Otrdiena, 18.06.2024 14:48
Alberts, Madis
Trešdiena, 2. augusts, 2023 10:11

Bioloģiskie saimniekotāji iet savu ceļu

Anda Krēsliņa, Ogres Vēstis Visiem
Bioloģiskie saimniekotāji iet savu ceļu
LETA
Trešdiena, 2. augusts, 2023 10:11

Bioloģiskie saimniekotāji iet savu ceļu

Anda Krēsliņa, Ogres Vēstis Visiem

Bioplatības patlaban aizņem 16% no Latvijas lauksaimniecības zemēm, kas mūsu valsti šajā jomā ierindo Eiropas Savienības valstu saraksta augšgalā. Pamatā dominē lopkopība, taču pēdējos gados pieaug arī graudaugu, augļu, ogu un dārzeņu audzēšana, izmantojot bioloģiskās saimniekošanas metodes. Ogres novadā SIA "Eco lauks" šādi audzē smiltsērkšķus, ābeles un graudaugus.

No Eiropas biopārtikas tirgus skatupunkta raugoties, tā sadaļa visu laiku aug: no 13,4% 1999. gadā līdz 124,8% 2021. gadā. Kopumā tā apjoms 2019. gadā bija 54,5 miljardi eiro: visvairāk biopārtikas patērētāju ir Vācijā (16 miljardu eiro), taču šajā ziņā visapjomīgākie tēriņi uz vienu iedzīvotāju ir Šveicē – 425 eiro. Igaunija izceļas ar straujāko šā tirgus izaugsmi (21%), arī bioplatības aizņem lielāku lauksaimniecības zemes daļu – 23%, taču tā tomēr krietni atpaliek no Lihtenšteinas, kur tā ir 40%. Vislielākās platības – 2,7 miljoni hektāru – ir Francijā, bet visvairāk ražotāju – Itālijā (76 000), liecina Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas (LBLA) apkopotie dati.

Lielākoties lopkopība

Arī Latvijā pēdējos gados aug biopārtikas patēriņš, tomēr tā tempi nav pietiekami. «Mūsu pašu tirgus ir mazs, arī saimniecību, kas ar to nodarbojas, uz citu valstu fona nav daudz. Nacionālie mērķi paredz līdz 2030. gadam platības palielināt no 16% līdz 18%, taču nozares virsmērķis ir daudz nopietnāks – 30% (600 000 hektāru),» norāda LBLA valdes priekšsēdētājs Gustavs Norkārklis. Viņš brīdina: ja apstāsimies pie 18%, tad no piektās, sestās vietas, kur esam pašlaik, nokritīsim līdz lejai, jo arī citas valstis ir apņēmības pilnas darboties šajā jomā. Tā Beļģija no 7% cer palielināt bioplatības līdz 30%, Vācija no 8% – arī uz 30%, Zviedrija no 20% uz 30%, Somija no 14% un Čehija no 16% – uz 25%.

Latvijā patlaban 80% bioloģisko saimniecību nodarbojas ar lopkopību. Piena ražošana pēdējos gados samazinājusies gandrīz uz pusi, no aptuveni 3000 saimniecību palikušas 1239, jo arvien vairāk tiek dota priekšroka gaļas liellopu audzēšanai. Savukārt graudkopībā populārākās kultūras ir griķi un auzas, kas, attiecīgi, 50% un 38% apjomā Latvijā tiek audzēti ar bioloģiskās saimniekošanas metodēm. Ogu un dārzeņu sektorā dominē upenes, kaņepes, krūmcidonijas, kumelītes, smiltsērkšķi un cietes kartupeļi.

