Skaitļa 13 maģiskā sakritībā – 13. jūlijs (13. svētki!) bija svētku devītā, noslēdzošā, diena, kad no rīta līksmā pacilātībā un skanīgos ritmos viļņojās svētku dalībnieku gājiens, bet vakarā, spožas saules skauts, teiksmainu mākoņu pavadīts, kā paša Dieva dāvana un bērnu, jauniešu, pedagogu, pavadošo ļaužu un brīvprātīgo pulka radīts – spoži uzplaiksnīja svētku noslēguma koncerts «TE – AUST» Mežaparka Lielajā estrādē. Nevaru. Tā vēl gribas pabūt tajā burvīgajā pauzē starp «Gaismas pils» pēdējo skaņu un koristu apkampieniem  un grūti valdāmām bērnu, jauniešu asarām, kuras izraudāja Lielo Dvēseli kā Balto Patiesību.

Gājiena saviļņojumā ar atmiņu iestarpinājumiem

Tūliņ gājiena dalībnieku tūkstoši iekustēsies, bet, iekams vēl mirklis, no apgarotā laika atmiņu skices klāt – kā to vien gaidījušas: tur simfoniskā orķestra koncerts ar spilgto «Sikspārņa Fledermauša šūpļa dziesmu», melodisko Mediņa svītu «Ārija», ar Jura Kulakova «Balādi par gulbi», «Ačikopu» no senajām Rīgas dejām! Lieliska koncerta režija, kur visā nopietnībā diriģenti klanījās un spieda jauniešu roku pirmajā vijolēm… Tur pūtēju orķestra lielkoncerts, kurā mūsu – Ogres Mūzikas un mākslas skolas direktors Atvars Lakstīgala lieliski nodiriģēja romantisko Emīla Dārziņa «Melanholisko valsi», tur oriģināli skanēja Raimonda Paula «Māsa Kerija». To laiku vēsturiskos aculieciniekus līdz asarām saviļņoja Borisa Rezņika «Atmostas Baltija», diriģents Agris Celms, jūtīgi un aizkustinoši dziedāja solisti Ieva Kerevica, Intars Busulis, Daumants Kalniņš. Ka varētu šī patriotiskā dziesma tik saviļņojoši skanēt pūtēju lielā orķestra (1300 mūziķu) pavadībā, nevarēju iedomāties, bet pārliecina fakts: publika ceļas kājās un dzied līdzi no sirds… Laiks skrien, esam jau Laimas dārzā. 

Deju lielkoncerts «Es atvēru Laimas dārzu» patīkami pārsteidza ar to, ka dejas pavadīja skaistas, bērniem piemērotas, sirsnīgas dziesmas patīkamā instrumentācijā – koncerta teicēji bija paši bērni skaņās balstiņās, izkoptās, ļoti skaidrās dikcijās un bezgala sirsnīgās intonācijās. Atmiņā iespiedušās radošākās, atraisītākās dejas: «Riti, riti, kamolīti!», «Čimaru čamaru», «Rozā polka», «Sitieniņi», «Pūpoldanči», «Kur tad tu?», «Meitas puišus apsūdzēja», «Blusa». Ar cieņu un apbrīnu jāsaka paldies mūsu Ogres novada deju virsvadītājai Ilutai Mistrei no Lielvārdes! Visu cieņu! Ļoti iederējās, ka koncerta noslēgumā visi dalībnieki vienlaicīgi – viegli, atraisīti nolec «Sudmaliņas». Gan dalībniekiem, gan skatītājiem sava veida dvēseliska kompensācija par iepriekšējā dienā nelāgi piedzīvoto zibens spērienu un organizatoru nevarību, kuras dēļ bija jāatceļ koncerta beigu dejas. Nu nevar noklusēt! Atbildīgie klusē joprojām: vai nav labi un ērti iekārtot? Bet tagad neliels ieskats gājienā! Tās paša 13. jūlija dienas XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos.

