Kā zināms, ministru prezidents Kulbergs nupat paudis: "Es gribu ravēt ārā birokrātiju, bet es viens to nevaru paveikt. Man ikdienā Ministru kabineta sēdēs acu plakstiņi raustās un raudāt gribas, mani nogalina šīs sēdes, kurās ir tik daudz piesārņojuma ar birokrātiju."

Evelīna savu ierakstu iesāk ironiski, norādot, ka drīzumā pastāstīs par "jaunumiem mājmācības jomā. Jaunumi, kas, iespējams, liks Andrim Kulbergam plakstiņiem raustīties vēl vairāk".

Jauns dokuments un jauns kontroles posms

Runa ir par publicēto dokumentu "Kritēriji un kārtība izglītības apguvei ģimenē, tālmācībā un nepilna laika klātienē", ar kuru ikviens var iepazīties un par kuru viedokli var paust līdz 24. septembrim. 

Mājmācības mamma skaidro, kas tieši viņu dokumentā satrauc -  "piedāvātā kārtība būtiski palielina pašvaldības lomu ģimenes lēmuma par bērna izglītošanu izvērtēšanā. Vienlaikus rodas papildu administratīvs posms – pašvaldība kļūst par starpnieku starp ģimeni un tās izvēlēto skolu."

No tā izriet jautājums, ko viņa uzskata par pavisam vienkāršu -  "Ja mēs tik ļoti gribam ravēt ārā birokrātiju, kāpēc vienlaikus veidojam vēl vienu kontroles un administrēšanas posmu? Vai valstij tiešām ir nepieciešami un ir pieejami papildu resursi, lai šo mehānismu uzturētu? Un vēl svarīgāk – ko tieši mēs ar šo papildu kontroli iegūstam?"

Lai ilustrētu pārmaiņu apmēru, Evelīna apraksta pašreizējo kārtību -  līdz šim ģimene, kas izvēlējusies bērna izglītošanu ģimenē, "sazinājās ar sadarbības skolu, iesniedza nepieciešamos dokumentus (ģimenes ārsta zīmi vai psihologa atzinumu, rakstīja iesniegumu), nokārtoja paredzētās prasības un uzsāka mācību procesu", turpinot sadarbību ar skolu arī pēc tam – ar atskaitēm, vecāku sapulcēm, tikšanās reizēm un skolas pasākumiem.

Tagad, viņasprāt, tiek piedāvāta "vēl detalizētāka izvērtēšanas un saskaņošanas kārtība", kurā viņa saskata skaidru virzienu: "vairāk kontroles, vairāk administrēšanas un mazāk uzticēšanās ģimenei".

"Bērna labākās intereses" un uzticēšanās ģimenei

Evelīna uzsver, ka mājmācība pēc būtības ir alternatīva pieeja, kas "nav paredzēta visiem" - tā ir izvēle ģimenēm, kurām konkrētajā situācijā šāds risinājums ir būtisks, "arī bez īpašiem veselības apstākļiem un citām lietām, kas uzskaitītas dokumentā".

Viņa pievēršas arī dokumentā bieži lietotajam formulējumam "bērna labākās intereses", uzdodot virkni retorisku jautājumu: "vai bērna labākajās interesēs vienmēr ir arī maksimāli palielināt institūciju kontroli pār ģimenes izvēli? Vai bērna interesēs ir radīt sistēmu, kurai arvien vairāk jāpielāgojas, lai izmantotu alternatīvu izglītības ieguves formu? Un visbeidzot – vai šāda pieeja tiešām palīdz veidot vidi, kurā ģimenes grib dzīvot, palikt un audzināt bērnus Latvijā?"

Šo domu gājienu viņa noslēdz ar vienkāršu loģisku ķēdi: "Valstij ir nepieciešami nodokļu ieņēmumi. Nodokļus maksā cilvēki. Cilvēki veido ģimenes. Un, ja mēs patiešām gribam, lai Latvijā dzimst un aug bērni, tad būtu vērts domāt arī par to, vai mūsu radītā sistēma ģimenēm dod vairāk iespēju vai vairāk šķēršļu." Atbildi uz šo jautājumu viņa pašlaik vērtē kā neiepriecinošu.

Ierakstu aktīvā mamma noslēdz, tiešā veidā uzrunājot premjeru: "Un, godīgi sakot, man arī sāk raustīties plakstiņš, Andris Kulbergs kungs. Ja jau birokrātija nogalina - varbūt ir vērts paskatīties arī uz to, ko pati valsts birokrātijas vārdā rada."

Visbeidzot viņa aicina lasītājus piedalīties gaidāmajās vēlēšanās, atgādinot arī par alternatīvu tiem, kam neviens no piedāvātajiem kandidātiem nešķiet piemērots: "Ja Tevi neapmierina neviena no piedāvātajām 14 izvēlēm, atceries – vēlēšanu urnā drīkst iemest arī aizlīmētu tukšu aploksni. Arī tā ir izvēle. Un arī tai var būt nozīme - jau nākamajās vēlēšanās."