Pagales kritikas ugunskuram nesen piemeta arī jaunā tiesībsardze Karina Palkova, kas aprādīja, ka bāriņtiesas pašreizējā veidolā ir novecojušas un tās būtu jāreorganizē. Kā pierādījums tam esot arī lielais sūdzību skaits, ko šogad par tām saņēmis Tiesībsarga birojs. Vērojama arī pārāk liela iešana pašvaldību pavadā. Saeimas Juridiskajā komisijā, kurā 2. decembrī tika skatīts jautājums par sertifikācijas (to uz gadu atlika) ieviešanu bāriņtiesas amatpersonām, izskanēja atziņa, ka šo iestāžu darbības kvalitāte kopumā pēdējo desmit gadu laikā «kļūst arvien sliktāka un sliktāka».
Savukārt Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācija savā Facebook kontā uzsver, ka tiesībsardzes publiskie izteikumi par bāriņtiesu sistēmas «novecošanu» un iespējamo «likvidēšanu» ne vien grauj uzticību, bet arī nepalīdz veidot profesionālu dialogu par iespējamiem uzlabojumiem. Tāpat tie negatīvi ietekmē gan jaunu speciālistu piesaisti, gan jau esošo darbinieku motivāciju, jo rada sajūtu par sava darba nopēlumu. Fakti liecinot par pretējo – proti, bāriņtiesu lēmumu kvalitāte kopumā ir augsta. 2024. gadā visās Latvijas bāriņtiesās kopumā tika pieņemti 11 860 lēmumi, no kuriem pārsūdzēti tikai 98 jeb 0,83%. No izskatītajām lietām šajā gadā atcelti vien 5 lēmumi, kas pierāda, ka lielākā daļa tiek atzīti par tiesiski pamatotiem un tiek atstāti spēkā. Arī apgalvojumi par iespējamu pašvaldību ietekmi lēmumu pieņemšanā būtu pamatojami ar konkrētiem faktiem. Izskanējusī kritika un dati nav atklāti kontekstā ar termiņiem, analīzi vai faktiskajiem rezultātiem, kas liedz objektīvi novērtēt situāciju.
Zems prestižs un atalgojums
Sarmīte Ozoliņa atgādina, ka jautājums par bāriņtiesu reorganizāciju tika pacelts jau pirms četriem gadiem. Viens no iemesliem, lai rosinātu izmaiņas šo iestāžu darbībā, bija kapacitātes trūkums, kā arī kritika par tās lēmumu kvalitāti. Jāņem vērā, ka attiecībā uz bērniem situācijas kļūst komplicētākas, sociālās problēmas arvien biežāk parādās labi situētās ģimenēs, it īpaši tas atklājas vecāku šķiršanās procesa laikā, kad bērns kļūst par ieroci savstarpējo attiecību kārtošanā. Katra no pusēm nāk ar savu advokātu, bet bāriņtiesas darbiniekiem tādos psiholoģiskā spiediena apstākļos jāspēj noturēt galvenais fokuss – bērna intereses. Diemžēl ķīviņu karstumā vecāki bieži aizmirst par bērnu, un to ir grūti iestāstīt viņiem, katrs uzskata, ka taisnība ir viņa pusē, un jebkurš lēmums tiek uztverts kritiski.
Tiesībsardze pārmet zemas prasības bāriņtiesu darbiniekiem, un tas nav tikai akmens pašvaldību dārziņā, bet gan valstiskā līmenī, teic S. Ozoliņa. Paraugoties atpakaļ – 2000. gadu sākumā, kad iznāca likums par sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību, tika strikti noteiktas profesijas un tām nepieciešamā izglītība. Nu, lai piesaistītu darbiniekus, šīs prasības ir vājinātas, un kopš pagājušā gada, piemēram, sociālās palīdzības organizators drīkst strādāt bez atbilstoša diploma un kvalifikācijas, pietiek ar pirmā līmeņa augstāko izglītību. Te jārunā par profesijas prestižu, ko veido arī atalgojums. Ne bāriņtiesā, ne sociālajā dienestā strādājošajiem tas nav augstākais un konkurētspējīgākais. Nereti pašvaldības vai valsts iestādes izmanto šo instrumentu, pārvilinot šos speciālistus, piedāvājot lielāku darba samaksu. Sociālo darbinieku zināšanas ir pieprasītas arī citās jomās, tāpēc viņi mēdz aiziet no sociālā darba. Tas attiecas arī uz bāriņtiesām, kuru amatpersonas ir ļoti pakļautas kritikai, sabiedrības spiedienam. Labais netiek uzteikts, bet kliedzošie gadījumi izcelti, neiedziļinoties cēloņsakarībās. S. Ozoliņa nenoliedz, ka var gadīties arī kļūdas. Tomēr nevarot piekrist, ka bāriņtiesu darbinieki pavirši izturētos pret saviem pienākumiem, un tas attiecas arī uz bērnu izņemšanu no ģimenes, kas ir ļoti smags lēmums. Pieredze rāda, ka nereti lielākie kliedzēji, kas vaino darbiniekus visos iespējamos grēkos, ir vardarbīgi tendēti cilvēki, kuriem pieņemamākā aizsardzības taktika ir uzbrukums.