Mirkļus ķerot un smejoties

Nu, gājiens jau ir būvēts tā kā agrāk, kad bez līksmes un humora nekā, tad jājūtas kā «sēņu vecītim», kas sēž ar humpalu pārtikas paku klēpī, gremodams izbrīnītām acīm un sirsnīgi… Saprotams, ka ķeram mirkļus, pacilātību, prieku pie palielā teleekrāna… Te īsti vietā mana drauga Modra Krūmiņa (Ogres Mūzikas un mākslas skolas pedagoga, mūziķa – tīrradņa un talanta) pēkšņi piesūtītais ziņojums: «Re, kāda sagadīšanās! Stāvu ielas malā un gaidu savējos, bet… Nevar būt! Nē, nu nekļūdos: Ogres Mūzikas un mākslas skolas pūtēju orķestris «Melodija» direktora Atvara Lakstīgalas vadībā nepārprotami spēlē manis paša komponēto maršu ar atvieglotu nosaukumu – «Veltījums Hugo Diegam – Uz redzēšanos kādreiz maijā!»» Nepārspējamais joku plēsējs Edgars Liepiņš arī debesīs humoram rada un pašķir mākoņus vaļā spilgtākai saulei. Tagad liekam Modrim mieru, jo viņš vēl runās šī raksta beigās! 

Katrs alkst pamanīt savējos, mēs neesam izņēmums. Gājiens gar Brīvības pieminekli virzās divās plūsmās, tālab raugāmies tramīgi. Turklāt kolektīvi, novadi cits citam seko ne alfabēta secībā. Uzminējāt! Gaidām savējos no Ogres novada, lielos un mazos kolektīvus, jo «nav lielu un mazu lomu, ir lieli un mazi mākslinieki», kur arī mazais ir liels. No citām reizēm, atklāti sakot, nelabā atmiņā palikuši gājienu, parāžu mutiskie «tamadas», apvārdotāji, bet šoreiz brīnumainā kārtā televīzijas profesionāļiem Andai Bošai un Uģim Jokstam diez vai kāds ūdeni pienest spētu: gaumīgi, īsi, īsti teksti svētkiem piedienīgā sirsnībā. Atvainojiet, draugi, ka visus noķert nebūs iespējams – ar vārdiem pieskarsimies tikai dažiem! Gari, gaidu pilni mirkļi, un parādās ilgi gaidītais Ogres novads! Uzreiz atskan balss, ka soļo Birzgales pagasts. Daudz sirsnīgu vārdu Birzgales pamatskolas pūtēju orķestrim – diriģents Laimonis Paukšte! Un tagad teju apstājas sirds: pa visu Latviju noskan – Ķeipenes pamatskolas deju kolektīvs «Zeltupīte»! Vadītāja skolas direktore Agnese Lepse, blakus, kā no jauna dzimuši, soļo skolas padomes līderis Kristaps un visur klātesošā skolas dvēsele Mairita! Un, re, paši tuvākie – madlienieši – arī: deju kolektīvi «Lienīte» un «Daina», pagasta pārvaldes vadītāja Inga ar saviem ļaudīm arī, Madlienas kultūras dzīves dvēsele Andis Bičevskis arī! Kā bitītes san deju kolektīvs «Bitīte» no Lauberes! Mazozolu skolas deju kolektīvs «Ozoliņi» ar visskaistāko karogu – viskaistāko tāpēc, ka «Ozoliņi» nāk no manas dzimtās puses (nesmejos: smaidu), turpat pamanām arī Taurupi. Suntaži ar jaukiem deju kolektīvu nosaukumiem «Suntiņi» un «Spārni»! Tīnūžu deju kolektīvs «Straujupe» – straujš kā upes krāces, Ikšķiles akordeonisti – pirmo reizi dziesmu svētkos, deju kolektīvi pēc nosaukumiem kā dvīņi – «Spolīte» un «Spole», Ikšķiles vidusskola, Ikšķiles vidusskolas 5.–12. klašu svētku Zelta diploma koris, diriģentes Maira Līdumas ielīksmots, vokālais ansamblis ar romantisku nosaukumu «Kā debess», deju kolektīvs «Sidrabiņi» un skolēnu teātris! 

