– Kā jūsu dzīvē ienāca Dievs? Varbūt jau no mazotnes gājāt uz baznīcu, jo vecāki bija ticīgi? Pastāstiet nedaudz vairāk par savu bērnību! 

– Esmu padomju laika bērns, piedzimu un skolā gāju Latvijā. Kā jau raksturīgi padomju laikam, vecāki nemēdza apmeklēt baznīcu, toreiz nebija ierasts tā darīt. Bet saku viņiem ļoti lielu paldies par to, ka neesmu izjutis spiedienu iet uz baznīcu, tas ir ticis atstāts tikai manā ziņā. Kādreiz tieši paša lēmumi ir tie spēcīgākie. Ja runājam par garīgām lietām un ticības dzīvi, tad tai jābūt neatkarīgai cilvēka izvēlei, tad viss ir daudz īstāk, un tā ir bijis arī ar mani.

– Cik gados jūs sajutāt kristīgo aicinājumu un vēlmi pievērsties garīdznieka darbam?

– Tas notika apmēram astoņpadsmit gadu vecumā. Kā jau teicu, manā bērnībā nebija tādas tradīcijas iet uz baznīcu. Bet, protams, mani vecāki vienmēr ir bijuši ļoti atvērti garīgām lietām. Esmu ārkārtīgi pateicīgs par viņu sniegto brīvību, atvērtību un iespēju izvēlēties. 

– Pēc skolas gaitām Latvijā tālāk ceļš jūs aizveda ārpus dzimtenes, jo jūs esat kalpojis draudzēs gan Amerikas Savienotajās Valstīs, gan Zviedrijā. 

– Jā, 1999. gada nogalē es kalpoju kā Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Ikšķiles draudzē. Tajā laikā vēl bija aktīvas māsu draudžu kustības starp latviešu draudzēm ārpus Latvijas un luterāņu draudzēm Latvijā. Mūsu māsu draudze bija Kanādā, Vankūverā. Tā atrodas Amerikas kontinenta rietumos, un šī apgabala prāvests bija mācītājs Roberts Āboliņš. Viņš zināja, ka Ziemeļkalifornijas latviešu draudzē bija atvērta vakance, un uzaicināja mani izmēģināt šo draudzi kā potenciālu vietu, kurā es varētu strādāt un kalpot. Es šim piedāvājumam piekritu un vispirms devos turp uz neilgu laiku. Tad no 2000. gada septembra es piecpadsmit gadu nokalpoju Ziemeļkalifornijas Latviešu luterāņu draudzē, arī kā prāvests LELBA Rietumu apgabalā, kā arī dažādos citos amatos un kalpošanas vietās ASV.

– Kad jūs atgriezāties Latvijā?

– 2015. gada sākumā. Kā jau iepriekš minēju, pirms došanās uz ārzemēm no 1996. līdz 2000. gadam kalpoju Ikšķiles luteriskajā draudzē, tā bija viena no manām draudzēm. Mana pamatkalpošanas vieta bija Rīgas Lutera draudze, kur es strādāju kā otrais mācītājs, asistēju Jurim Rubenim. Darbojos arī Garkalnes draudzē, Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā kā kapelāns, arī Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Pašā Ogrē mācītājs neesmu bijis.

– Līdz šī gada maijam jūs strādājāt Ogres Mūzikas un mākslas skolā. 

– Jā, tieši tā. Mūzikas izglītība ir mana pirmā izglītība. Pēc daudzu gadu pārtraukuma, jau strādājot ASV, es atsāku gan spēlēt trompeti, gan papildus mācīties trompeti. Vēlējos atgriezties uz mūzikas ceļa kopā ar šo instrumentu. Kad biju atpakaļ Latvijā, 2015. gadā sāku strādāt Ogres Mūzikas skolā. Tas bija ārkārtīgi skaists laiks ar skolēniem, bērniem. Nostrādāju tur desmit gadu, un par to man ir liels prieks. Ir izaudzināti vairāki labi audzēkņi. Tajā laikā vēl paralēli strādāju arī kā garīdznieks gan Latvijā, gan Zviedrijā, bieži braukāju. 

– Vai jūs jau bērnībā spēlējāt kādu mūzikas instrumentu? Varbūt mūzika bija vecāku izvēlēts ceļš? 

