Jānis, ekspeditors, suņa saimnieks:

– Ja es palaižu savu suni bez pavadas, tā ir mana atbildība par to, ko mans suns dara un kā viņš rīkojas. Es domāju, ka tas ir līdzīgi kā ar bērniem – tikai vecāki zina, vai bērnu drīkst laist vienu pašu uz veikalu. Tāpat ir arī ar suni. Saimnieks kontrolē un pazīst sava suņa uzvedību. Protams, ja saimnieks zina, ka suns ir agresīvs, tad laist viņu klaiņot apkārt ir neprāts.

Baiba, pārdevēja-konsultante:

– Mēs paši no savas pieredzes zinām – kad suņi ir barā, viņu uzvedība var kļūt neadekvāta. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no suņa šķirnes un audzināšanas, taču reizēm vienīgais risinājums ir voljers, kur sunim ir ierobežotas iespējas izkļūt no pagalma. Jebkurā gadījumā saimniekam ir jābūt atbildīgam par dzīvnieku, ja reiz suns ir paņemts. 

Otto, students:

– Ja sunim nav saimnieka, tad, protams, viņa klaiņošanu ierobežot nevar, bet, ja sunim ir saimnieks, tad viņam klaiņot nedrīkst ļaut. Suņa saimnieks ir pilnībā atbildīgs par savu dzīvnieku. Savukārt par tiem klaiņojošajiem suņiem domāju, ka labs risinājums būtu vismaz viņus sapotēt pret trakumsērgu.

Biruta, pensionāre:

– Runājot par notikumu Bauskā, pirmkārt, suņa saimniekam bija jānodrošina, lai suņi netiek ārā no teritorijas. Otrkārt, saimniekam bija jānodrošina, lai suņi nevienam neuzbruktu. Man pašai bērnībā ir bēdīga pieredze ar kaimiņu suņiem – nekad nevarējām paiet viņiem garām, lai suņi neuzkluptu.