Mēdz teikt, ka skolotājs nenoveco: to viņam liedz nemitīgā saskarsme ar bērniem, kopā esamība ar jauniešiem – gan fiziskajā, gan morālajā kustībā, gan mācību stundās, gan sūros treniņos, sporta sacensībās, svētkos. It īpaši bezgalīgo darbu nopietnībā, degsmē, aizrautībā, stingrā nepiekāpībā, labā humorā, jo nevari atļauties kultivēt pliekanību un pats par garlaicību tapt. Ja esi skolotājs, ja mainies, ej līdzi laikam, ja tavi bērni, jaunieši uztver tevi kā savējo – tā ir liela Dieva dāvana un lielu saskaitāmo summa. Summa, kas bieži vien tieši ir atkarīga no saskaitāmo (darbu) kārtības, nevis kā matemātikā, kur iznākums nemainās no saskaitāmo secības. Tas dēvējams par darbam atdotas sirds – Talantu. Nu nav šajā vārdā nekādu nodevu Jubilejai, nekādu glaimu. Arvīdu pazīstu ļoti labi un ļoti, ļoti sen – jau 48 gadus, kopš sāka strādāt Taurupes vidusskolā par fiziskās kultūras skolotāju. Gribas akcentēt vārdu «kultūras». Var arī teikt, ka sports, fiziskā kultūra ir arī māksla. Jau sen esmu ievērojis, ka par sevi Arvīds stāstīt kautrējas. Viņš lielo dzīves gājumu neuzlūko kā kaut ko neparastu vai īpašu sasniegumu. Kā pats saka: nu, kas tur sevišķs, vai ar kaut ko esmu labāks par citiem? Tālab šā iemesla dēļ un tās vienkāršās apjausmas dēļ, ka nevaram visus Arvīda dzīves aculieciniekus sapulcēt vienkopus, lai runā tie, kas to var un kam ir, ko teikt. Sāksim ar Arvīda meitu Ilvu, kas gājusi tēva pēdās, ne tikai viņa labo cilvēka dabu pārmantojot, bet arī tajā ziņā, ka pati ir skolotāja un joprojām aizrautīgi dzīvo līdzi sporta aprisēm šeit un pasaulē. 

Ilva: – Kad ikdienā izrunāju vai dzirdu vārdu «tētis», sirds kaut kā savādi un mīļi ietrīsas. Kā gan citādi? Mēs ar brāli Arti esam viņu tik ļoti mīlējuši un mīlam. Un šoreiz gribas pateikt tētim mīļu paldies par mūsu laimīgo bērnību, par mūžīgo siltuma un aizvēja sajūtu. Nedomāju, ka būšu kļūdījusies, ka tētim galvenā bijusi un ir ģimene – mūsu visu stiprā pils un bērnības spēļu namiņš – bieži vien arī dzidrās, baltās pludmales smiltiņās. Nebijām mājās sēdētāji: pastāvīgie ģimenes pārgājieni, ceļojumi, izbraukumi ar auto – tuvāk, tālāk un pavisam tālu. 

Andris: – Atvaino, ka dīdos un spraucos sarunā iekšā. Ar Arvīdu faktiski esam vienaudži, nu, ir dažu gadiņu starpība. Bet ir daudz sakāmā, kam traucē cieņa un pietāte. Kopš 1976. gada esam kolēģi, un tie braucieni (Arvīds pie stūres) mājup no semināriem, kursiem, sacensībām nav pārstāstāmi. Ļoti simpatizēja un joprojām patīk, ka ar Arvīdu var interesanti un dedzīgi aprunāties par visu ko, ne tikai par metriem, centimetriem, sekundēm un bumbas apaļumu sportā. Par vienu ar Arvīdu vienojāmies nerunāt: viņš ļoti mīlēja jūsu mammu Olgu, mēs ticam, ka viņai vairs nesāp un ir labi tur – debesīs. Tev, meitiņ Ilva, tētis allaž bijis vairāk par tēvu – viņa personība nav iedomājama bez titula – sporta skolotājs Arvīds Bogdāns. 