– Nē, arī šī lieta bija manis paša izšķiršanās. Mūzika mūsu mājās vienmēr bija cieņā. Gan tēvs, gan māte mīlēja mūziku, bet nekad nav spieduši vai aicinājuši mani tai pievērsties. Pats bērnībā vēlējos iet uz Mūzikas skolu, pēc tam Mūzikas vidusskolā, un vecāki mani atbalstīja.

– Cik bieži jums šobrīd izdodas paņemt rokās savu trompeti?

– Jāatzīstas, kādu laiku to neesmu nopietni darījis. Diemžēl, jo labprāt to darītu biežāk. Pirms pāris nedēļām gan mazliet paspēlēju, bet tas ir daudz par maz.

– No Mūzikas skolas aizgājāt, jo tikāt ievēlēts par bīskapu. Sapratāt, ka darbu būs par daudz? 

– Tieši tā. Pēc ievēlēšanas LELB pasaulē arhibīskapa amatā sapratu, ka visu vairs nav iespējams apvienot. Tādēļ arī nācās pārtraukt šo brīnišķīgo pedagoģisko darbu.

– Kā jūs jutāties, kad 27. aprīlī Rīgas Lutera baznīcā svinīgā dievkalpojuma laikā jums tika pasniegts bīskapa zizlis? Tas ir ļoti zīmīgs datums.

– Jā, tas ir zīmīgs datums, zīmīgs notikums. Bīskapa zizlis ir vēsturisks un simbolisks priekšmets LELB pasaulē un vispār LELB kā tādai. Šis zizlis 1944. gadā kopā ar tā laika LELB arhibīskapu Teodoru Grīnbergu izceļoja uz Vāciju līdz ar citiem bēgļiem, bija spiests atstāt Latviju. Pēc tam tas ir izbraukājis visus pasaules kontinentus, izņemot Antarktīdu, neskaitāmas valstis kopā ar mūsu arhibīskapiem, kas ir kalpojuši pēc Teodora Grīnberga. Gan ar Kārli Kundziņu, kurš mitinājās ASV, pēc tam Arnoldu Lūsi Kanādā. Vācijā vēl aizvien dzīvo arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis, kurš arī tagad darbojas mūsu baznīcā. Pēc viņa kā arhibīskape desmit gadu darbojās Lauma Zušēvica, kuras mītnes zeme ir ASV. Tagad šis arhibīskapa zizlis atkal ir nonācis Latvijā. 

– Kur ikdienā šis zizlis parasti atrodas? Vai tas tiek glabāts kaut kā īpaši?

– Teiksim tā, zizlis atrodas drošā vietā. Šī nav tāda lieta, ko mēs vadājam apkārt daudz. Šis konkrētais zizlis tiek izmantots tikai ļoti īpašos gadījumos, piemēram, ordinācijās, Baznīcas Sinodē. Lai šo vēsturiski tik ārkārtīgi simboliski svarīgo priekšmetu varētu labāk saglabāt, mēs esam izveidojuši arī citu zizli, kas ir vairāk piemērots ceļojumiem ar lidmašīnu. Gribam būt pārliecināti, ka oriģinālais bīskapa zizlis netiek pazaudēts vai sabojāts, piemēram, pārvadājot to ar lidmašīnu.

– Cik labi jūs pazīstat jaunievēlēto Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu Rinaldu Grantu?

– Nevaru sacīt, ka ļoti labi pazīstu, bet mēs esam runājuši un abi izteikuši cerību uz veiksmīgu sadarbību un savstarpēju sapratni nākotnē. Es tiešām ar labām domām skatos uz vadības maiņu LELB. No sirds vēlu svētību un izdošanos tajos darbos un kalpošanā, ko arhibīskaps Rinalds Grants jau ir sācis veikt un veiks.

– Un tagad parunāsim mazliet vairāk par jūsu ikdienu. Pastāstiet, kā tā norit! Cikos jūs ceļaties? Vai vispirms ķeraties pie Bībeles lasīšanas un lūgšanām? Vai arī pirmām kārtām jāiedzer kafija?

– Es esmu pieradis sākt dienu diezgan agri. Jo no rīta ir iespējama vislabākā garīgā aktivitāte, vismaz man. Cenšos paklausīties fonā kādu mūziku, lai tā izveido noskaņu dienai, pirms uzsāku darbus. Bet vispār rīti mēdz būt visai dažādi, ja bieži jābraukā apkārt pa pasauli. Mans dienas režīms daudzas dienas gadā diemžēl ir ļoti neregulārs, bet tas pieder pie šī amata. 

– Vai, dodoties braucienos, Bībele jums vienmēr ir līdzi?