Runājot par mīnusiem, nozarē strādājošie nosauc lauksaimniecības politikas atbalsta trūkumu. Kopumā ES finansējums šai jomai ir mazāks nekā iepriekš, lai gan citas izmaksas augušas, tostarp par sertifikāciju. Arī Zemkopības ministrijai vienmēr jālūdzas, lai «bioloģiskos» ietver politikas dokumentos. Trūkums ir arī tas, ka joprojām dienasgaismu nav ieraudzījis nozares rīcības plāns, līdz ar to nav sistemātiskas programmas. Tāda attieksme un arī nedrošā situācija vienam otram šajā jomā strādājošajam liek izlemt turpmāk darboties integrētajā/konvencionālajā lauksaimniecībā. Vēl pie vājajiem punktiem tiek minēta zinātne, pētniecība un izglītības sistēma, kas neveicina biosaimniekošanu. Tā, piemēram, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē (LBTU) lauksaimnieku sagatavošanas programmā ir tikai viens izvēles priekšmets, kas veltīts šai jomai.

Smiltsērkšķi, ābeles, graudi

Ogres novada Jumpravas pagasta Dzelmēs palēnām saimniecības apjomus palielina SIA «Eco lauks», kura biosaimniecības statusu ieguva 2019. gadā un šobrīd audzē smiltsērkšķus, ābeles un graudaugus. Visa sākums Gata Vītuma-Jaunzema ģimenei bija lēmums nomainīt pilsētvidi uz laukiem. Māja un arī zemes gabals ir. Bet ko ar to iesākt? Jāizdomā kas tāds, kas šķietami neprasa milzīgus ieguldījumus un darbu. Tā radās ideja par smiltsērkšķiem, taču galu galā pirmais tapa ābeļdārzs, kurā tagad aug jau 12 ābeļu šķirnes, tikai pēc tam tika ierīkots smiltsērkšķu dārzs, un nu tiem abiem pievienojušies graudaugi – kvieši, auzas, griķi, zirņi. Jau ar pirmajiem soļiem saimniecībā nolēma, ka saimniekošanas metode būs bioloģiska.

Lai arī ražas būs mazākas nekā konvencionālajiem lauksaimniekiem, tas nebūs iemesls biznesa modeļa maiņai. Turklāt Skandināvijā «bioloģiskie» ir spējuši ievērojami samazināt šo atšķirību, kas ir pierādījums tam, ka ar dabai draudzīgām metodēm ir iespējams iegūt labu ražu. Ja par smiltsērkšķu un ābeļu dāsnumu nevar žēloties, tad graudkopībā saimniecība vēl tikai ir sākuma posmā. Pie graudaugiem saimniecība nonākusi, jo izlēma, ka smiltsērkšķu platības nepalielinās, tās prasa daudz darbaroku, tātad jāmeklē kas cits. «Ar graudaugiem esam pilnīgi amatieri, jo tikai otro gadu tos audzējam. Daudz vēl jāmācās, ko un kā labāk darīt,» uzsver saimnieks, piebilstot, ka neviens ģimenē nav ar lauksaimnieka diplomu, viss apgūts pašmācības ceļā. Daudz ko tagad darītu savādāk, ja vēlreiz sāktu no jauna, arī izmaksas būtu krietni mazākas.

Arī saimnieka brālis apsver iespējas nomainīt dzīvi pilsētā uz dzīvi laukos un uzsākt lauksaimniecību. Jau ir paspēts ierīkot smiltsērkšķu dārzu Cēsu pusē, un, tā kā viņam ir labs padomdevējs, šis process iznāk krietni lētāks, pasmaida uzņēmējs, kurš atzīst, ka ne brālis, ne viņš pēc Rīgas vairs neilgojas, jo ofisa dzīve ļoti nogurdina.
Ja sākuši tikai ar to zemi, kas ir pie mājas, tad nu jau platības piepirktas klāt, bet graudaugu audzēšanai puse no laukiem tiek nomāta. Pamatā tie ir zemes gabali, kas nav interesanti citiem, jo nav lieli. Šobrīd lauksaimniecības zemes iegādes iespējas Ogres novadā ir minimālas, arī cenu kāpums ir ievērojams. Ja pirms pāris gadiem varēja iegādāties hektāru par 3000 eiro, tad tagad tie ir jau 6000–8000 eiro. Nomā kaut ko iegūt arī nav viegli, bioloģiskajiem saimniekotājiem ir grūti konkurēt ar konvencionālajiem, kuri sola lielāku zemes nomas samaksu. Lai gan arī tās, ko saimniecība maksā zemes iznomātājiem, nav mazas summas.

