klēts?
– Iz latviskās dzīvesziņas klēts ir vieta, kur glabā vērtības: tur novītušie Jāņu vainagi, Jāņu zāles, tur pūra lāde, tautiskie audeklu darinājumi, tur pakavs pie sienas… Laiks nestāv uz vietas: jaunajā klētī būs kamīns, kamīna zāle, lifts, digitālas novada dārgumu apskates iespējas. Bet ko līdz runāt? Kad būs gatavs, apskatīsim un parunāsim tad!

– Kā patriotisma mēnesī pieklājas, apskatījām piemiņas vietu pie Taurupes skolas. Pārsteidza pieminekļa saturiskā jēga un mākslinieciskais izpildījums.
– Projektu izstrādāja Linda Neško, pieminekļa autors Lindas tēvs Aivars Neško – novadnieki lēdmanieši. Te ietvertas Taurupes likteņgaitas: 1905. gads, 1918. gads, 1940., īpaši 1941. gads, kad, pateicoties Taurupes pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāja Roberta Ozoliņa varonībai, 1941. gada izvešanas taurupiešus neskāra. Atsevišķa šķautne piemin 101 no Taurupes 1949. gadā izsūtīto. Te iegravēti taurupiešu – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru – vārdi: ģenerāļi Rūdolfs Bangerskis un Eduards Kalniņš, virsleitnants Jānis Tauriņš, četri brāļi karavīri – Roberts Blaus, Jānis Blaus, Eduards Blaus, Leopolds Blaus. Ne šo projektu, ne daudz ko citu mēs nevarētu īstenot bez Ogres novada atbalsta. Būtiska nozīme tam, ka ar sirdi par novada laukiem, mazās skolas ieskaitot, dedzīgi iestājas novada domes priekšsēdētājs Egils Helmanis un viņa komanda.

– Taurupē ir Estrādes iela, un tās galā estrāde: tāda mīlīga kā rija no pašiem Blaumaņa «Brakiem»…
– Arī šīs būves autore ir Linda Neško. Tur savs akcents: latvietis rijā ne tikai kūla, smagi sviedrējās, bet no turienes nāca tautas dainas:
«Kuļam pieci, kuļam seši,
Kamēr mazi bāleliņi;
Kad saaugs bāleliņi,
Būs deviņi kūlējiņi.»
Nu, re, jau tad domāja par demogrāfiju!

– Kas dod pleca sajūtu?
– Komanda! Tiešie darba kolēģi pagasta pārvaldē, visi mani mīļie taurupieši, no kuriem katram par kaut ko esmu pateicību parādā.

– Galvenās līnijas?
– Spēja salāgot vajadzības ar iespējām. Budžetā orientēties ne sliktāk kā grāmatvedim, būt elastīgam, operatīvam, nemētāties.

– Ar ko piepildāt brīvo laiku?
– No bērna kājas esmu kārs lasītājs. Īpaši interesē 20. gadu simteņa vēsture. Goda vietā Ērika fon Manšteina «Zaudētās uzvaras».

– Kā ar izklaidi dabā?
– Ogot nepatīk, pret sēņošanu iebildumu nav. Mednieks neesmu, ja kāds draugs aicina līdzi pamakšķerēt, atjokoju: «Iedzert varu mājās…»

– Kādas izjūtas, kad atkal jādzird par jaunām reformām?
– Gribas pajautāt: ja neesi profesionālis, ko tu taisies reformēt? Bet ir steidzami, neatliekami uzdevumi! Piemēram, obligātais militārais dienests: kāda mums izeja, ja negribam stāvēt malā vai ar puķītēm kā 1940. gadā?

– Ko sajutāt valsts svētkos un vēlējāt citiem?
– Mīlestību un Tēvzemes mīlestību!

– Paldies par saturīgo sarunu!

Andris Upenieks,  Ogres Vēstis Visiem