– Protams, jā. 

– Kā jūs lasāt Bībeli? Kaut ko no Jaunās Derības, kaut ko no Vecās Derības? Vai jau zināt tās vietas, kuras konkrētajā dienā vēlaties izlasīt? 

– Katram garīdzniekam, kas strādā šajā amatā, ir jāgatavo savas svētrunas un sprediķi. Citam tas ir reizi nedēļā, citam biežāk, citam retāk. Līdz ar to, protams, mēs kā garīdznieki, vienalga, vai tas ir luterāņu garīdznieks, katoļu vai kāds cits, ārkārtīgi daudzas reizes pārlasām tekstu, kurš tiks apcerēts svētrunā, tiek meklēti dažādi konteksti ar kādiem citiem tekstiem, ar komentāriem un tā tālāk. Bieži ir tā, ka tu esi beidzis dievkalpojumu, kurā ir teikta svētruna, iesēdies mašīnā vai esi atnācis mājās un jau automātiski sāc domāt par to Bībeles tekstu, par kuru jāsaka nākamā svētruna. 

Protams, ir brīži kad Bībele tiek lasīta vienkārši kā lasāms materiāls. Bet man un maniem amata brāļiem tā lielā mērā ir darba materiāls, kas tiek iekšēji pārdomāts, gremots un varbūt ne tik daudz lasīts no vāka līdz vākam vai no pirmās nodaļas līdz pēdējai, cik aplūkots konkrētā nogrieznī, sasaistot tekstu ar noteiktām situācijām un gadījumiem. Vai tās ir, piemēram, bēres vai kristības, vai kādas svinības, Ziemassvētki vai Lieldienas. 

– Vai, tik labi pārzinot Bībeli, joprojām izdodas katru reizi atklāt kādu jaunu niansi? 

– Vienmēr. Jā, tu šo darbu jau zini no galvas, bet ar Bībeli ir līdzīgi kā ar mākslas darbu. It kā jau zināmā tekstā atklājas jaunas perspektīvas, jauni pavērsieni. Jo vairāk mēs zinām par Bībeli, jo vairāk saprotam, ka daudz nezinām par to. Es domāju, veselīgākā attieksme ir vienmēr šo iespēju atstāt atvērtu, ieraudzīt kaut ko jaunu. Šāda ir mana pieeja, kā lasīt Bībeli un kā ar to strādāt.

– Kur ir iespējams dzirdēt jūsu sprediķus?

– Viena pavisam neliela draudzīte, kurā es reizi mēnesī vadu dievkalpojumu, ir Ilzu baznīcas Sofijas draudze, kas atrodas diezgan tālu no Ogres. Neretas pusē, burtiski dažus simtus metru no Lietuvas robežas, ar nelielu domubiedru kopu esam atjaunojuši draudzi un cenšamies Ilzu baznīcu savest labā kārtībā. Es tur kalpoju reizi mēnesī. Protams, ir arī daudzas cits vietas pasaulē, kur jāvada dievkalpojumi. Jāatzīst, ka ārvalstīs šobrīd pat sanāk vairāk vadīt dievkalpojumus nekā Latvijā. 

– Vai šobrīd dzīvojat Ogrē?

– Jā, tā ir mana pamatapmešanās vieta, jo šeit atrodas manu vecāku māja, mēģinu to pienācīgi uzturēt. Bet vispār sanāk ļoti daudz braukāt apkārt saistībā ar garīdznieka darbu, bīskapa amatu. Piemēram, nedēļas nogalē uz ilgāku laiku došos uz ASV, savukārt pēc atgriešanās paredzēts neliels brauciens uz Ukrainu, uz Ļvivu. Tad pēc tam decembrī jādodas uz Vāciju un Īriju, janvārī uz Austrāliju. Joprojām tā mobilitāte ir ļoti liela. Lai gan ar mūsu laiku tehnoloģijām cilvēku var noķert jebkurā pasaules vietā.

– Vai esat iesaistīts arī kādās darba lietās Ogrē, vai tomēr aktīvais periods šajā novadā ir noslēdzies un, tā teikt, palikušas tikai jaukas atmiņas par Mūzikas skolu un audzēkņiem?

– Ogre man pavisam noteikti ir vistuvākā Latvijas vieta. Te ir sākusies mana dzīve, līdz ar to šī pilsēta ir ārkārtīgi dārga manai sirdij un vienmēr arī paliks neatkarīgi no tā, vai manas darba gaitas aizvedīs tuvu vai tālu no šejienes. Ogre, manuprāt, nešaubīgi ir viena no skaistākajām Latvijas pilsētām. Prieks par to, kā te viss notiek, par sakoptību, vides jautājumu risinājumiem. 