Divi reformu scenāriji
Bāriņtiesās pārmaiņas ir vajadzīgas, taču piebilst, ka šis process ir pārāk ieildzis. Gadiem ilga neziņa ir apgrūtinoša, un tiek uzturēta spriedze bāriņtiesu darbiniekiem. Kad pirms vairākiem gadiem par reformām sāka runāt, tika izvirzītas divas versijas. Bija iecere sociālo dienestu atbalsta nodaļu ģimenēm ar bērniem pievienot bāriņtiesai vai otrādi. Gan Latvijas Pašvaldību sociālo dienestu vadītāju apvienība (LPSDVA), gan Bāriņtiesas darbinieku asociācija daudz diskutēja un secināja, ka tas nebūtu pieļaujami, jo bāriņtiesa pieņem lēmumus, bet sociālais dienests ir pakalpojumu sniedzējs. Nav iespējams būt vienlaikus tiesnesim un palīdzības sniedzējam. Otrs priekšlikums bija – pievienot bāriņtiesu tiesu sistēmai, ko arī iesaka darīt K. Palkova. Toreiz Tieslietu ministrija iebilda pret to, jo tai neesot tādas kapacitātes, lai uzņemtos papildu funkcijas. S. Ozoliņas ieskatā – tas būtu atbalstāms risinājums, jo arī tagad daudzas lietas izskata tiesu sistēmā, piemēram, bāriņtiesa skata lietas par aizgādības tiesību pārtraukšanu, bet, ja gada laikā nekas nemainās, jau tiesa lemj par to atņemšanu. Turklāt bāriņtiesai ir vēl daudz citu pienākumu – gan aizgādņu iecelšana, gan mantas pārraudzība bērniem, kas ir ārpusģimenes aprūpē, gan notariālās funkcijas. Varbūt sākt soli pa solim, kādu no pienākumiem noņemot šīm iestādēm, piemēram, mantiskās lietas. Piekrītu, ka bāriņtiesas būtu jāveido kā neatkarīgas iestādes, nosakot vienādas prasības, atalgojuma sistēmu.
Statistika liecina, ka lietu skaits arvien aug, tās kļūst aizvien smagākas. Nav arī noteikts, cik klientu lietu var piešķirt vienam darbiniekam. Pērn Ogres novadā uz 11 locekļiem bija 486 lietas, un tas, neskaitot pārējos pienākumus, tāpēc darba apjoms ir milzīgs. Līdz ar to diezgan bieži bāriņtiesas darbiniekus piemeklē emocionāla izdegšana. Labi, ka tagad ir pieejams supervīziju pakalpojums, kas profesionāla speciālista (supervizora) vadībā palīdz saprast sava stiprās un vājās puses, paskatīties uz situācijām no cita rakursa, mācīties no kolēģu pieredzes.
Nav instrumentu, resursu un dažkārt arī piespiedu mehānisma, lai strādātu ar smagajiem gadījumiem. Jā, ir reizes, kad atbalstu sniedz arī krīzes komanda, bet ikdienā tā visa nav. Pirms pāris gadiem S. Ozoliņa bijusi ar LSPDVA valdi Norvēģijā, kur iepazinās ar bērnu aizsardzības tīklu. Tur ir atsevišķa bērnu labklājības tiesa ar centrālo biroju un 12 tiesām pa visu valsti. Tā izskata ne tikai jautājumus, kas skar bērnu labklājību, bet arī citus, piemēram, lemj par rīcību attiecībā uz personām ar nopietnām atkarībām un psihiskiem traucējumiem vai infekcijas saslimšanām, kuras atsakās ārstēties. Atšķirībā no Latvijas šai tiesai ir iespēja arī piemērot piespiedu ārstēšanos institūcijā. Un vēl – mums ir vāji attīstīta rehabilitācija vardarbīgajiem nepilngadīgajiem. Krīzes centros viņi nereti nonāk kopā ar cietušajiem, kas nav labs risinājums. 2022. gadā slēdza sociālās korekcijas izglītības iestādi Naukšēnos augsta riska nepilngadīgajiem, paredzot 2024. gadā viņiem izveidot jaunu Drošo māju. «Foršā māja» (saīsināti FOrMA) šobrīd ir izveidota tikai Allažu bērnu un ģimenes atbalsta centrā. Pakalpojums ir ar ļoti ierobežotu un nepietiekamu vietu skaitu un paredzēts bērniem ar uzvedības traucējumiem, kuri ir cietuši no vardarbības un ir vecumā no 5 līdz 13 gadiem. Taču vecākiem pusaudžiem patlaban nav tādas vietas, kā arī būtiski trūkst daudzu pakalpojumu.