Ilva: – Jā, to varētu dēvēt arī par titulu. Daudziem, dzirdot mana tēva vārdu, pirmā doma saistās ar sportu, ar sporta skolotāju, sporta sacensību, svētku organizētāju. Viņš ir labi pazīstams ne vien Ogres novadā, bet arī ārpus tā robežām. Mums viņš visu laiku ir mīļais Tētis, atbalsts, palīgs, mīlestība. Arī no viņa strāvo mīlestība, brīžam tētis ir noslēgts, daudz domā, bet daudz domā tieši par mums, par ģimeni. Pēc klusuma pauzēm pēkšņi var uzsprāgt skaļā smieklā vai atplaukt platā zemteksta smaidā. Pēc vārda kabatā nemeklē, ir apveltīts ar asu, atjautīgu prātu, labu, gaumīgu humoru: svešus jokus nemeklē, pilnīgi pietiek ar savējiem. Tētis ir jebkuras sakarīgas kompānijas dvēsele un jautrības uzturētājs. It īpaši ģimenē. Allaž atraisāmies un daudz smejamies – tieši tēta iespaidā. Jau labu laiku viņam ir daudz nozīmīgāks tituls – viņš ir «tetetis», kas ne vienā vien ģimenē darinājies no vārda «vectēvs». Daudziem ir vieglāk izrunājamais opis, mums tetetis. Tālab saprotams, kādā mīlestības pakāpē tetetim viņa jaukie mazbērni, kas nu vairs nav nekādi mazie – Paulai jau 18, Robertam 16. 

Vieglam humoram. Protams, ģimenē, kur tētis tik aizraujošs sporta entuziasts, arī manis piedzimšana liktenīgā kārtā sakrita ar Olimpiskajām spēlēm 1980. gadā. Kā paši smejamies, viss notiek pēc tēta plāna. Tētis taču bija arī mans sporta skolotājs! Dedzīgs un prasīgs. Meita nekādas priekšrocības stundās nebaudīja, un tāds vārdu salikums kā «interešu konflikts» tolaik vēl nebija pazīstams. Mūsu tētim ir lieliska prasme, pat teiktu, ka talants, atrast kompromisu dažādās situācijās. Gan bērnībā, gan šodien varam vienoties kopsaucējā (kopā saucējā) dažos uzskatos, kur domas nesakrīt. No saviem skolas gadiem atceros epizodes, kad tomēr arī neizdevās vienoties. Piemēram, tā bija krosu skriešana skolas parkā. Man ļoti nepatika krosi, tāpēc centos viņu pierunāt, lai nav jāskrien, lai iedod man atbrīvojumu. Bet tētis nepiekāpās: nevienam nekādu atlaižu! Vai tas kaut kādā mērā kaitēja viņa autoritātei manās un citu bērnu acīs? Nu nemaz! Gluži otrādi, cienījām savu Skolotāju vēl vairāk. 

Andris: – Manā ģimenē bija līdzīgi. Tēvs pastāvīgi ņēmās pa slēpošanas trasi, ar cirvi pacērtot krūmus, ar lāpstu pielīdzinot bedrītes, spraužot karodziņus: darba netrūka nekad, un bērni bija lielākie palīgi. Vakaros, skatoties sporta tiešraides, brīžam uzgavilējām tik azartiski, ka lejas kaimiņiene reiz labsirdīgi pabrīnījās, ko mēs tur bļaustāmies. Viņa lieliski saprata mūsu azartu, bet vēl labāk saprata, ka vēlāk trīs no četriem ģimenes locekļiem jau bijām skolotāji. Pati kaimiņiene smējās, ka skolotājs bez balss ir tas pats, kas mūrnieks bez ķelles…

Ilva: – Nu jau arī man jāsmejas. Tā bieži gadās: paskaties uz citiem, labāk ieraudzīsi sevi. Sports mūsu ģimenes dzīvē ieņem lielu, bieži vien pašu svarīgāko vietu! Bērnība kopā ar ģimeni bieži aizritēja sporta pasākumos – slēpošana Taurupē un Ērgļos, volejbols, basketbols skolas zālē, galda teniss. Neiztrūkstošas bija sporta pārraižu skatīšanās televīzijas kanālos, rezultātu pierakstīšana, apspriešana, iespējamo iznākumu kalkulēšana. Tēta ieaudzinātā interese par dažādiem sporta veidiem man ir saglabājusies vēl šodien, kad pati esmu skolotāja un, cik varu, izkustinu arī savus skolas bērnus, piemēram, brīvā dabā, mācību procesam pa starpām. 

Andris: – Ko tu novēli tētim?

