Skaidrīte, dzīvo Krapē, pensionāre:

– Es jau laiciņu atpakaļ interesējos pašvaldībā par pansionātu. Vecumdienas jau pienāks... Es šobrīd dzīvoju viena, man ir lielas veselības problēmas. Būs jāiet uz pansionātu, citas izejas jau nav. Man bērni dzīvo Anglijā, bet es svešā zemē negribu dzīvot.

Ināra, dzīvo Krapē, pensionāre:

– Īpaši nedomāju par vecumdienām. Kad pienāks, tad pienāks. Dzīvoju ar tuviniekiem, par pansionātu neesmu domājusi. Ja nav kas par cilvēku rūpējas, tad pansionāts ir risinājums. Daudzi ir spiesti doties uz pansionātu, jo nav kas par viņiem rūpējas, brīvprātīgi diez vai grib iet.

Markuss, dzīvo Lēdmanē, bezdarbnieks:

– Neesmu par vecumdienām domājis. Nevar jau būt drošs par to, vai vispār sagaidīsi rītdienu. Cik Dievs dos laiku, tik būs. Domāju, ka tad, kad vecāki paliek nevarīgi, bērniem par viņiem ir jārūpējas, jo vecāki ir tie, kuri bērniem deva dzīvību.

Gundars, dzīvo Zādzenē, strādā mežistrādē:

– Jā, skatoties uz savu sirmo galvu, ir jādomā par vecumdienām... Man ir divas meitas, ceru, ka mani vienu nepametīs vecumā. Ceru, ka vecumdienās būšu vesels, varēšu sevi aprūpēt un man nevajadzēs dzīvot pansionātā. Mans tētis jau ir miris, bet mammai ir 80 gadu, viņa vēl ir spēcīga, kad vajag – palīdzu viņai.