Jauna vērtēšanas sistēma
Nepietiks tikai ar bāriņtiesas reformēšanu, tas prasīs daudz kompleksākus risinājumus. Jānāk kopā visām iesaistītajām pusēm un ministrijām (Veselības, Labklājības, Tieslietu), lai izstrādātu ilgtspējīgu modeli. Šādas pārmaiņas arī prasīs lielus ieguldījumus, tostarp speciālistu sagatavošanai. Ir arī jautājums par šo speciālistu pieejamību – šobrīd bāriņtiesas pārstāvis ir sastopams ik pašvaldībā (tostarp pagastos) uz vietas, tā sadarbojas ar sociālo dienestu, steidzamības gadījumā var reaģēt ātri. Kā būs, ja tas notiks caur tiesu sistēmu, kur arī kapacitāte ir ierobežota, grūti prognozēt.
Tiesībsardze vērsusi uzmanību uz vecuma ierobežojumu bāriņtiesas locekļiem (tie ir ne mazāk kā 30 gadu). Ir plānots šo normu mainīt, lai piesaistītu iestādēm jaunus darbiniekus, bet S. Ozoliņa šaubās, vai tas palielinās šīs profesijas pievilcību un kapacitāti. Vakanču apjoms ir daudz lielāks – ja Ogres novadā tā ir viena štata vieta, tad ir bāriņtiesas, kur to ir daudz vairāk.
K. Palkovas pārmetumi, ka bāriņtiesās strādā arī cilvēki, kuriem tur nevajadzētu būt, piemēram, bijušie aizbildņi vai audžuvecāki, kuri netikuši galā ar saviem pienākumiem, – ir pamatoti, tāda situācija nebūtu pieļaujama. Tiesa, Ogres novada bāriņtiesā tādu darbinieku nav, viņi, pirms slēgt darba līgumu, tiek nopietni izvērtēti, tostarp – vai nav sodāmības un citi pārkāpumi, uzsver S. Ozoliņa.
Saeimas Juridiskajā komisijā nonācis likumprojekts par bāriņtiesas amatpersonu sertifikāciju, paredzot, ka novērtēšanu veiks pašvaldība. S. Ozoliņa uzskata, ka tas nebūtu jādara domes izpilddirektoram, tā tomēr ir Bērnu aizsardzības centra kompetence (BAC) un funkcija.
Bāriņtiesu darbinieku novērtēšana ir specifiska un prasa likt uzsvaru uz īpašām kompetencēm. Pašvaldības darbinieku ikgadējā novērtēšana atšķiras. (BAC šobrīd izskata sūdzības par bāriņtiesām.) Jāšaubās, vai sertifikācija ko būtiski mainīs, tomēr – ja ievieš, vajadzīgi vienoti noteikumi, kā tas tiek darīts un kas to dara, lai bāriņtiesas darbinieki nebūtu pakļauti novērtēšanai pēc atšķirīgiem kritērijiem.
SOS ciematiem ir vieta sistēmā
Runājot par audžuģimenēm – tādi gadījumi ir, kad bērnus nākas no tām izņemt un anulēt audžuģimenes statusu. Jāteic, ka šobrīd ļoti trūkst audžuģimeņu un nav, kur ievietot no ģimenēm izņemtos bērnus. Tāpēc tiek ļoti rūpīgi izvērtēts, vai labāk nav atstāt pie vecākiem, sniedzot tiem atbalstu. Jo diez vai ieguvums būs tad, ja bērns sāks ceļot pa dažādiem krīžu centriem vai citām institūcijām. «Labi, ka valdība lēma par lielāku audžuģimeņu atbalstīšanu – gan attiecībā uz sociālajām garantijām, gan atalgojumu, gan bērnu uzturēšanu. Tomēr jāsecina, ka tās cerības, kas tika liktas uz audžuģimenēm, nav attaisnojušās.»
S. Ozoliņa ir bažīga arī par SOS ciematu izformēšanu tuvāko desmit gadu laikā, tā vietā veidojot integrētās ģimenes. Viņasprāt, ģimeniskie bērnunami dažkārt pat labāk pilda tiem uzticētās funkcijas nekā audžuģimenes. Tas tāpēc, ka SOS mammai, kurai uzticēti vairāki bērni, blakus ir atbalsta komanda, viņa ar savām problēmām nav viena. «Tas tiešām nav viegls pienākums, jo SOS mamma visu laiku dzīvo ciematā uz vietas – tas ir liels misijas darbs. Var jau kritizēt, ka tas nav mūsdienīgs modelis, taču – cik ir šādu cilvēku, kas ir gatavi ko tādu darīt?» Jāatgādina, ka deinstitucionalizācijas procesā jau tika slēgts ne viens vien bērnunams. To kapacitāte tagad ir ierobežota, bet krīzes centrs nav izeja – tur bērns var palikt uz noteiktu termiņu, pēc tam pašvaldībai viņam jāmeklē cita mājvieta. Un tad veidojas situācija, ka, tiklīdz bērns ir jaunajā vietā iejuties, tā atkal jādodas no tās projām. To nekā citādi kā par bērna emocionālo kropļošanu nevar nosaukt.