Ilva: – Mēs katru dienu jūtam viņa rūpes un interesi par sevi. Tēti, tik uz priekšu! Plāno savus ceļojumus, esi tikpat aktīvs un enerģisks, ik pa laikam dod kādu derīgu padomu, vienmēr uzklausi arī mūs – Ilvu, Arti, Paulu, Robertu! Lai dzīve dod tev patīkamus mirkļus un baudi dzīvi! Mēs visi priecājamies par tevi un līdz ar tevi! Lepojamies ar tevi! Paldies, ka Tu mums esi, mīļais tēti un teteti! 

Andris: – Arvīds ir izaudzinājis vairākus profesionālus sporta skolotājus. Arī viņa dēls Artis bija lielisks sportists, izmācījās par sporta skolotāju. Mazozoliete Ina Šīrone, meņģeliete Olita Rudzīte arī ir bijušās audzēknes, kas kļuva par sporta pedagoģēm – Arvīda darba turpinātājām. Bet pajautāsim kolēģei, sporta skolotājai Ritai Pučekaitei Madlienas vidusskolā. 

Rita: – Pamatu ieliek jau pamatskolā. Nekas nesanāks, ja sāksi no otra gala. Taurupē palaimējās paskoloties pie skolotāja Arvīda Bogdāna. Fascinēja viņa sporta vispusība, prasīgums un aizrautība, apmācot sporta tehniku vieglatlētikā, volejbolā, basketbolā, futbolā, kā arī spēļu taktikas viltības. No viņa mācījos prasmi lielo sporta svētku organizēšanā un vadīšanā. Viņš iet līdzi laikam. Pie Arvīda kā kolēģe varēju pakonsultēties jebkurā sporta veidā, florbola, frisbija smalkumus ieskaitot. Pēc Taurupes vidusskolas 8. klases absolvēšanas iestājos Paula Stradiņa Rīgas 2. medicīnas skolā – ārstniecības specialitātē. Veselus 12 gadus nostrādāju medicīnā, faktiski no dakterēšanas nekur neesmu aizgājusi. Sporta akadēmijā sākumā specializējos volejbolā, pēc tam florbolā. Ieguvu bakalaura grādu zinātnē, esmu skolotāja, fizioterapeite. Un pipars uz mēles! Augstskolu absolvējot, autoritatīvi paziņoju, ka skolā nekad nestrādāšu. Bet… no 2001. gada septembra esmu Madlienas vidusskolas sporta skolotāja. Un tur savs neatsverams nopelns arī manam skolotājam Arvīdam Bogdānam. Varu teikt par viņu tikai labus vārdus un lielu paldies! 

Andris: – Ja par Arvīdu kaut kas jāsaka arī man, tad tā nav maz, bet visu nepateikt. Viņš pats bija izcils, daudzpusīgs sportists. Kaut kā palicis atmiņā, ka Arvīds savulaik ar savu Meņģeles futbola komandu apspēlēja pat «Ogres adītāju», kas bija republikas mēroga avangarda komanda. Bet pats būtiskākais ir viņa skolotāja darbs un tā milzīgie apjomi. Taurupes skola iemitinājusies barona fon Tranzē muižas ēkā. Pili aptver skaistais simtgadīgo koku parks. Kas strādājis lauku skolā, tas zinās, cik daudz un kur ir roka jāpieliek. Skolas apkārtne, stadions allaž rūpīgi apkopts, zālājs kā tikko pie friziera ciemojies. Atmiņā tie laiki, kad stadiona parastais grunts vai tenisita skrejceļš metru pa metram, pa kvadrātmetram vasarās bija cītīgi jāravē. To darīja skolēni, un arī skolotājs nestāvēja, rokas bikšu kabatās sabāzis. Lauku skolā, kur tikai pāris spēcīgu vīriešu, pastāvīgi jāķeras pie pļaušanas, malkas nokraušanas vai citādu smagumu celšanas. Ja kas, tad bez pārspīlēšanas – Taurupes skolas apkārtne, parks, sporta laukumi allaž priekšzīmīgā kārtībā! Ik ziemu turpat pie skolas tiek uzlieta slidotava, šā darba komplicētību zinās tikai tāds, kas ar līdzīgām grūtībām saskāries pats. Toties, kas par slidošanu, hokeju! Laukums saprotamā kārtā jātīra pašiem! Ja to redzētu tagadējie bērnu tiesību sargi, nez, kā skolmeistars izkultos cauri sveikā. Gan pats, gan ar saviem audzēkņiem neskaitāmas reizes esmu piedalījies gan Arvīda organizētajās rajona mēroga futbola sacensībās, gan pagasta sporta spēlēs, svētkos, kur dalībnieki sabrauc no malu malām. Gribas drusku padižoties! Joprojām mājās glabājas diploms par iegūto pirmo vietu basketbola soda metienos: finālā no 10 metieniem – 9 trāpījumi. Un kā ar sporta līmeni, skolotāja personību izglītības ministres Čakšas dēvētajā mazajā, nekvalitatīvajā lauku skolā? Pajautāju saviem draugiem – 9. klases audzēknim Renāram Raineram Biezbārdim, Artūram Šubrovskim no 8. klases, pajautāju Arvīda «palaidnim» no senās mīļās audzināmās klases Renāram Gelmanim. 