Beidzot Lielvārde! Deju kolektīvs ar cienījamu vēsturi «Pūpolītis», kura vadītāja, arī svētku virsvadītāja ir Iluta Mistre! Arī slavenā, ilggadējā, panākumiem bagātā vokālā studija «Mikauši» ar vadītāju Baibu Kleperi, Lielvārdes Mūzikas un mākslas skolas Zelta diploma koris «Lielvārde», diriģentes Baiba Klepere, Evita Konuša, Lielvārdes Mūzikas un mākslas skola. Tālāk – humora cienīgi! Gaidījām Ogri, sagaidījām Daugavpili: tas divu plūsmu ietekmē. Ogres Kalna pamatskola – koris «Debesjums», slavenais deju kolektīvs «Viznīts». Klāt arī Ogres Mūzikas un mākslas skolas Zelta koris «Cielaviņa» – ar diriģenti Gunitu Bičuli un pūtēju orķestris, svētku laureāts «Melodija» ar diriģentu, skolas direktoru Atvaru Lakstīgalu drošā vadībā. Ogres Kultūras centra bērnu un jauniešu deju kolektīvs «Pīlādzītis» ar savu vadītāju Mārīti Balto. Gardi pasmejamies! Sabiedriskais medijs, kuram gluži iedzimts dabā – ignorēt Ogres labos darbus, šķiet, pirmo reizi piemin Ogres ģimnāziju! Ģimnāzijas jauktais koris «Somnia», diriģente Gunita Bičule, jauniešu deju kolektīvs «Dzītariņš» un skolas teātris. Arī Ogres tehnikums ar dizaina un mākslas darbnīcām, instrumentālais ansamblis, vokālais ansamblis un jauktais koris! Skaisti un pacilāti! 

Noslēguma koncerts neko nenoslēdz…

Esam Mežaparka estrādē! Svētku lapā lasām: «Noslēguma koncerta repertuārā savijas tradīcija ar mūsdienīgo, jauneklīgais – ar briedumu un nopietnais – ar rotaļīgo, vienlaikus veidojot stāstu par sev svarīgo un par vērtībām: savstarpējām attiecībām, dzīves mērķiem, pašapziņu un atbildību pret savu zemi, tautu un valsti. Koncerta pamatu veido dažādu paaudžu mūsdienu komponisti, kuri saviem skaņdarbiem izvēlējušies gan ievērojamu dzejnieku rakstītās rindas, gan latviešu tautasdziesmu virknējumus. Līdzās labi zināmiem skaņdarbiem programmā vietu atraduši dažādu mūzikas žanru un stilu jaundarbi. Līdz ar koriem koncertā piedalīsies deju kolektīvi, pūtēju orķestri un folkloras kopas, solisti un instrumentālā grupa. Svētku koncertā Goda virsdiriģenti Arvīds Platpers, Jānis Erenštreits un Jēkabs Ozoliņš un virsdiriģenti: Kaspars Ādamsons, Aira Birziņa, Jurģis Cābulis, Līga Celma-Kursiete, Gints Ceplenieks, Eduards Grāvītis, Mārtiņš Klišāns, Māris Sirmais, Rudīte Tālberga, Jevgeņijs Ustinskovs, Romāns Vanags, Edgars Vītols.

Numurs pēc numura. Koncerta ievads gaumīgs un iederīgs, izpildījums jūtīgs, un no sirds noskan Renāra Kaupera solo dziesma «Mana dziesma». Zigmara Liepiņa dziesmas «Tēvu laipas» laikā uznāk skolu diriģenti un kolektīvu vadītāji. Jāzepa Vītola un Ausekļa «Gaismas pils» liek sajust dzīvo nervu, pašam savu sirdi. Aizgrābti klausos, gaidu basu gājienu: jā, ir! Gaidu soprānu augšas! Izcili! Ance Krauze ar savām trijām meitiņām uzbur «Skaista mana tēvu zeme», pievienojas diriģenti, atkal izcili! Prezidenta uzruna, un «Dievs, svētī Latviju!». Nevaram, raudam… Priekšplānā puisīši dzied un tur rociņu uz sirds, viens no viņiem aizvēris acis, lai nekas, nekas netraucē izjust valsts himnas, lūgsnas svētumu… Pirmo reizi dziesmu svētkos noskan «Latvijai» – Valta Pūces vārdi un mūzika! Deja «Pa zaru zariem» – Mārtiņa Brauna un tautas mūzika. Seko melodiskā Selgas Mences un Kārļa Skalbes «Saulīte». Vēlreiz piedodiet, ka neuzskaitīšu visu: tādam nolūkam jāraksta grāmata! 

Kopkoris dzied «Ar bāliņu dancot gāju» – diriģenta Jevgēņija Ustinskova augstākā meistarībā tā, ka milzu koris precīzi klausa varenajiem žestiem un arī it kā nemanāmajām pirkstu vibrācijām. Ogres novada koru kuratore Aira Birziņa diriģē tautas dziesmu «Vienam tēvam deviņi dēli». Dzied arī folkloras kopas un ansambļi, dejo deju ansambļi. Labi iestudēta dziesma «Kā tu mani mīli» – solisti Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Artūrs Skrastiņš. 