– Minējāt, ka dosieties uz Ukrainu. Ja pareizi saprotu, tad šis nebūs jūsu pirmais brauciens uz turieni.

– Jā, jau esmu viesojies Ukrainā. Šajā reizē tas būs īss brauciens. Šoreiz žurnālists Arnis Šablovskis mani uzaicināja kopā ar viņu doties uz Ļvivu apciemot ievainotos ukraiņu kareivjus un arī tikties ar Latvijas goda konsulu Ukrainā. Pagājušajā reizē, iepriekšējā gada vasarā, es tur uzturējos ilgāku laiku ar žurnālistu Ati Kļimoviču, un tas bija tiešām neizmirstami. Bijām arī pavisam tuvu frontes līnijai un sajutām, pieredzējām kara realitāti. Tā ir ārkārtīgi garīgi pamodinoša pieredze, kas parāda īstenību, kurai mēs pavisam tuvu dzīvojam. Jāsaka, arī šajā sakarībā ir ļoti svarīgi, lai mēs neizveram savas maņas pret to, kas tur notiek. Lai sajūtam, cik patiesībā tuvu mums ir šī dramatiskā realitāte. 

– Diezgan nesen no Ukrainas atgriezās Baiba Sipeniece, un viņa teica, ka piedzīvoja, kā tiek sabombardētas blakus mājas. Vai arī jums nācās pieredzēt kaut ko līdzīgu?

– Iepriekšējā braucienā uz Ukrainu skaidri varēja redzēt neskaitāmas sagrautās ēkas, pilsētas un ciemus. Šī kara realitāte ar bojāgājušajiem, ikdienas gaisa trauksmēm: tas viss ir absolūti reāli. Šeit mēs fiziski neko tādu neredzam un nedzirdam, bet tur tas viss ir klātesošs. Piedzīvot to realitātē ir pavisam citādāk, nekā redzēt televizora ekrānā vai dzirdēt radio. 

– Vai jums kādreiz neienāk prātā doma: ukraiņi ir ticīga tauta, kā tas var būt, ka ticīgi cilvēki tiek nogalināti, kā Dievs to pieļauj?

– Ja mēs runājam par šo faktoru – ticību, Svētajos Rakstos jau nav teikts, ka mums nevajadzēs pieredzēt dažādus pārbaudījumus, pieredzēt karus. Gluži pretēji. Ja mēs lasām šo Bībeles kontekstu, tad redzam, ka pasaule iet uz kādu pozitīvu mērķi, bet pretī tam ir un būs neskaitāmas drāmas, ciešanas, sāpes, kari. Būtu ārkārtīgi naivi, pat muļķīgi domāt, dzīvot pārliecībā, ka tad, ja esi ticīgs cilvēks, tev nekad šajā pasaulē nebūs jāiet cauri kādām dzīves grūtībām. Tas mums Bībelē nav solīts. 

– Liels paldies jums par šo sarunu! Vēl tikai pēdējais jautājums – kādas īpašas ieceres vēlaties īstenot tuvākajā nākotnē?

– Tās nešaubīgi saistās ar darbu mūsu baznīcā. LELBP arhibīskapam jāveicina vienotība starp draudzēm, jo tās atrodas visdažādākajās pasaules vietās. Mēs bieži vien pārāk maz zinām cits par citu, un arī šī mūsu savstarpējā atbalsta vai saiknes struktūra ir jāstiprina. Turpmākos gadus es uzlūkoju ar lielu cerību, ja Dievs dos spēku un ja Dievs svētīs to, ka es varu šajā darbā strādāt, ziedošu spēkus tam, lai mūsu baznīca attīstītos un lai šīs draudzes, kas mums ir gan Latvijā, gan ārpus Latvijas, ietu plašumā. Ar to es pilnīgi noteikti saistu savu nākotni. Šis ir laiks, kad kādas personīgākas intereses un vēlmes ārpus šī darba ir jānoliek malā. Kā jau es pieminēju, arī dažādi citi blakus darbi vai pienākumi šajā situācijā nav iespējami, ja cilvēks vēlas pilnvērtīgi pildīt arhibīskapa amatu mūsu baznīcā. 

– Lai viss iecerētais izdodas!