Aizslēgt ir vieglākais scenārijs
Skaļi izskanējušais tiesībsardzes kritiskais paziņojums par ģimenes aprūpes centrā «Lejasstrazdi» pieredzēto – ir pierādījums problēmām, kas rodas šajā sistēmā. Bērnunamos bieži nonāk bērni, kuri jau daudz malti caur nepilnīgās ārpusģimeņu aprūpes sistēmas dzirnakmeņiem. Daudzi bērni nokļūst tur, kad no viņiem ir atteikušās audžuģimenes vai arī ilgu laiku pavadījuši krīzes centros.
Šie bērni, kas daudz ko pieredzējuši, neuzticas pieaugušajiem, ir protesta pilni, un strādāt ar viņiem nav viegli. Ir vajadzīga zinošu speciālistu komanda, taču tādu ir grūti nokomplektēt. Šajā gadījumā akmens jāmet arī masu mediju dārziņā par situācijas pārāk virspusējo atainošanu. Paziņojumi, ka viss ir slikti, neuzlabo situāciju, ir jānāk visām pusēm kopā un jāmeklē risinājumi. Iespējams, ka jāveido krīzes komanda – darba grupa, kas nāk kā palīgi. Tikai savstarpēji sadarbojoties, var iegūt rezultātu. Zinu, ka Dobeles novada pašvaldība jau ilgāku laiku cenšas risināt problēmu un nav pilnīgi vienaldzīga pret tur notiekošo. Aizslēgt vienmēr ir vieglākais scenārijs. Jāsaprot, ka nav tādas burvju nūjiņas, kas ļaus ātri visu sakārtot, arī jaunam vadītājam, lai cik apņēmīgs, prasmīgs un gudrs būtu, vajadzēs laiku un resursus, lai mainītu bērnu attieksmi un uzvedību. Jāizglīto esošie un jāmeklē papildu darbinieki, jāveido ciešāka sadarbība ar izglītības iestādēm, pakalpojumu sniedzējiem. Tas būs komplicēts darbs, kas īstenojams soli pa solim. S. Ozoliņa atsaucas uz Norvēģijas pieredzi – tur ir nelieli bērnunami, kas paredzēti augsta riska pusaudžiem. Tajos pie personāla, kas strādā ar šiem nepilngadīgajiem, kuri mēdz būt ļoti agresīvi un var pat uzbrukt darbiniekiem, ik nedēļu nāk speciālisti, kuri māca, kā reaģēt, saskaroties ar dažādām agresijas izpausmēm. Piemēram, kad drīkst pagriezt muguru, ko teikt vai neteikt, lai novērstu uzbrukumu. Arī tādas lietas ir jāmāca. Diemžēl pie mums tā nenotiek. Par speciālistu pieejamību pat nerunājot: cik ilgi nākas gaidīt uz, piemēram, psihiatra vai narkologa konsultāciju? Ja pilsētās pie viņa var ātrāk nokļūt, tad laukos – teju neiespējami. Šī problēma ir milzīga.
Tomēr skaidrs ir viens – kamēr nepanāksim, ka ģimeniskai videi pietuvinātu pakalpojumu apjoms pieaug, ne par kādu ārpusģimeņu institūciju likvidēšanu nevaram runāt.
UZZIŅA
Bāriņtiesas funkcijas, dibinātājs un sastāvs
Bāriņtiesa ir īpaša iestāde bērna vai aizgādnībā esošas personas tiesību un tiesisko interešu aizsardzībai.
Latvijā tās izveido un uztur novada vai pilsētas pašvaldība.
Sastāvs: bāriņtiesas priekšsēdētājs un vismaz trīs bāriņtiesas locekļi.
Bāriņtiesu darbību uzrauga un metodisko palīdzību sniedz Bērnu aizsardzības centrs.
Bāriņtiesas kompetences:
* Aizgādības tiesību pārtraukšana vecākiem;
* Ārpusģimenes aprūpes noteikšana;
* Adopcijas jautājumi;
* Domstarpību izšķiršana;
* Mantas tiesību risināšana;
* Audžuģimeņu, viesģimeņu statusa piešķiršana;
* Aizbildņu, aizgādņu, audžuģimeņu un viesģimeņu uzraudzīšana.