Ceļš uz kulmināciju

Viena no koncerta svinīgākajām dziesmām – «Saule, Pērkons, Daugava»! Neviļus izsaucos: «Bērni, jaunieši lielākie malači!» «Veltījums dzejniekiem» – Raimonds Pauls, Jānis Peters, pie klavierēm Maestro! Azartiskas notis, vārdi, zilbes – īpaši jauniešiem kā radītas. Publiku sevišķi iedvesmo Rolanda Ūdra «Pasaule plašā», paši dziedātāji pieprasa to atkārtot. Saviļņo arī Pirmās pamatskolas attīstības centra «Ritms» priekšnesums. Renāra Kaupera «Par mezgliem» dzied autors un skolnieks Imants Seleckis – nekas nav dziesmā izgudrots augstāks par melodiju! Jāņa Aišpura mūzika, Renāra Kaupera vārdi – «Tavs karogs». Dzied mūzikas autors, kopkoris, bet dziesmas laikā skatītāji izveido milzīgu sarkanbaltsarkano karogu! Grandiozi! Spēlē pūtēji, koris dzied «Dumpinieku popūriju». Izskan Jāņa Strazda un Jāņa Petera «Zaļā zeme» – solo Ance Krauze, Andris Ērglis, Jāņa Ķirša «Vienkāršas lietas»… Ceļš uz kulmināciju – Renāra Kaupera «Mana dziesma», Ingas Cipes vārdi, solo dzied Kaupers un mazais, lielais vīriņš Georgs Rukmanis Počs, dzied koris. Satricina vārdi – «kaut varētu tā stāvēt starp mirkli un mūžību». Spēlē ģitāru un dzied Māra Upmane-Holšteina, un beidzot Raimonda Paula un Ojāra Vācieša «Tu esi» ar dziļiem vārdiem «to pašu svētāko tu neaizmirsti, vai celies debesīs, vai jūras dzelmē nirsti!». Jaunieši paši pieprasa «Gaismas pili», daudzi saka, ka otrreiz skanējis vēl labāk nekā pirmajā reizē. Ovācijas, sirsnīgi apkampieni un asaras – arī puišiem… 

Ko saka tava, mana sirds? 

Divu koncerta dalībnieču māmiņa: «Redzēju, cik ļoti atšķīrās gaisotne ģenerālmēģinājumā un koncertā. Varēja manīt, ka bērni ļoti paguruši, bet vakar visi raudāja un būtu gatavi nodziedāt vēl vienu koncertu, jo visam klāt bija izjūta – vairs nekad, nekad, nekad vairs nebūs TĀ. Šis ir pēdējais brīdis, un tas beidzas, paiet, aizplūst. Tieši par to jau arī man bija jāraud. Mūsu meitenēm šie bija pēdējie skolēnu dziesmusvētki, jo pēc pieciem gadiem abas būs pabeigušas vidusskolu.»

Meitu tētis: «Ģenerālmēģinājumā mums tuvumā kaut kā bija nolasījusies tauta, kas bija atnākuši pasēdēt un skaļi visu komentēt. Vieniem es aizrādīju, ka ir skaļāki par kori (tā tiešām bija!), tad apklusa. Nu, kā? Es gaidīju šo koncertu 10 gadus, jo pirms 5 gadiem visu izčakarēja kovids, un Dziesmu svētki man (un lielākajai daļai sanākušo) ir Svētums, bet man jāklausās skaļa vārīšanās! Viens pārītis atnāca apmēram koncerta vidū, bez apstājas runādami, nosēdēja kādas 4 dziesmas un tad, paldies Dievam, aizlasījās. Bet es pieļauju, ka tas mums tā sagadījās, jo mūsu vietas bija diezgan tālu.»