Projekti un pētniecība

Liela loma saimniecības tapšanā ir Lauku atbalsta dienestam (LAD), kurš daļēji finansēja smiltsērkšķu dārza izveidi. Par atvēlēto summu tika iegādāti teju 4000 stādu, pļaujmašīna un uzstādīts žogs. Ja atbalsta nebūtu, diez vai būtu ideju īstenojuši. Protams, nākas ieguldīt arī lielu daļu personisko līdzekļu, nevar visu uzbūvēt tikai ar projektu līdzfinansējuma izmaksām. «Lauksaimniecība ir viens no retajiem biznesiem, kur ir ievērojamas subsīdijas. Bez šā atspaida varbūt viss paliktu ieceru līmenī. Tomēr daudz kas tajā ir atkarīgs no Eiropas Savienības (ES) un nacionālās politikas – cik kurai jomai tiek atvēlēts. Skaidrs, ka Latvijai netiek tādi apjomi kā vecajām ES dalībvalstīm, un diez vai uz to varam cerēt arī turpmāk.

Ar nacionālajām subsīdijām arī ir, kā ir – ar vienu roku tās dod, ar otru – ņem,» saka saimniecības vadītājs. Viņš cer, ka bioloģiskajai saimniekošanai ir nākotne un tā ies plašumā, un to mazāk skars regulas un ierobežojumi. Nepiekrītot viedoklim, ka bioloģiskie «barojas» no ES maksājumiem par ilggadīgo zālāju platībām un neizmanto tās ar lielāku pievienoto vērtību. Tādu praksi nav novērojis, vairākums tomēr cenšas atrast savu darbības jomu.

«Eco lauks» aktīvi piedalās LAD projektos, kopumā tādi būs jau septiņi. Viens no tiem, kas top sadarbībā ar LBTU un vēl divām zemnieku saimniecībām, ir bioloģiskā mēslojuma ražošanas tehnoloģiju izstrāde. Produktu, kura pamatā ir z/s «Krasti- B» kūtsmēsli, aktīvi izmantojot arī savā saimniecībā. Tas ir mēslošanas līdzeklis granulu veidā, tāpēc ērti izkliedējams visā teritorijā.

Otrs šobrīd aktīvais projekts ir saistīts ar dažāda bioloģiskā mēslojuma testēšanu dārzā, kaitēkļu ierobežošanu un komercplatību laistīšanu. Lūk, lamatiņas, kurās tiek ķertas smiltsērkšķu raibspārnmušas, kas ir lielākais bieds šo augu dārzā. Tajā iekšā ir labi smaržojošs šķidrums, kas pievilina šos kaitēkļus, turklāt eja izveidota tāda, lai tajā neiekļūtu derīgie kukaiņi. Iepriekš, variējot ar dažādiem maisījumiem, secinājuši, ka gan mušām, gan citiem kukaiņiem garšo viens un tas pats, tāpēc nācās modificēt ierīci tā, lai tajā pārsvarā nonāktu tikai raibspārne. Savukārt uz zemes noliktie baltie agrotīkla kupoliņi ir kukaiņu «skaitītājs» – tajos nonāk zemē pārziemojušie. Skaidrs, ka ar bioloģiskām metodēm kaitēkļus neizdodas likvidēt tik efektīvi, kā izmantojot konvenciālos kaitēkļu apkarošanas līdzekļus, tomēr tad šādi apstrādātu augu ražu nevar saukt par bioproduktu.

