Tā saucamie valdības sociālie partneri parasti un arī šoreiz nepārspīlē, bet par ekonomisko situāciju valstī runā satraukti: «Statistika nerāda nevienu pozitīvu rezultātu attiecībā uz valdības deklarācijā izvirzītajiem mērķiem cilvēkkapitāla attīstībai – bez izmaiņām mēs nevarēsim uzturēt savu tautsaimniecību. Nodarbināto skaits valstī turpina sarukt. IKP prognozes un reālie rādītāji arvien krītas, tikmēr mēs šeit ieslīkstam koncepcijās un garos procesu pārstāstos.» Tātad bez izmaiņām vairs nevar. Bet izmaiņu nav. Ir tikai to iluzori atveidojumi uz papīra. 

Kaut nepopulāri – prasās pēc stingras rokas?

Ož pēc bezjēdzības un bezatbildības. Piemēram? Kur pazuda Ministru kabineta grupa, kas uzraudzīja bezatbildības un nekompetences čempionātu pašvaldību vēlēšanās? Kā iztvaikoja valsts barotais nevalstiskais sektors ar vienām un tām pašām sejām cauri gadiem un koalīcijām, kas tā arī neko valstisku šajā vēlēšanu uzraudzībā no savas puses nepiedāvāja? Roka roku mazgā? Nu, bet kā citādi, ja neskaita pašdarbības teātra līmeņa spēlētu sašutumu un glumu atrunāšanos? No tā vien, kas tagad redzams publiski, savs vārds būtu jāsaka arī prokuratūrai – par valsts līdzekļu izšķērdēšanu. Bet tur, kā izskatās, turpinās iekšējā mērīšanās ar katram savām «Temīdām…». Ja paši no iekšas nevar, jāiejaucas no malas? 

Atkal kaut ko mēģina sapurināt Armands Puče: «Valstij vajadzīgs administrators, jo dejas uz galdiem peles aizstājušas ar nepārejošiem kokteiļvakariem. (..) Latvija mazpamazām tuvojas tai stadijai, ko ļoti labi atceras Briseles brālītis trusītis Valdis Dombrovskis. Viņa premjerēšanas laikā valstī ieradās fiskālie onkuļi, kas pielika valdošajai elitei kulakus zem deguna un pateica – vai nu jūs paši savāksieties, vai mēs savāksim. Un – ticiet vai nē – šī metode strādāja. Iespējams, tas ir vienīgais, kā varētu šobrīd mūsu gadījumu atkal dabūt pie kārtības. Kārtības tādā nozīmē – ka izmaksas beidzot kāds sabalansētu ar ieņēmumiem.»

Taupīsim uz sērkociņiem (bērniem)!

Jaunā izglītības ministre Dace Melbārde (JV) no savu priekšteču aplamībām neko nav aizmirsusi un neko jaunu nav iemācījusies. Kad nevar un negrib izglītībā kaut ko sakārtot pēc būtības, tad rada vētrainas darbošanās imitācijas. Nozare kā nabadzīte, sērdienīte naivi mēģina iežēlināt: taupības nolūkā tai grasās atņemt 22 miljonus! Tālab ar veco labo un pārbaudīto paņēmienu silda veco skāņo zupu! Kaut arī vecāki, pedagogi, psihologi un citi eksperti kategoriski iebilst, mazos sešgadīgos bērneļus gatavi saspundēt lielajās skolās un sasēdināt skolas solos. Taupīs uz bērniem! 

Liekuļo, ka dziesmu svētki mums tik dārgi. Nupat par gaidāmajiem dziesmu svētkiem atbildīgā ministrija pateica, ka tie sadārdzināsies – par pieciem miljoniem (par trešdaļu)! Lūk, kā apietas ar nodokļu maksātāju naudu, jo zina, ka nekas nav jāskaita. Ir tikai jātērē! Turklāt paslavē sevi, ka papildus no budžeta neko neprasīs, atradīšot iekšējās rezervēs! Kas tās par rezervēm, kur piecnieks ar sešām nullēm kaut kur gozējas saulītē? Nu, tad uz priekšu! No tām pašām rezervēm sakasiet arī tos 22 miljonus, un rokas nost no bērniem!

Piedevām. Kā ar matemātiku? Gaitenī noķertais finanšu ministrs Ašeradens nespēj atbildēt uz žurnālistes jautājumu, cik ir 40% no 5? Atbilde – 2, bet par nezināšanu ministram vecajā 5 ballu skalā 2! Tagad miglojas ar procentiem, bet toreiz eksāmenu varēja nolikt ar trijnieku, kas nozīmē 60% no piecnieka. Tagad eksāmena nolikšanai vajadzīgi 10%! Bet 10% no pašlaik spēkā esošajām 10 ballēm ir apaļš vieninieks. Nu, tas tā – matemātiski, loģiski un psiholoģiski. Jā, droši vien tik primitīvi tā nav domāts, bet matemātika ir neapvārdojama kā mums, tā igauņiem. Igauņiem joprojām vērtēšana 5 ballēs, kā bija kādreiz mums. Loģisks arī viņu skaidrojums: lai noliktu eksāmenu, jāsasniedz 60%, jo 60% no 5 ir trijnieks. Turklāt Igaunijā neaizliedz pārrakstīt pārbaudes darbus. Vēl vairāk, tur ļauj arī pārlikt eksāmenu, kura dēļ pie mums jāpaliek uz otru gadu un jāmēģina šo pārbaudes darbu nokārtot pēc gada... Retoriskas dabas jautājumi. Cik tālu esam attīstījušies mēs, un cik atpalikuši igauņi? Ja Izglītības likums nosaka skolas patstāvību programmu īstenošanā, tad nemitīgie obligātie «noteikumi» nav lieki?