Izdevniecības redaktore, bērnu mamma: «Neaizmirstams brīdis bija Jāņa Aišpura dziesma «Tavs karogs», kad patiešām pāri visai estrādei izklājās milzīgs sarkanbaltsarkanais karogs. Meita atsūtīja bildi no savas vietas – pašā augšā, vidū. Tur, uz vietas esot, paši mēs, saprotams, to karogu pilnā skatā neredzējām, bet JUTĀM, ka tas tur ir. Gribas teikt – viņš! Karogs – tas? Karogs taču ir viņš! Pārsteidza publikas jūtīgums – celšanās kājās bez kādām īpašām norādēm. Tautai vairākas dziesmas ir svētas – ne tikai himna un «Gaismas pils». Pats par sevi – «Saule, Pērkons, Daugava», bet arī Aišpura «Tavs karogs» (Kaupera vārdi), Kaupera «Mana dziesma» (Ingas Cipes vārdi), Paula «Tu esi» (Ojāra Vācieša vārdi), un šoreiz visi cēlās kājās pie Jāņa Lūsēna «Taisnība» (Edvarda Treimaņa-Zvārguļa vārdi), jo tā ir viena no Atmodas himnām – Taisnības piesaukšana, izlūgšana. Jo piesaucām, jo izlūdzām, jo iznāca no metāla zārka. No bezcerīga gūsta, aizzīmogota kapa. «Dumpinieku popūrijs» uzrāva kājās visus – ne tikai 80.–90. gadu dumpiniekus, bet arī tos, kuriem dumpinieku vecums bija 60. gados. Bija liels prieks visiem kopā sadziedāties. Man bija tāds siltums sirdī, kad ieraudzīju kundzīti ap 80, kas aizrautīgi dziedāja līdzi panka Gvido Lingas «Nāc dejot!» (Igora Lingas vārdi). Kulakova «Zaļā dziesma» (Māra Melgalva vārdi) manās ausīs un sajūtās izskanēja kā lūgšana, nē, kā ticības apliecinājums: «Tik, cik būs uguņu uz katra kalna, / Tik mēs arī šeit dzīvosim». Un šīs Jāņugunis dega visu acīs un visspožāk jauniešu acīs. Nesaskaitāmi daudz uguņu…» 

Bijusī kora dziedātāja, tagad mamma saviem bērniem: «Agrāk negribējās dažas dziesmas dziedāt. Tagad? Es pilnīgi fiziski sajutu plūstam dzīvas Mīlestības vilni no visa tā ziedošā, skaistā kopkora. Tik gaiši, sirsnīgi, tīri, daiļi bērni un jaunieši. Tik izturīgi, dedzīgi, atdevīgi. Es ceru, ka pēc šiem svētkiem vismaz pāris nedēļas vecākā paaudze aprims pukstēt par neaudzināto, izlaisto, neizglītoto jaunatni! Interesanti, kurš tad viņus ir izlaidis, ja ne mēs – vecākā paaudze!»

Mamma Guna: «Esmu ļoti pateicīga Dievam, organizatoriem un jauniešiem, ka «Gaismas pils» izskanēja vēlreiz – pašā noslēgumā. Aptaujāju savējos – izrādās, tieši «Gaismas pils» bijusi tā dziesma, kuru visvairāk gribējies nodziedāt. Mani saviļņoja atklāsme, ka mūsdienu jaunieši zina un saprot, cik svēta ir šī dziesma – okupētās Latvijas pretošanās simbols. Mani pārsteidza puišu (vīru) balsu skanējums – tīri tembrāli. Spožs, skaidrs, jauneklīgs skanējums. Labāk (vai gandrīz labāk) kā pieaugušo koriem. Diriģenti raizējas, ka pamazām izzūd basi. To nosaka evolūcija, ģenētiskās izmaiņas. Ja tenoru var izkopt, tad par basu piedzimst. Paldies Dievam, vēl dažus gadu desmitus mums šī basu krīze nedraud. «Mūsu kamenes!» mīļi saka mana meita. Biju burtiski sajūsmā par to, ka koncertu vadīja maz zināmi jaunieši (es zināju tikai vienu – Braienu Martinsonu, jo viņš, tobrīd vidusskolnieks, pirms diviem gadiem piedalījās «Supernovā»). Ļoti patika teksti, arī drusku piparotais humoriņš. Gan jau kāda ome noelsās, kad kopkoris nošalca vārdu «alus» (man gan aizdomas, ka viņiem bija jāklusē, bet apklusini nu šito masu!) un tika pieminēta zālīte, kas nav Zālīte.»

Mūziķis Modris: «Skaisti, jauki, skanīgi, jauneklīgi, jūtām un izjūtām bagāti svētki. Bez mūziķiem, muzikantiem nav ne dziesmas, ne dejas. Kā lai šajā svētku nosaukumā dabū iekšā mūziķus un to sapratni, ka neviens nav tikai piedeva lielajā mūzikas ainavā? Ikdienas darbs līdz svētkiem – ļoti grūts. Īsts gandarījums rodas tikai pēc grūti paveikta darba un spoža apliecinājuma koncertos, līdz kuriem ceļš ir tāls. Jāatzīst. Kopējais mākslinieciskais līmenis audzis un ir ļoti augsts! Bērni nemāk izlikties, ja viņi staro, tad staro īsti!»