Pirmajā gadā teritorijai apkārt nebija žoga, tāpēc dārzu apciemoja arī četrkājaini «kaitēkļi» – zaķi un meža ragaiņi. Pēc to uzbrukuma visvairāk cieta ābeles, tāpēc jau otrajā gadā tika uzlikts nožogojums, kas gan nebija šķērslis zaķiem un lapsām, tāpēc tika iegādāti divi suņi, kuri ar saviem saimniecības apsarga pienākumiem labi tiek galā.

Daudzpusīga pieeja

Runājot par produkcijas noietu, uzņēmējs norāda: tā kā ir kooperatīva biedrs, tam jānodod puse graudaugu ražas realizācijai kooperatīva ietvaros. Šogad ilgstošā sausuma dēļ gan novākt izdosies par 40% mazāk nekā pērn. Smiltsērkšķu ogu lielākā daļa aiziet eksportam, jo Latvijas tirgus ir mazs, un arī piedāvājums ir liels, jo diezgan daudzi tagad audzē smiltsērkšķus. Saimniecība nodod savu ražu lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajai sabiedrībai «Baltijas ogu dārzi», kur gan cenai nav tendence kāpt. «Atmaksājas tad, ja ir laba raža, ja vidēja – tad gan peļņa ir nosacīta,» atzīst uzņēmējs.

Mazākā ogu daļa tiek pārstrādāta gan sulai, gan eļļai. No sulas ziemas sezonā top gan sīrups, gan našķi, gan garšvielas, kas tiek pārdotas uzņēmuma internetveikalā. Pieredze liecina, ka produkciju vislabāk pērk no septembra līdz februārim. Tā kā ogas pēc nolasīšanas ir jātur saldētavā un ziemā ir visdārgākās elektrības cenas, uzņēmums cenšas to periodu saīsināt. Par laimi, tad, kad elektrības cenas uzlēca debesīs, uzņēmums to tik skarbi neizjuta, jo bija noslēgts līgums par fiksēto maksājumu, un tas ļāva sagatavot produkciju un to piegādāt klientiem. Pretējā gadījumā visu ogu ražu būtu nācies nodot vairumtirdzniecībā. Šogad līdz septembrim ir plāns uzstādīt saules paneļus, to saražotā elektroenerģija darbinās laistīšanas iekārtas, kuras tikko uzstādītas dārzā.

Vaicāts, kad ir karstākais darbalaiks, uzņēmējs atbild, ka viss gads ir gana saspringts. Katrā posmā savi darbi, piemēram, rudenī ir jānovāc smiltsērkšķi. Kā to dara? Ogas netiek lasītas pa odziņai, tās novāc, nogriežot ar zariem. Pēc tam tās sasaldē, jo sasalušas tās vieglāk nokratīt no zariem. Nogriež trešdaļu zariņa, augstākais – pusi, pārējo nolasa ar rokām vai atstāj putniem. Pēc divu gadu ražošanas augu krūmu (koku) nosēdina, nogriežot galotni, lai labāk ataug sānzari. Apgriešana nekaitē tad, ja ir veselīgi, pabaroti un apūdeņoti krūmi, tā ka jāparūpējas arī par to.

Uzņēmējs dārzu dēvē par hobijsaimniecību: tas paņem daudz resursu, bet atdeve nekad nav prognozējama. Patlaban pastāvīgi te strādā divi darbinieki, bet uz noteiktu sezonu tiek algoti seši. «Nu nevar ar vieniem simts hektāriem veidot nopietnu uzņēmējdarbību. Jārēķinās, ka ar kultūraugiem ražas apjoms un cena nav pilnībā prognozējamas. Tāpēc mums ir arī citi darbības veidi – mazliet mežizstrāde un transporta pakalpojumi – arī investīcijas tehnikas iegādē katru gadu pieaug. Plānota arī kombaina iegāde, lai tas nav jānomā un jāpielāgojas laikam, kad ir pieejams, nevis tad, kad nepieciešams ražas novākšanai.»