Renārs: – Skolotājs Arvīds ir ar ļoti labu, varbūt pārāk labu sirdi. To gan ne pats izmantoju, ne citam iesaku. Kārtībai jābūt, un arī sporta tērpam jābūt, bet stundā – nekādas haltūras! Viņš ir labs psihologs, dzīvei noderīgu padomu devējs. Novēlu viņam būt tikpat stingram, nepiekāpīgam, neskatoties uz to, ko «Skola 2030» par to domā vai saka. Mēs viņam vēlam tādu pašu sparu! Esam laimīgi, ka varam arī aprunāties kā līdzīgs ar līdzīgu! Jo lomai, statusam draudzībā nav svara.

Artūrs: – Ļoti labs, aktīvs, jauneklīgs skolotājs. Skrien, lec, spēlē bumbu labāk par jauniešiem. Visu, ko māca, var arī pats parādīt. Izcils sporta skolotājs, kas skolēnus cītīgi māca, sagatavo labām, arī godalgotām vietām sacensībās. Vienmēr jauki, vienkārši un patīkami ar viņu aprunāties. Vēlam turēties sportiskā un cilvēciskā formā! 

Renārs Gelmanis: – Arvīds? Mans Skolotājs – ideāls! Viņš mūsu klasi pārņēma kādā 6. vai 7. klasē. Tieši hormonu pavilnīšu un vēju laikā. Bijām izteikta puišu klase. Vajadzīgais kontakts un draudzība uzplaiksnīja vienlaikus. Ai, kā gribējās uzsist futbolu, uzspēlēt basketbolu! Mācēja «iemānīt», iemīlēt arī citus sporta veidus, spēles. Kad kļuvām lielāki, daudz laika pavadījām skolotāja kabinetā (kabūzī), tur bija vīru sarunas, tur dabūjām brāzienus, tur augām par cilvēkiem…

Dēls Artis: – Tēvs manās acīs vienmēr bijis un ir liela autoritāte – gan darbā, mājās, ģimenē. Viņam daudz draugu, arī sirdsdraugs Elmārs, kas viņu saprot vislabāk! Tētim varēju uzticēt visu, arī to, kam jāpaliek noslēpumā. Neticas, ka jau tik daudz gadu, jo manās acīs viņš joprojām stiprais, jauneklīgais, nosvērtais un sirdī mīļais Tētis. Jā, viņš pelnījis, lai viņa vārdu rakstām ar lielu burtu, un viņš ir arī Cilvēks! Turamies, Tēti, esam kopā! Visi!

Andris: – Vēl iz senāku gadu paša atmiņām. Kas bijis Taurupes skolas mazajā zālītē, kur ne tikai sporto, bet arī svin svētkus, noteikti sapratīs sporta sarežģītību. Savulaik Ogres rajona sporta obligāta specializācija bija rokasbumba. Ja tajā mazajā zālītē rokasbumbas laukuma iezīmēšanas nolūkā pie vārtiem ievilktu 6 un 9 metru līnijas, tad nebūtu vairs vietas, kur spēlēt. Tālab trenējās tikai uz vieniem vārtiem. Bet taurupieši rāvās meistarīgi, un viņu komanda bija ciets rieksts ne vienai vien skolai, kas varēja lepoties ar lielo sporta zāli. Tas pats volejbolā, basketbolā. Vecie volejbolisti labsirdīgi joko un pasmejas, ka krietni trenēts un atsperīgs bumbas meistars labā lēcienā ar pirkstu galiem varētu teju aizsniegt zāles griestus. No Taurupes nāca izcilie volejbolisti Gunārs Krūmiņš, Guntis Ozoliņš, Jānis Vocišs… Vērojot viņu spēli, brīnījos, kāpēc bumbas cēlājs uzbrucēja gremdei pārsvarā izcēla to volejbola valodā saukto metriņu virs tīkla? Nu tāpēc, ka mazajā zālītē augstāk nemaz nevarēja celt! Kāpēc tādus niekus še pieminu? Tāpēc, ka tie nav nieki, bet patiesība: ļoti ierobežotos telpu apstākļos, neticama entuziasma vadīti, Taurupes puiši, meitas radīja iespaidu par neierobežotu sportiskās attīstības fenomenu. 

Spilgtā atmiņā rajona basketbola spēle starp Arvīda Bogdāna trenētajiem ražena auguma puišiem un kādas skolas (nu nesauksim vārdā) komandu pašu lielajā zālē, kur, kā mēdz teikt, ne tikai sienas palīdz. Protams, spalgi kliedzošie līdzjutēji uzgavilēja tikai savai komandai, bet viesiem raidīja ne vien svilpienus, bet arī pa izsmejošai un nekautrīgai piezīmei. Spēle ritēja punkts punktā un ātrā tempā. Brīžam šķita, ka pie mazā laukuma pieradušie diez vai spēs izturēt līdz galam. Un spēja – pēc spēles beigu signāla tablo rādīja taurupiešu uzvaru ar 2 punktu pārsvaru! Jā, varbūt paveicās, bet veicas, kā zināms, stiprajiem. Var piekrist, ka senā godība pagaist, bet tam ir iemesli: jau labu laiku skolai nav vairs vidusskolas statusa, bērnu skaits mazinās, un pastāvošā varas koalīcija nevis pilda solījumu – nepamest laukus, bet veicina to iztukšošanu. Piemēram? Vai tā nebija «Jaunā Vienotība», kas pirms pēdējām vēlēšanām skolotājam solīja viegli un precīzi nosakāmu algu – 120% no vidējās algas valstī! Piedodiet, ka medus mucā darvas piliens, bet noklusēt būtu vēl sliktāk: arī Taurupe nervozē par skolas nākotni. Stiprina kārtējais stingrais Egila Helmaņa paziņojums, ka neviena skola novadā netiks slēgta un ka ir pat doma par vienas aizvērtās skolas atvēršanu no jauna! 

Ko par Arvīdu saka viņa draugi un kolēģi, ieskaitot mani? Lielisks cilvēks. Lietpratīgs pedagogs ar darbam atdotu sirdi. Ko saka pašreizējā Taurupes skolas direktore Vanda Prancāne? 

Vanda: – Arvīda raksturojuma pamatā viņa cilvēciskās īpašības, kas cieši saistītas ar profesionālo talantu, atbildības sajūtu un darba mīlestību. Arvīds Bogdāns 2017. gadā Ogres novada konkursā «Sporta laureāts» saņēma apbalvojumu nominācijā «Par mūža ieguldījumu sportā». Bet mūžs turpinās, darbs turpinās. Ir arī citi apbalvojumi. Taurupes pamatskolas skolēni ar labiem panākumiem piedalās Ogres novada sacensībās un sporta spēļu turnīros. Viņa vadībā skolotāju kolektīvs veiksmīgi startē visās izglītības darbinieku sporta spēlēs, izcīnot arī godalgotās vietas. Ik gadu Arvīds Taurupē organizē starpnovadu futbola sacensības mazajām skolām, rīko sporta svētkus pagasta iedzīvotājiem. Ar viņa iniciatīvu īstenots Taurupes futbola laukuma un stadiona projekts. Ziemā skolotāja vadībā āra basketbola laukums pārtop slidotavā. Vieglāk būtu nosaukt, ko viņš nedara, nevis to, ko dara. Mēs ar tevi lepojamies, Arvīd! 

Ko saka Arvīds pats?

Arvīds: – Protams, ka ir ļoti patīkami, ja tavu darbu novērtē. Bet pats vēlos pateikties ģimenei, daudziem, daudziem kolēģiem – vecāka gadagājuma padomdevējiem, kas bija manas autoritātes un darbā ievirzītāji, stingrie balsti, sporta dzīves vadītāji: Paulis Placēns, Ēriks Stāmurs, Pēteris Neilands, Edvīns Pinnis, Gundega Vekmane, Māris Kurilovičs, Dzirkstīte Žindiga, mani dārgie Taurupes. Ķeipenes, Meņģeles draugi, kolēģi, kurus neiedrošinos mēģināt saukt vārdā, jo baidos kādu nejauši piemirst… Vispatīkamākais šajās rindās ir tas, ka darba mūžs nav galā, mūžs turpinās.